Crianlarich – Bridge Of Orchy

Crianlarich – Tyndrum – Bridge Of Orchy

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→

Ceturtdiena, 13.09.2012
12:20

Hei, te bija jābūt smukai bildītei!Kas var būt labāks par šo… Esmu Tyndrum. Nācu un domāju, ka vēlos kādu ēstuvi, kur varētu netraucēti kādā stūrītī atpūsties. Novilkt zābakus. Paēst zupu. Jā, pēkšņi bija sagribējies kādu siltu zupu. Un kas to būtu domājis – ienāku šeit un lasu, ka šī ēstuve ir slavena ar savām homemade (mājās taisītajām) zupām… Liela telpa ar daudz nišās izvietotiem omulīgiem galdiņiem. Atliek vien kaut ko vēlēties, un tas tiek kā uz delnas pasniegts… Nobaudīju īpatnēju, bet garšīgu Skotu tradicionālo zupu – gaļas zupa ar dārzeņiem, pupiņām, grūbām un sīpoliem.

Apsēdos pie loga, aiz kura redzama skaista ainava un vietējie veikaliņi. Tūristi šeit pilns. Šeit West Highland Way šķērso viena no apvidus galvenajām automaģistrālēm, tamdēļ te var manīt gan vietējos, kas atbraukuši iepirkties, gan autotūristus, gan citus kājāmgājējus.

Šorīt visu rītu līst. Ne stipri. Smidzina. Bet toties bez apstājas.

Rīta pirmo daļu ceļš veda cauri iespaidīgam, skaistam skujkoku mežam. Augsti kalni un dziļas gravas. Viss izraibināts ar maziem strautiņiem. Pati taciņa smuki grantēta, līdz ar to iešana sagādāja baudu, pat neskatoties uz lietu, nogurumu un muguras sāpēm. Steigties man nav kur, tāpēc gāju pavisam pastaigas solī. No augstākajiem punktiem uz vienu vai otru pusi brīžiem pavērās fantastiska ainava pāri koku galotnēm. Visa balta… Migla.

Lieliski – šādā ainavā lūkojoties, var kļūt par mākslinieku. Domās baltajā miglā sāc zīmēt pats savus kalnus, vietām meža pudurus, strautiņus ar ūdenskritumiem. Lejā lokās šoseja un mazliet augstāk – dzelzceļš. Ja ieklausās, var dzirdēt kā skan auto rūkoņa. Ielejā lokās upe, kas aizaugusi ar kokiem. Ja kaut kas nepatīk, jebkurā brīdī kādu šosejas līkumu var nomainīt ar upes līkumu vai otrādi. Aitiņas var ainavā samest kur gribas. Kad ieklausās, tad var dzirdēt kā skan zvaniņi tām kaklā…

Žēl tik, ka nofotogrāfēt šādu ainavu nevar – balta migla vien…

Gāju un domāju par ezīti miglā. Man laikam tomēr labāk kā ezītim – vismaz taciņa zem kājām un virziens skaidrs. Vienīgi nav lācīša, kas mani gaidītu…

Pēc pusotras stundas taka izveda no meža ielejā starp fermām un ganību laukiem. Šeit man no ~50 metru attāluma gadījās novērot interesantu skatu, kā fermeris, sēdēdams uz kvadracikla, pārdzen aitas mājās no kalnu pļavām. Viņam palīdzēja kollijs, kas pamatīgi noskrējās, dzīdams aitas vajadzīgajā virzienā. Fermeris visu laiku izkliedza kādas pavēles – nezinu vai tās bija domātas aitām vai kollijam. Nabaga aitas nēsājās no vienas puses uz otru, bet suns mērķtiecīgi dzina tās pakaļ barvedei uz vārtiem. Interesants un skaļš teātris tas bija priekš manis, kas jauki atsvaidzināja vienmuļo iešanu.

22:00

Hei, te bija jābūt smukai bildītei!Devos tālāk uz Bridge of Orchy ar cerību, ka ceļš būs vieglāks… Vieglāks tas bija. Bet laikapstākļi toties bija izcili briesmīgi. Lietus kļuva stiprāks un vējš arī palika tik spēcīgs, ka mans ceļš pārvērtās par nemitīgu cīņu ar pončo. Dažbrīd vēja brāzmas bija tik stipras, ka, tikai atspērusies pret nūjām, varēju noturēties kājās. Pončo neskaitāmas reizes tika atrauts vaļā un pārplīvoja man pāri galvai. No šīs pēcpusdienas man palikusi atmiņā vien ironiska atziņa – ko darīt, ja vējš rausta pončo un līdz ar to zem pončo tiek lietus? Risinājums ir vēl stiprāks vējš, kas norauj pončo vispār nost. Nav pončo, nav problēmu… 🙂 Vienīgi – viss atkal slapjš… Tai skaitā somas saturs. Rezultāts – jāguļ atkal hostelī.

Bridge of Orchy hostelis jeb bunkhouse gan man paliks visbriesmīgākajās atmiņās. Viesnīca jau droši vien mājīga bija, bet blakus esošā bunkhouse kā tāds briesmīgs, tumšs, netīrs un auksts šķūnis. It kā atpūtas telpa arī ierīkota, bet tā ir visbriesmīgākā un nemājīgākā telpa no visām. Vienīgais labums, par ko spēju šajā vakarā priecāties, bija tas, ka savā ārkārtīgi mazajā istabiņā ar trīs gultām tā arī biju vienīgā iemītniece. Izvēlējos gultu pie loga – precīzāk zem loga, jo tā atradās pažobelē un tieši virs spilvena bija jumta lodziņš. Par spīti tam, ka visu vakaru, ko pavadīju minot krustvārdu mīklas, trakoja vētra, brīdī, kad devos gulēt, virs sevis ieraudzīju zvaigžņotas debesis. Gulēju un priecājos par tādu neticamu iespēju – gulēt siltā gultā un skaitīt zvaigznes…

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→
 
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: