2016. gada 28., 29. un 30. decembris
Milford Track:
Garums: 53.5 km
Prognozētais laiks: 20.5h, 4 dienas
Mūsu laiks: 18h, 2.5 dienas
Sezona: 24.oktobris – 30.aprīlis
Naktsmītnes: 3 kalnu būdas ($ 70,-)
Atrašanās vieta: Fiordland nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Te Anau
Attālums starp takas galapunktiem: 90 km pa šoseju
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT
Dore Pass Route:
Garums: 10.5 km
Prognozētais laiks: 8h
Mūsu laiks: 7.5h
Atrašanās vieta: Fiordland nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Te Anau (66km)
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT
Milford Track – mūsu “sāpju bērns” – no visiem deviņiem Great Walks šī taka mums sagādājusi vislielākās galvassāpes. Tomēr tā kā tā skaitās visskaistākā no visām takām, meklējām jebkādas iespējas to iziet… Un atradām.
Tāpat kā Kepler un Routeburn takas tā atrodas Fiordland nacionālajā parkā. Vienīgi Milford taka ir krietni izdaudzinātāka un slavenāka kā abas pārējās.
Vispirms par apstākļiem, kas Milford pārgājiena izplānošanu padara tik sarežģītu..
♦♦♦ Taka ir ejama tikai vienā virzienā.
♦♦♦ Starp takas gala punktiem apkārt pa autoceļu ir 90 km.
♦♦♦ Pie abiem takas sākumpunktiem var piekļūt tikai ar laivu. Braucienus ar laivu var rezervēt tikai komplektā ar visām trim naktsmītnēm.
♦♦♦ Šī ir vienīgā no deviņām takām, uz kuras nav atļauts kempingot. Vispār. Nakšņot var tikai speciālajās kalnu būdās. Uz takas tādas ir trīs, un katra no tām var uzņemt 40 haikerus. Haikerim ir obligāti taku jāiet četras dienas un jānakšņo VISĀS trīs kalnu būdās.
♦♦♦ Interese par šo taku ir tik liela, ka visas 40 gultas vietas tiek rezervētas gandrīz gadu iepriekš, tiklīdz atveras rezervācija jaunajai sezonai…
♦♦♦ Takai ir sezona – no oktobra beigām līdz aprīļa beigām. Teorētiski to var iziet arī ārpus sezonas, kad noteikumi un cilvēku plūsma nav tik liela, tomēr tad nepieciešama pamatīga veiksme ar laikapstākļiem, kas fjordu zemē pārsvarā ir skarbi. Pie tam vēl ārpus sezonas ir novākti lielākā daļa tiltu, līdz ar to gājējam nākas saskarties ar sarežģītu kalnu upju šķērsošanu. Nē, mums nepaveicās – ārpus sezonas taku neizdevās iziet. Nepārtrauktais lietus, vētras un lavīnbīstamība to padarīja neiespējamu.
Vienīgā iespēja – iet sezonā. Kad vairākus mēnešus iepriekš ielūkojāmies naktsmītņu rezervācijas lapā, nebija nevienas brīvas vietas… Visas sezonas garumā… Vienīgā cerība, ka kādi cilvēki no takas tomēr atteiksies un kaut kādos datumos radīsies brīva vieta. Ja regulāri un pacietīgi sazinās ar DOC, tad varbūt šādas brīvas vietas kaut kad var atrast. Tomēr neviens negarantē, ka šīs brīvās vietas iekritīs kādā no retajām saulainajām dienām, tamdēļ tas vairs nešķiet tik kārdinoši.
Taku iziet izklausās nereāli, vai ne? Arī mums tā šķita, līdz es nejauši uzdūros kādam blogam, kurā atklāti vairāki noslēpumi, kā apiet šo visu jezgu ar rezervācijām gadu iepriekš un taku iziet savādāk… Virsraksts ieintriģējošs: “Viss, ko tev NEvajadzētu zināt par Milford taku”. Īsumā atstāstīšu to, kas rakstīts šajā blogā:
♦♦♦ Pie takas sākumpunkta izrādās var piekļūt ne tikai ar kuģīti, bet arī ejot pāri Dore Pass. Tā esot sarežģīta kalnu pāreja, par kuru oficiālajā DOC mājas lapā ir diezgan skopa informācija. Internetā atradu tikai to, ka taka ir ļoti slikti marķēta un vietām nepieciešamas labas iemaņas kartes un kompasa lasīšanā. Lai nu kā – šāda taka eksistē!
♦♦♦ Kempingošanas aizliegums attiecas tikai uz takas koridori 500m attālumā. Ja vien tu ārkārtīgi stāvajā reljefā spēj atrast iespēju noiet no takas tādu attālumu, tad guli teltī, cik gribi. Bloga autors ļoti laipni un precīzi ir norādījis divas šādas nakšņošanas iespējas – Clinton River North Branch un Staircase Creek.
♦♦♦ Viss, ko atliek rezervēt, ir kuģītis takas finiša vietā, jo tur apkārtceļu nav. Un tu esi brīvs doties pārgājienā pa Milford taku, kad vien vēlies…
Tā nu tieši pirms Jaungada, sēžot Mount Cook ciematā un domājot, ko iesākt dažās brīvajās dienās, pamanījām, ka tuvākajās trīs dienās uz Milford takas solās būt saulains. Tik perfekti laikapstākļi šajā reģionā, kur gandrīz nepārtraukti līst, ir retums. Skaidri sapratām – tagad vai nekad…
Lai arī bija jau pēcpusdiena, kāpām mašīnā un devāmies 470 km braucienā uz takas sākumpunktu, pa ceļam vēl iepērkot pārtiku. Mēģinājām sazvanīt vairākas kompānijas, kas piedāvā laivu kruīzus un transportu Milford Sound apkārtnē. Visi kā viens atbildēja, ka rezervēt braucienu no takas galapunkta var tikai caur DOC. Visas rezervācijas šeit ir DOC pārziņā. Lai kā arī negribējās ar viņiem saistīties, tomēr nācās vien zvanīt uz Fiordland DOC ofisu Te Anau pilsētiņā.
Uz jautājumu, ka vēlamies rezervēt tikai laivas braucienu takas galapunktā, sekoja skaidra atbilde, ka rezervēt var tikai visu kopā – abus laivas braucienus un visas trīs naktsmītnes (kopā tas izmaksā 350 dolārus parastajās būdās vai arī 2200 dolārus ar Ultimate Hikes Guided Tour). Šo faktu jau zinājām, tāpēc sākām skaidrot, ka taku vēlamies iet jau rīt un izstāstījām mūsu plānu par Dore Pass un kempingošanu vairāk kā 500 metru attālumā no takas. Otrā klausules galā iestājās klusums… Varēja just, ka DOC darbiniece ir ļoti neapmierināta par dzirdēto, tomēr neko nespēj tam iebilst. Teorētiski tas ir atļauts.
Sekoja jautājums par visām trim vietām, kur precīzi plānojam nakšņot. Nosaucām abas nakts un paziņojām, ka trešo nakti mums nevajag. Taku plānojam iziet trīs dienās. Tie taču tikai 64 kilometri…
Otrā klausules galā iestājās vēl lielāks klusums…
Galu galā darbiniece paziņoja, ka laivas braucienu viņa mums rezervēt nevarot un ka mums esot jāierodas DOC kantorī personīgi un tad viss šis jāizrunā.
Tā, kā pulkstenis jau rādīja puspieci, un atradāmies vēl 200 km attālumā no Te Anau, par paspēšanu uz ofisu līdz darba laika beigām varējām aizmirst. Atlikt pārgājienu par vienu dienu arī nevarējām, jo laika prognoze bija neglābjama – tikai 3 saulainas dienas.
Tagad vai nekad.
Mūsu prātos iestājās plāns B. Ja jau laivu sarunāt nevaram, tad peldēsim! Kas tur liels! Trakākais ir 400 metrus platais fjords. Piedzīvojumu sacensībās esam peldējuši arī lielākus attālumus. Gan ar visām drēbēm un botām, gan mugursomām… No pieredzes zinām, ka visvieglāk to izdarīt, ja ir kāds palīglīdzeklis. Tā nu nolēmām iegādāties katrs pa peldmatracītim. Plus vēl peldriņķi uz kā uzlikt smagās mugursomas un virvi, ar ko tās piesiet. Bijām gatavi Milford takai!
Pirmā diena
Nakšņojuši bezmaksas kempingā Lumsdenā, no rīta devāmies atlikušajā 140 km braucienā līdz Dore Pass takas sākumam. Autostāvvieta šeit izrādījās pavisam neliels laukumiņš šosejas malā. Vieta kādām trim četrām mašīnām. Mazliet bažīgi šādā vietā atstāt auto – mašīnzagļiem paradīze. Tā kā variantu nebija, visas vērtīgās mantas centāmies noslēpt cik vien viltīgi iespējams. Pulksten vienpadsmitos beidzot bijām gatavi doties ceļā.
Pie autostāvvietas izlikta brīdinoša zīme, ka Dore Pass taka esot bīstama un sarežģīta. Par to liecināja arī aina, kas pavērās mūsu priekšā. No takas ne miņas. Pirmais uzdevums – šķērsot Eglinton upi, kas izplūdusi pa puspļavu. Pār nokritušajiem kokiem un brisdami pa ūdeni kaut kā tikām pāri un ienirām krāšņā lupīņu pļavā. Pēc aptuvenās nojausmas par virzienu devāmies pāri pļavai uz mežmalu, pa ceļam nejauši atrodot pāris sarūsējušus un nošķiebušos norāžu stabiņus. Mežā ar norādēm ir daudz labāk. Lai arī taka ir aizaugusi un pilnībā nekopta, oranžie marķējumi uz kokiem ir pietiekamā daudzumā, lai spētu atrast ceļu cauri mežam.
Jau no pašas mežmalas taka sāk vest augšup. Bija jāuzkāpj mazliet vairāk kā 1000 augstuma metri līdz 1390 metrus augstajai Dore pārejai.
Kādā brīdī attapāmies, ka vairs nemanām norādes. Bijām nogājuši no īstās takas un sākuši sekot kādai māņu takai, kas pamazām izzuda pavisam. Īstajai takai nevajadzēja būt tālu, tamdēļ turpinājām kāpt un pavisam drīz uznācām uz mūsu takas. Tā veda horizontāli pa kalna nogāzi. Taku atrast ir jauki, vienīgi radās jautājums – uz kuru pusi jādodas? Izvēlējāmies vienu no virzieniem, kas šķita vedam augšup, tomēr pēc kāda laika sapratām, ka bijām aizgājuši pretējā virzienā. Griezām riņķī un nolēmām turpmāk uzcītīgāk sekot marķējumam. Lai arī taka nebija diez ko izcila, brist pa Jaunzēlandes briksni bija vēl briesmīgāk.
Pēc pāris stundām sasniedzām mežmalu. Bijām izkāpuši virs mežu līnijas. Atklātajā daļā marķējuma vairs nebija. Tālumā ielejas galā vīdēja Dore Pass. No lejas skatoties, tā šķita stāva kā siena. No takas ne miņas. Nācās pašiem meklēt ceļu cauri krūmājiem, papardēm, nogruvumiem un nelielajām aizām.
Mēģinot sazīmēt iespējamo maršrutu, pamazām kāpām augšup gar ielejas labo pusi, kur pēc kartes teorētiski būtu jābūt takai. Kādā brīdī atdūrāmies pret nepārvaramām klintīm un sapratām, ka esam vairākas horizontāles par zemu. Negribot iet atpakaļ, rāpāmies augšup pa taisno stāvajā nogāzē, kas noaugusi ar papardēm un citiem lakstiem. Tie lieliski kalpoja par aizķerēm. Stāvums ne pa jokam. Nekas pārlieku grūts vai bīstams, toties jautri. Tikuši augšā, turpmāk centāmies turēties vairāk uz labo pusi, kur mazāk klinšu un aizu.
Pamazām tuvojoties pārejai, tā vairs nešķita tik stāva un nepieejama. Nekas tehniski grūts. Tik vien kā vairāku stundu fizisks kāpiens pa ļoti stāvām tusokiem noaugušām pļavām. Ik pa brīdim nācās šķērsot kādu dubļainu strautu. Vietām kaut kur atradām sarūsējušus vai apgāzušos metāla stabiņus, tomēr jēgas no tiem nekādas. Pāreja redzama – atliek vien kāpt. Meklēdami labāko ceļu augšup, atdalījāmies tālu viens no otra. Pazaudēties šeit nebija iespējams – visa ieleja pārskatāma. Cilvēks kā knislis pie kalnu kājām.
Pēc četrām stundām ar gavilēm sasniedzām šauro Dore pāreju. Uzreiz sejā iepūta spēcīgs ziemeļrietumu vējš. Otrā pusē pavērās brīnišķīga panorāma uz Te Anau ezeru un Clinton upi. Tālu, tālu zem kājām bija redzams Glade House – vieta, kur mūsu taka savienosies ar Milford Track.
Mazliet pabaudījuši vareno kalnu ainavu, devāmies tālāk. Iepriekš biju izpētījusi informāciju par maršrutu kādā forumā. Otrpus pārejai bija svarīgi pārāk ātri nesākt nokāpienu. Vispirms vairāk kā kilometrs esot jātraversē pa kalna nogāzi. Atšķirībā no uzkāpiena, šajā pusē mūsu priekšā pavisam skaidri bija redzama taciņa. Paturot prātā arī maršruta informāciju, sekojām takai un pilnīgi bez nekādām problēmām pāris stundās tikām lejā līdz mežmalai. Tālāk nokāpiens caur sūnām noaugušo mežu pa stāvu un sasodīti dubļainu taciņu. Nokrituši koki, aizaugusi taka – pēc skata tā netiek nedz īsti kopta, nedz lietota.
Ko lai vēl piebilst par Dore Pass Route… Prognozētās 8 stundas patiešām ir astoņas stundas. Navigācijas prasmes patiešām ir vajadzīgas, jo marķējums nav visas takas garumā. Fiziskajai sagatavotībai arī ir jābūt pietiekamai, jo uzkāpiens ir smags. Bet pats galvenais nepieciešamais laikam ir labi laikapstākļi. Sliktā redzamībā, stiprā vējā vai lietū varētu rasties problēmas. Un ziemā – pie sniega apstākļiem – viennozīmīgi būtu vajadzīgs ekipējums – uzkāpiens/nokāpiens ir ļoti stāvs. Bet kopumā, ja viss iepriekšminētais nebaida, tad Dore Pass Route ir lielisks, izaicinošs un skaists pārgājiens.
Pirms septiņiem vakarā beidzot sasniedzām Glade House – luksus viesnīcu Guided Tour gājējiem. Caur lepno stikloto fasādi iekšā manījām glaunu vestibilu un restorānu ar baltiem galdautiem, svecēm un lustrām. Kamīns. Stūrī izgreznota eglīte (tuvojas taču Jaunais gads!). Viesnīcas numuriņos mīkstas, platas gultas, tīri palagi un dvieļi… Uh… Jau pavēsā pievakarē klumpačojot šeit garām, tas viss TĀ kārdināja… Ja būtu lieki pāris tūkstoši (4 dienas garā Guided Tour maksā ap 2200 dolārus), varētu pārgājienā iet arī šādi.. 🙂
Uznākot uz Milford Track, atšķirība graujoša – taka ir plata, gluda, līdzena.. Pusotrā stundā tikām līdz plānotajai kempinga vietai pie Clinton River North Branch. Vispirms nācās šķērsot Clinton upi. Tā nav pārlieku dziļa, tomēr pietiekami strauja, lai būtu ko papūlēties. Varbūt, ja būtu briduši ar zābakiem kājās, upes šķērsošana neprasītu tik daudz laika un piepūli. Tomēr tā kā nevēlējāmies slapināt zābakus, izbaudījām gan ledaino ūdeni, gan pamatīgo smilšu mušu uzbrukumu. Cīnoties ar straujo ūdeni, nav laika kauties arī ar mazajiem asinssūcējiem. Tikām otrā krastā ar labi sakostiem stilbiem un rokām.
Pēc kartes sekojot šaurai atklātai pļaviņai, devāmies prom no takas. Visas dienas garumā tā arī nebijām sastapuši nevienu dzīvu dvēseli, tamdēļ pamatīgs pārsteigums bija pēkšņi ieraudzīt aiz neliela krūma nogūlušos divus vīriešus. Mūsu nākšanas virzienā bija notēmētas bises. Izrādās – mednieki. Mazliet noskurinājos, iedomājoties kas varēja notikt, ja mēs šeit būtu ieradušies kaut pusstundu vēlāk – jau pa tumsu. Domāju, ka abiem medniekiem mēs tik pat labi varējām izskatīties arī pēc diviem briežiem… Laikam tādas pašas bažas prātā bija arī viņiem, jo, ieraugot mūs, viņi neizskatījās diez ko priecīgi. Viens no medniekiem dusmīgi sāka mums skaidrot, ka te mums nav ko meklēt. Mums esot jāiet atpakaļ. Viņš nekādīgi negribēja piekrist mūsu plānam par nakšņošanu 500 metrus no takas. Viņaprāt tas neesot vajadzīgs, jo neviens reindžeris mūs tāpat pa tumsu nemeklēšot…
Spītīgi tomēr palikām pie sava – nevēlējāmies pārkāpt noteikumus un bijām kartē noskatījuši lielisku pļaviņu, kur uzcelt telti. Noskaidrojām, ka šeit vairs nav neviena cita mednieka, pabrīdinājām viņus, ka plānojam nakšņot Kakapo Point, un turpinājām ceļu. Vispirms gan aizšāvām pa nepareizo klajumu – atdūrāmies brikšņos pie kādas mazas upītes. Pēc azimuta izlīdām cauri mežam līdz īstajai pļavai un līdzenā vietā uzcēlām telti. Ātri pavakariņojām un likāmies uz auss. Pārāk daudz vandīties apkārt pa tumsu negribējās mednieku klātbūtnes dēļ. Vairākas reizes naktī bija dzirdami šāvieni.
Otrā diena
Smilšu mušas no telts nebija atkāpušās visu nakti. Redzot tos mušu bataljonus, kas pacietīgi gaidīja ārpusē, laukā no telts nemaz negribējās līst… Pēc garās un nogurdinošās vakardienas šorīt slinki nogulšņājām līdz pat deviņiem.
Pie Clinton upes atgriezāmies bez maldīšanās pa brikšņiem. Mazliet gudrāki par upes šķērsošanu bijām pēc vakardienas, tomēr tas joprojām paprasīja krietnu laiku. Šoreiz mums bija padaudz skatītāju – taka jau bija pilna ar cilvēkiem.
Brīnišķīga saulaina diena. Raitā solī devāmies pa sulīgi zaļo Clinton upes ieleju. Abās pusēs slējās stāvas klinšu sienas, pa kurām ik pa brīdim varēja manīt plūstam neskaitāmus, tievus ūdenskritumus.
Izmetām nelielu līkumu gar Hidden Lake – ainavisku ezeriņu tieši klinšu sienas pakājē, kurš mums atmiņā paliks ar nežēlīgi kārdinošu ceptu desiņu smaržu… Kāds haikeru pāris uz pannas cepa uzkodas pusdienām. Pat veģetārietim Pēterim siekalas mutē saskrēja… Uzkodām savus šokolādes batoniņus, skumīgi ieelpojām desiņsmaržu un devāmies tālāk.
Dienas vidū pagājām garām Autobusa pieturai. Tāds nosaukums dots palielai būdai takas malā, kura atrodas tieši pirms upes, kas mēdzot pārplūst un kļūt bīstama pie katras lielākas lietusgāzes. Šķērsot to šādos apstākļos ir tik bīstami, ka gājēju drošībai šeit ir uzcelta nojume. Norādes brīdina – ja upe ir pārplūdusi, jāpaliek nojumē un jāgaida, kamēr ūdens līmenis nokritīsies. Mums tur bija vien maza tērcīte, tamdēļ devāmies tālāk bez problēmām. Tomēr platā, akmeņiem klātā upes gultne deva diezgan skaidru nojausmu, cik varena šī “tērcīte” var kļūt pavasaros vai pēc lietiem.
Jau pēcpusdienā īsi pirms Mintaro Hut uz takas sastapām divas takas uzraudzes, kas attīrīja takas malas no krūmiem. Nevēloties ielaisties ar viņām nekādās sarunās, pasveicinājām un ātrā solī devāmies garām. Tomēr tas neizdevās – tikām apturēti ar jautājumu, cik tālu plānojam šodien iet. (Jocīgs gan tāds jautājums, ņemot vērā, ka šeit nav izvēles – ir jāguļ katrā no būdām.) Atbildējām, ka plānojam tikt pāri Mackinnon pārejai un nakšņot brīvdabas kempingā prom no takas. Pēc uzraugu sejām varēja nojaust, ka šāda atbilde nav iepriecinoša. No garākas sarunas šeit neizbēgt…
Tikām iepazīstināti ar sekām šādai rīcībai – piedrazota daba, iztraucēti putni… Mierinājām uzraugus, ka mums nav svešs “Leave No Trace” princips. Ka mums rūp dabas neizpostīšana. Un ka pilnīgi noteikti nepārkāpsim noteikumus un telti celsim ne tuvāk kā 500 metrus no takas.
Pailgā saruna galu galā izvērtās draudzīga, un viena no uzraudzēm pat kļuva pavisam sirsnīga, uzzinot, ka esam izgājuši Pacific Crest Trail. Bieži vien sastopam cilvēkus, kuriem sirdī mājo tāds pats sapnis.
Devāmies tālāk ar mierīgu sirdi. Nu labi – gandrīz mierīgu. Sarunas laikā mums tika arī aizrādīts, ka ejam šo taku par velti. Ka citi šeit maksā milzu naudu par naktsmītnēm, bet mēs… Atļaujamies baudīt dabu bez maksas…
Paejot garām Mintaro Hut, vairs nesastapām nevienu gājēju. Visi palika nakšņot būdā un pārejā kāps rīt. Bet mēs ieturējām vēlās pusdienas un sākām 500 metru kāpienu cauri sūnu mežam līdz Mackinnon Pass. Izkāpjot no krūmu līnijas, apkārt pavērās grandiozas ainavas. Uz pārejas sirds gavilēja… Uz ziemeļiem skatam pavērās Arthur upes ieleja. Pašu Milford Sound no šejienes redzēt nevar, tomēr vēl stāvākās kalnu aprises skaidri liecināja, ka esam pavisam tuvu fjordiem.
Visšaurākajā pārejas vietā atrodas akmens piemineklis par godu pirmajiem baltajiem cilvēkiem, kuri sasniedza šo vietu. Vispirms 1880.gadā no ziemeļiem gar Arthur upes krastiem šeit esot uzkāpuši Donald Sutherland un John Mackay. Tomēr, ieraudzījuši stāvās nogāzes pārejas dienvidu pusē, viņi atmeta cerības atrast tālāko ceļu un par savu kāpienu nevienam neminēja. Par populāru tūristu galamērķi kļuva Sutherland vārdā nodēvētais 581 metru augstais ūdenskritums īsi pirms pārejas. Tika izbūvēta taka no Sandfly Point līdz pat ūdenskritumam.
Astoņus gadus vēlāk 1888.gadā divi atklājēji Quintin Mackinnon un Ernest Mitchell, spītējot ļoti skarbiem laikapstākļiem un visām grūtībām, sešās nedēļās izlauza taku līdz pārejai no dienvidu puses – gar mežonīgo Clinton River. Tādā veidā bija atrasta iespēja ar kājām nokļūt no Te Anau ezera līdz pat Milford Sound. Šis pārgājiens, ko šodien sauc par Milford Track, jau no pirmajiem gadiem kļuva par iecienītu tūristu maršrutu.
Quintin Mackinnon saņēma visus laurus par takas atklāšanu, un pāreja tika oficiāli nosaukta viņa vārdā. Donald Sutherland, protams, ar to nebija mierā un savas dzīves laikā, vedot tūristu grupas uz Sutherland ūdenskritumu, turpināja saukt pāreju par Balloon Saddle.
Pavadījām uz pārejas kādu brīdi. Šeit uzcelts dienas šelteris, kur patverties stiprā vējā un sliktos laikapstākļos. Mums gan bija paveicies – zilas debesis un pavisam neliels vējš. Tomēr, lai kā arī gribējās palikt šeit augšā vēl mazliet ilgāk, saule neizbēgami tuvojās kalnu korēm. Mums vēl bija jātiek lejā otrā ielejā un jāatrod teltsvieta. Varbūt, ja pasteigsimies, izdosies saulrietā apskatīt Sutherland ūdenskritumu, netalu no kura plānots nakšņot.
Pēc stundas ienirām mežā. Taka sāka vest lejup pa stāvām kāpnēm. Tās līkumoja gar neskaitāmiem ūdenskritumiem, ar ko pilna Roaring Burn.
Pēc garās dienas sagurums bija jūtams. Pusastoņos beidzot sasniedzām Quintin Lodge, no kuras atzarojas Sutherland ūdenskrituma taka. Netālu no tās mums bija plānots nakšņot, tomēr liels pārsteigums, kad takas sākumā atdūrāmies pret aizvērtiem vārtiem ar uzrakstu “Bīstami: taka ir slēgta!”
Neplānota situācija. Bijām pārsteigti, ka uzraugi mums neko nepabrīdināja tad, kad minējām, ka nakšņosim pie Staircase Creek. Ņemot vērā, ka bija jau pavēls vakars un pēc kartes tuvumā nebija nevienas citas vietas, kur varētu meklēt teltsvietu, šmaucām vien garām vārtiņiem. Nolēmām, ka šo situāciju īstenībā varam pagriezt sev izdevīgā virzienā. Ja jau taka ir slēgta, tad teorētiski tā neekstē. Un jau jau tā neeksistē, tad mums no tās nav jāiet prom 500 metrus. Loģiski? 🙂 Tik vien kā nostaigājām minēto attālumu no galvenās pamattakas un turpat strauta malā nelielā pļaviņā uzcēlām telti. Ar skatu uz Sutherland ūdenskritumu, kurš gan diemžēl jau bija iegrimis kalnu ēnā.
Trešā diena
Bažas, ka varbūt tomēr esam par tuvu neeksistējošajai takai (kura varbūt nemaz neskaitās tik neeksistējoša) mums lika doties ceļā pietiekami agri. Nonākot pie vārtiņiem, sastapām darbinieci no Quintin Lodge. Viņa bija pārsteigta tik agri ieraugot gājējus, tomēr neko nebilda, ka esam gulējuši teltī. Izrādās uzraksts uz vārtiņiem neesot jāņem vērā. Tie tiekot aizvērti katru vakaru, lai Lodge viesi no rīta netīšām neaizietu nepareizā virzienā… Nopriecājāmies, ka mūs neviens nav manījis nakšņojam tik tuvu takai, un devāmies uz Milford Sound. Šodien plānots finišēt.
Arthur upes ieleja izrādās daudz aizaugušāka. Taka pārsvarā veda caur krūmiem un mežiem. Toties smaragdzaļie un dzidrie upes ūdeņi visas dienas garumā priecēja acis.
Jau pirmajos kilometros apdzinām bariem citu haikeru. Paejot garām Dumpling Hut, haikeri uz takas palika vēl vairāk.
Pa ceļam apskatījām Mackay ūdenskritumu. Pārlieku ilgi kavēties pie tā negribējās – ūdeņiem bagātais strauts, uz kura atrodas ūdenskritums, tek caur biezu mežu, kurā neiespīd ne kripatas saules gaismas. Vēl pietiekami agrajā rīta stundā šeit bija auksti un nemīlīgi.
Šodienas piecu stundu garo posmu nostaigājām bez atpūtas pauzēm. Arī pusdienu pauze bija pavisam īsa, jo smilšu mušas šajos mežos neliek mieru ne brīdi…
Stundas gājienā pirms galamērķa atrodas Giants Gate Falls. Pēdējos 3 kilometrus aiz ūdenskrituma taka ir perfekti gluda un plata. To šeit pašos takas atklāšanas pirmsākumos esot ierīkojuši cietumnieki labošanas darbu nometnē.
Jo vairāk tuvojāmies galamērķim – Sandfly Point, jo lielākas bažas sākās par mūsu plāna B realizāciju. Atšķirībā no iepriekšējām dienām, šodien vairs nebija tik silts – peldēšana aukstajos fjorda ūdeņos nemaz nešķita tik vilinoša… Arī vējš bija krietni pieņēmies spēkā.
Sasniedzām Sandly Point īsi pēc vieniem. Tas izrādījās daudz savādāks, kā bijām iztēlojušies. Krasti šeit ir aizauguši bieziem krūmiem. Vienīgā vieta, kur piekļūt pie ūdens, ir pats mols. Peldēšanu varējām sākt tikai no piestātnes.
Zinājām, ka esam pamatīgi atrāvušies no tuvākajiem sekotājiem, tātad tuvākajā laikā neviens neplānota finišēt. Pagaidām uz mola atradās palieks bars ar cilvēkiem, bet pulksten divos kuģītim tos visus vajadzētu aizvizināt uz Milford Sound. Cerējām atrast mierīgu brīdi bez liekiem skatītājiem, lai uzpūstu matracīšus un aizpeldētu vismaz aiz tuvākās salas, kur mūs vairs neviens neredzētu. Izklausījās cerīgi, tomēr reālajā dzīvē viss izvērtās pavisam savādāk…
Kamēr nojumē pakojām mantas ūdens necaurlaidīgajos maisos, ieradās kuģīša vadītāja un paziņoja, ka mums tūlīt pat esot jādodas uz kuģīti, jo nākošajā braucienā, kas būšot pēc stundas, vietas nebūšot. Atbildējām, ka nebrauksim ar šo kuģīti. Viņa neapmierināti sāka tincināt, kamdēļ tā. Iebilda, ka tas esot viņas uzdevums mūs aizvest uz otru krastu. Un ka mums neesot izvēles, ar kuru kuģīti un cikos braukt…
Bijām spiesti godīgi atzīt, ka nevaram braukt tamdēļ, ka mums vienkārši nav biļešu… Šeit darbiniece kļuva ļoti dusmīga. Viņa sazināšoties ar DOC ofisu pa rāciju, lai paziņotu, ka mēs šeit atrodamies… Ka mums tas izmaksāšot 50 līdz 100 dolārus katram… Kaut kas tika minēts arī par DOC laivu, kas mums atbraukšot pakaļ un tad, cik sapratām, būs lielas ziepes…
Kad joprojām atteicāmies no brauciena (mums taču joprojām bija plāns B…), viņa asi paziņoja, ka tad varam tupēt te līdz vakaram un devās prom…
Palikām vieni nojumē un jutāmies draņķīgi. Sajūta tāda it kā mēs būtu izdarījuši ko nelegālu. Mēģinot nomierināties un atgādinot sev, ka pēc likuma pagaidām neko nepareizu neesam izdarījuši un mums šeit nav aizliegts atrasties, turpinājām pakošanos.
Acīs krita kāds uzraksts, ko kāds cits haikeris bija uzķēpājis uz sienas: Dabai jābūt par brīvu…
Kad gandrīz viss jau bija sapakots, konstatējām, ka mums izrādās nav virves. Sākās neliela vārdu pārmaiņa par tēmu: “Es domāju, ka TU paņēmi virvi…”
Tomēr strīdēties te nebija laika. Virve netīšām bija palikusi mašīnā, tātad peldriņķi somām izmantot nevarējām. Nāksies peldēt ar somām uz pleciem…
Mums bija stunda laika līdz nākamajam kuģītim, lai sapakotos, uzpūstu matracīšus un aizpeldētu līdz nelielai salai pusceļā, pa kuru varēsim noiet gabalu tuvāk galamērķim. Tad mūs vairs neviens netraucētu.
Ņemot vērā smilšu mušu daudzumu, nolēmām peldēt drēbēs un zeķēs. Sapakojušies devāmies uz tukšo un kluso molu. Steigā uzpūtām tieši pirms pārgājiena pirktos matracīšus un konstatējām, ka to kvalitāte ir zem katras normas. Pēteris, ar visu mugursomu uzguldamies uz sava matracīša, pazuda zem ūdens pilnībā. Matracīši bija par mīkstu, lai spētu noturēt mūsu svaru kopā ar mugursomu. Bija jāmēģina uzpūst tos vēl ciešāk, tomēr…
…tajā brīdī tālumā upes līkumā parādījās kuģītis… Tas atgriezās par pusstundu ātrāk kā plānots. No otras puses mums tuvojās haikeru bariņš, kas tikko bija finišējuši taku. Negribēdami atbildēt uz visiem pārsteigtajiem jautājumiem par tēmu, ko mēs uz šīs piestātnes darām ar peldmatračiem, metāmies turpat brikšņos iekšā… Štrunts par zābakiem, kas bija jau piekarināti pie somas. Ar zeķēm kājās bridām pa lapām un dūksnāju… Biezajos džungļos centāmies uz kāda no zariem nepārdurt piepūstos matračus. Noklumpačojuši kādus 30 metrus, atdūrāmies pret mazāku pusaizaugušu fjorda līcīti. Noslēpāmies aiz lielāka koka un domājām, ko iesākt.
Cerība par peldēšanu vēl nebija atmesta. Pēteris cītīgi piepūta matracīti cik vien cietu iespējams (tas pat izskatījās tīri pieņemams), un es pa zampu līdz ceļiem bridu iekšā ūdenī to iemēģināt. Pat īsti neuzgūlusies uz matrača, sapratu, ka ar mugursomu to izdarīt ir neiespējami. Svars ir par lielu. Vēderu iegrūž zem ūdens, līdzsvaru noturēt neiespējami. Plus vēl ārkārtīgi stiprajā vējā mani pūta prom kā skaidu. Par peldēšanu noteiktā virzienā varēja aizmirst…
Izmērcējusies un nosmērējusies dubļos līdz ausīm, skumīgi stampājos atpakaļ krastā.
Diemžēl plāns B bija izgāzies.
Smilšu mušu sakosti no galvas līdz kājām, turpat brikšņos pārģērbāmies sausās drēbēs, iemīcījām s..da matracīšus somās un, asti kaunīgi iežmieguši kājstarpē, līdām ārā no brikšņiem…
Pie nojumes tieši sastapām kuģīša vadītāju, kura pēkšņi bija kļuvusi ļoti laipna. Šķiet, viņa bija sazinājusies ar DOC un noskaidrojusi, ka biļetes mums maksās 47 dolārus katram un viņa mūs varēšot izvest krastā. Atvainojusies, ka šajā laivā viņa mūs paņemt nevarēšot, jo tā esot jau pilna, viņa solīja dot ziņu tiklīdz būs vieta kādā no nākošajām laivām.
Mūsu ceļš bija noslēdzies pavisam viegli un vienkārši. Nosēdējuši nojumē divas stundas, ap pieciem pēcpusdienā pamatīgās vēja brāzmās (šādā vējā pat kuģītī sēdēt bija baisi, kur nu vēl uz peldmatracīša…) tikām aizvizināti uz Milford Sound. Tur kasē samaksājuši par braucienu, bijām brīvi. Kuģīša vadītāja pusceļā mums apjautājās, vai esam nākuši pār Dore Pass. Šķita, ka šāds variants ir diezgan populārs un nevienu darbinieku vairs neizbrīna.
Pasaulslavenā Milford taka bija izieta. Un lai arī tā neierindosies mūsu favorītu sarakstā (ja neskaita Mackinnon pāreju, tad pārējā taka ne ar ko neizcēlās no citām), šis pārgājiens tomēr paliks atmiņā. Gan iespaidīgā Dore Pass, gan satikšanās ar medniekiem, gan amizantais noslēgums uz Sandfly Point. Bija jautri…
Ceļš uz Mājām... 
Cik nopratu, viņiem tur tādi uzstādījumi, lai kaut cik ierobežotu pargalvīgos interesentus, bet, godīgi sakot, viņi tādējādi situāciju padara dzīvībai un veselībai daudz bīstamāku, jo pārgalvjus taču neaptur nekas. Mīnuss viņu piesardzībā.
Tā neīstā taka, uz kuras nejauši uzgājāt, bet vēlāk tomēr tikāt uzvesti uz īstās, drīz pārvērtīsies par labāk ejamu taku, nekā īstā – ja visi turpinās uz tās šādā veidā nejauši uziet un iemīt to 🙂
Ja viņi patiešām vēlētos ierobežot interesentu skaitu, tad netaisītu tik daudz reklāmas bukletu par šiem deviņiem izcilajiem Great Walks un “visizcilāko taku pasaulē – Milford Track”… Ierobežojumi vairāk ir domāti, lai vienkārši piespiestu cilvēkus maksāt. Tas ir bizness.
Es liku uzsvaru uz “pārgalvīgie” – lai ierobežotu viņu vēlmes gulēt, rāpties, peldēt nedrošos apstākļos, viņi ir ierīkojuši speciālas naktsmītnes un kuģīšus. Tikai prasa par tām pārāk lielu samaksu, tāpēc reāli izaicina, ka pārgalvīgie negribēs to maksāt un riskēs.
Pabeidzu lasīt. Mjaa… ko gan viņi tādu izpelnījušies, ka var pavēlēt/ aizliegt/ dusmoties par to, ka jūs apskatāt vietu, kas atrodas dabā un ir par brīvu?
Bet tas līcītis (pēdiņās) bildē, kuram taisījāties peldēt pāri, izskatās iespaidīgs – jūs tiešām būtu pārpeldējuši?!? A tur krokodilu nav – painteresējāties vispār? 😀
Atmiņā šis piedzīvojums paliks un tas jau galvenais. Bija to vērts, vai ne?! 🙂
Bija to vērts. Būs ko atcerēties. It sevišķi nobeigumu, kad sēdējām brikšņos ar zeķēm kājās, piepūstiem matracīšiem un cīnījāmies ar mušām. Un mēģinājām atrast izeju no šīs absurdi smieklīgās situācijas. 😀
Krokodilu nav. Tas toč. Bet par haizivīm patiesībā nebijām aizdomājušies… 😀