Carozzu – Haut-Asco

Carozzu – Haut-Asco

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→

Otrdiena, 11.06.2013
18:30

Nakts nebija silta… Gluži survival blanket negribējās vilkt ārā (no rīta sarežģīti salocīt), bet nu salu kārtīgi…
Tā kā šodien gribējās būt laicīgi nākošajā naktsmītnē, cēlos agri. 5:50. Patiesībā visi tā cēlās, un tā kā gulēju blakus dušas zonai, troksnis apkārt bija pietiekams, lai nevarētu vairs pasnaust.
Ēdot brokastis refuge, aprunājos ar Ludvigu. Viņš man paziņoja šokējošu lietu. Nākošais posms pēc šodienas esot ciet. Trīs cilvēki gājuši bojā uz takas dēļ ledus, un policija esot slēgusi posmu… Esot jāpaņem autobuss un jābrauc apkārt. Tas maksājot 35€… Biju saskumusi. Ar tādām pārdomās devos šodien ceļā.

Hei, te bija jābūt smukai bildītei!Šodienas posms bija skaists… Ekselents… Ne diez ko viegls, bet toties interesants visā garumā. Pašā sākumā bija slavenais tiltiņš. Labi šūpojās. Tad sākās kāpiens pa ieleju augšā. Brīžiem ļoti sarežģīti posmi – nācās nūjas likt pie somas, jo kāpšanai bija jāizmanto abas rokas. Kāpjot arvien augstāk, aiz muguras tālu ielejā varēja saskatīt Calvi… Ar noenkurojušos burinieku līcī…
Pēdējais kāpiena posms bija man jau zināmā ieleja (internetā par šo biju lasījusi), kur sniegs saglabājoties līdz pat augustam. Ļoti, ļoti stāvs kāpiens pa sniegu. Un garš posms. Šeit atkal nācās lietot nūjas. Un labi ir, ka man tādas bija, jo, lai kā arī centos uzmanīgi spert katru soli un purngalu dzīt sniegā, tik un tā 2x izslīdēja kāja. Un tikai nūjas mani stabili noturēja vietā. Pa to nogāzi šļūciens lejā būtu ātrs un ilgs… Un beigās uz akmeņiem…

Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei!

Kad laimīgi biju tikusi augšā uz pārejas ~1850 m augstumā, skatam pavērās otra ieleja… Fantastiskas sajūtas…
Tālāk sekoja tehniski ārkārtīgi sarežģīts posms. Bija brīži, kad bija krietna dūša jāsaņem, lai kāptu tur, kur jākāpj…
Pēc otras pārejas, no kuras varēja lejā redzēt šo refuge, sākās ārkārtīgi stāvs kāpiens lejup. Bet interesants. Ne tāds briesmīgs un garlaicīgs kā iepriekšējā dienā… Šeit kāpiens bija pa akmeņiem un klintīm. Saulainā ieplakā, kur skraida daudz ķirzaciņas, aug krāsainas puķes starp klintīm un ir silti.
Vienā brīdī taka šķērsoja sniega blāķi. Zinot situāciju, kas notikusi nākošajā posmā, nolēmu neriskēt un pa sniegu neiet, kaut arī no augšas biju redzējusi citus to darot. Zem sniega bija tukšums un visu vagoja čalojoši strauti… Kāpu gar sniegu, bet tas nebija no vieglākajiem uzdevumiem, jo taka tur neveda un klintis bija stāvas un sarežģītas…
Nogāzes zemākajā galā auga grandioza izmēra priedes… Pasakaini… 🙂

Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei!

Lejā refuge ierados ap 12:30. Viena no pirmajām (jo no rīta startēju viena no pirmajām).
Uzzināju, ka nākošais posms (un tai skaitā Monte Cinto – augstākā virsotne Sardīnijā – 2706m) tiešām ir slēgts. Un ka tiešām eksistē tāds autobuss par 35€, kas 1,5h apvedīs mani apkārt uz Calasima. Tāds autobuss ir 17:00 vakarā un 9:00 rītā. Izvēlējos to, kas ir 9:00 rītā, jo starpība nav nekāda. Ja nu vienīgi šeit ir labāk, jo šeit ir silta duša (beidzot varēju nomazgāties!) un elektrība (beidzot varēja uzlādēt visu aparatūru!). 🙂 Man žēl tos, kas nepadomājot izvēlējās braukt šovakar.

Tā kā spīdēja saule un ielejā bija silti kā arī uzcēlu telti vientuļā, skaistā vietā, atļāvos izmazgāt gandrīz visas drēbes. Un tās visas pat paspēja izžūt!
Apgādājos ar pārtiku. Kā arī nopirku pastkartītes un aizsūtīju visiem uz mājām.
Mazliet jūtos slikti. Šķaudieni, iesnas vai vēl nez kas… Bet ceru, ka tas viss uz nogurumu norakstāms. Seja gan sūrst. Saulē, vējā un aukstumā apvilkta. Bet fiziski jūtos stipra. Mani izbrīna tas, ka pārsvarā gandrīz nemaz nejūtu somas smagumu. Nesāp ne mugura, ne pleci. Arī kājas smeldz tikai tad, kad dienas gājuma beigu daļā ir jāiet stāvus uz leju. Bet arī – pietiek nonākt refuge un kājas sāpes ir atslābušas. Pašai neticās, ka spēju iet šo ceļu. 🙂 Trakākais laikam ir tas psiholoģiskais škērslis – bailes – grūtākajās vietās. Pārējais uz tā fona šķiet nieks.

Tiklīdz saule vakaros noriet aiz kalniem, ielejā kļūst trakoti vēsi. Un pārsvarā visi gājēji ap šo laiku jau dodas gulēt, pat ja vēl ir gaišs.

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→
 
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: