134. diena līdz 139. diena

134. diena – 18. septembris

Chinook Pass – Pyramid Peak: 45,1 km

noieti 3680 km / atlikuši 481 km

Labi, ka pēc tādām lietainām dienām nāk arī saulainas. Vismaz ir iespēja visu izžāvēt. Šorīt takas malā ik pa brīdim bija redzami vairāki mantu “sprādzieni”. Haikeri saulītē bija izklājuši it visu savu samirkušo ekipējumu. Arī mēs pusdienlaikā kādā jaukā pļaviņā žāvējāmies.

Uz trim dienām mūsu pārgājienam ir nolēmis pievienoties ASV dzīvojošais Pēteris Lediņš. Kā sarunāts, īsi aiz Chinook Pass uz takas atstājam viņam zīmīti, ka esam šai vietai garām. Viņš no šejienes startē pāris stundas aiz mums un dzenas mums pakaļ. Kamēr pusdienojam Lediņš mūs ir panācis. Priecīgs, ar rokām mādams, viņš skrien no kalna lejup pie mums. Jau pirmajās sarunas minūtēs no Lediņa izskan priekšlikums šo posmu nobliezt divās dienās… Ohoho… 🙂 Ap 110 kilometriem, un šodiena jau pusē… Viegli nebūs, bet IZAICINĀJUMS PIEŅEMTS! 🙂 Lediņa sportiskais azarts arī mūs iedvesmo. Man jau sen gribējies pārsniegt 50 kilometru robežu dienas gājumā. Visas iespējas.

Uzņemam tempus un pļāpājot līdz tumsai nobliežam vēl 30 kilometrus. Ar Pēteri pa šiem mēnešiem, diendienā ejot kopā, esam izpļāpājušies tik daudz, ka ir prieks satikt kādu jaunu sarunu biedru. Lediņš mūs arī apgaismo par jaunākajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Ir interesanti.

Žāvējamies…

135. diena – 19. septembris

Pyramid Peak – Mirror Lake: 52,2 km

noieti 3732 km / atlikuši 429 km

Mērķis sasniegts. 50 kilometru robeža pārsniegta! Vakarā es un Lediņš gan jūtamies mazliet salauzti, bet gandarījums ir. 🙂 Pēterim gan vēl ir iekšā. Pēc viņa teiktā – ja ļoti vajadzētu, viņš varētu jau šodien tikt līdz šosejai.

Jau pirms pusdienas laika sapratu, ka šodien reljefs nav no pateicīgākajiem lielu rekordu stādīšanai. Šodienas kopējais kāpums ap 2700 augstuma metriem. Uz leju tikpat. Tas NEBIJA maz.

136. un 137. diena – 20. un 21. septembris

Mirror Lake – Highway 90 (Snoqualmie Pass): 14,2km

noieti 3747 km / atlikuši 415 km

No rīta, lietum smidzinot, raiti nostaigājam atlikušos 14 kilometrus līdz Snoqualmie pārejai un dodamies pavadīt pusotru zero dienu Lediņu pāra gādībā.

Mūs visus trīs no takas līdz mājām aizved Lediņa draugs Berijs, kurš PCT ir izgājis 2006.gadā. Viņa acīs nolasām to degsmi par takas dzīvi un balto skaudību uz mums… 🙂 Vēl ilgi pēc PCT noiešanas viņam esot bijis grūti atgriezties pie normālas civilizētas dzīves un iet uz darbu. Viss ko viņš vēlējies – dzīvot mežā.. Šobrīd Berija plāns ir pēc trim gadiem doties savā otrajā thru haikingā. PCT laikam velk atpakaļ..

Esam no sirds pateicīgi par Pētera un Guntas atbalstu, uzņemot mūs pie sevis mājās Siettlas pievārtē! 🙂 Tikām izmitināti un sirsnīgi pabaroti ar visgardākajiem ēdieniem. Laikam mūsu izskats ir tik izteiksmīgs un svaru rādījums tik švaks, ka īpaši tika piedomāts pie trūkstošajām uzturvielām… 🙂

Tikām arī aizvesti līdz REI veikalam, kur Pēteris tika pie jauniem zābakiem. Par Salomon apaviem nauda tika atgriezta uzreiz. Ar komentāru, ka šis laikam esot neveiksmīgs modelis – ļoti daudz pircēju tos nesot atpakaļ uz veikalu.

Ciemojoties pie Lediņiem, piedzīvojām arī savdabīgu kultūršoku… 🙂 Haikerim, kurš mēnešiem pavadījis klusumā un mierā pie dabas, pēkšņi uz pusotru dienu nonākt mājā pie diviem maziem, ņipriem un ārkārtīgi aktīviem bērneļiem ir diezgan LIELA pārmaiņa… 😀 Pēteris un Gunta Lediņi ir apbrīnas vērti – dzīvojot tik tālu no radiem un draugiem, viņi ne tikai paspēj studēt, iet uz darbu, bet arī audzināt divus bērnus, kas, protams, prasa simtprocentīgu uzmanību un laiku.

138. diena – 22. septembris

Snoqualmie Pass – Delate Creek: 28,8 km

noieti 3776 km / atlikuši 386 km

No rīta tiekam aizvesti atpakaļ uz taku. Vašingtonas štata skaistums mūs turpina sajūsmināt. Ejam caur Alpine Lake Wilderness. Klinšaini, stāvi kalni mijas ar dziļām, mežainām aizām. Ik pa brīdim redzami dzidri kalnu ezeriņi ar izteikti zilu ūdeni. Saulīte silda, bet ēnās akmeņi un zāle ir balta – naktīs šeit ir mīnusi.

Pēc ilgāka neredzēšanās laika atkal sastopam Aleksi, Deivu un Metu. Izrādās Deivu uz piecām dienām Cascade Locks pilsētiņā aizkavējis ļoti nepatīkams starpgadījums… Stopējot viņam ir nozagta soma ar visu ekipējumu. Jau iekāpjot nostopētajā auto pie kāda vīrieša un sievietes, viņam radušās nepatīkamas aizdomas, ka šo cilvēku nodomi nav no labākajiem. Pusceļā viņi piestājuši pie kāda veikaliņa un Deivs kopā ar viņiem iegājis iepirkties. Pēc brīža pāris no veikaliņa nozudis, aizbraucot kopā ar Deiva mugursomu. Kad vēlāk kopā ar policiju, viņš pētījis novērošanas kameru ierakstus, izrādās automašīnai nav bijušas numura zīmes. Tikko pirktiem auto ASV paiet kāds brīdis, līdz tiek izsniegts numurs. Deivam nācās pirkt pilnīgi visu ekipējumu no jauna, lai spētu pabeigt pārgājienu. “Nekas mani neapturēs tikt līdz Kanādai!” viņš apņēmīgi saka. Prieks dzirdēt tādus vārdus un atkal redzēt viņu uz takas.

Esam jau Vašingtonas štata vidū. Pirmo reizi tā pa īstam aptveram, ka palicis tik maz, ko iet! Tie pat vairs nav četri simti kilometru! Nolemjam šīs pēdējās divas nedēļas samazināt tempu un vēl izbaudīt katru pārgājiena dienu…

Pēteris un Deivs

139. diena – 23. septembris

Delate Creek – Waptus Lake: 30,1 km

noieti 3806 km / atlikuši 356 km

Rīts atnāk ar zaudējumiem. Ir sagrauzta mana gumijas krūzīte un nozagtas četras (!) zeķes… Kāds no mazajiem susļikiem ir “iegādājies” sev jaunu gultas veļu… 😀 Zeķes atradās zem telts nojumes mūsu zābakos. Un, ja tā padomā, katra zeķe ir krietni lielāka par susļiku. Tas, droši vien, nebija viegls darbiņš dabūt visas četras zeķes līdz alai… Škrobe, ka tie bija mūsu jaunākie un labākie pāri. Pavadījām pāris minūtes meklējot pa apkārtējiem krūmiem un alām, bet neveiksmīgi. Un interesanti, ka susļiks pēc lielā nakts ķēriena bija palicis tik drošs, ka no rīta pamanījās ielīst pat teltī uz mana guļammaisa… Meklēja nākošo laupījumu…

Pārsteigti par mazo grauzēju nekaunību vakarā piedzīvojām vēl lielāku jautrību. Uzcēlām telti pie kāda strautiņa un devāmies kādu gabaliņu nostāk gatavot vakariņas. Kamēr sēdējām uz zemes un ēdām, Pēterim bikšu starā ielīda pele… Pēc brīža otra man ierāpās klēpī tā, ka no pārsteiguma pat izlēju savu tēju. Nācās vaktēt katru priekšmetu sev apkārt, jo peles zibenīgi līda it visur.

Kad pēc pusstundas atgriezāmies teltī, pa to naski jau šiverēja viens no grauzējiem. Ar rokām tādu īsti negribējās ķert. Ņēmām palīgā katliņa vāciņu, lai šito nekauņu dabūtu ārā no telts. Drīz arī atradām vietu, pa kuru pele bija iekļuvusi teltī – pusmetru no zemes (!) telts sietā bija izgrauzts caurums… Aizlīmējām to ar līmlenti, bet sajūta, ejot gulēt, diez ko omulīga nebija… 🙂 Kaut kā negribējās pamosties no tā, ka pa tevi skraida peles… Sapratām, ka viņām pret cilvēku absolūti nekāds respekts…