Petra Piana – L’Onda
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Nakts bija mazliet siltāka nekā citas, bet vienalga auksta. No gulēšanas vien drebēšana sanāca… Un plus – šī nakts bija kārtīgs vēja pārbaudījums manai teltij. Neskatoties uz to, ka biju atradusi klinti aizvējam, pūta nežēlīgi. Šķiet, ka telts palika vietā tikai tamdēļ, ka tajā gulēju es… Jo tās abas ārējās daļas, kas bija nostiprinātas ar mietiņiem un akmeņiem, no rīta brīvi pļurājās gar telts iekšējo daļu. Vējš bija izrāvis mietiņus. Bet tā kā nelija, tad mantām, kas bija atsegtas, nekas nenotika. Vējā + lietū laikam būtu ļoti švaki…
No rīta, tiklīdz uzspīdēja saule, teltī kļuva silti. Tāpēc nolēmu pagulēt ilgāk, zinot, ka šodienas posms nav garš. Piecēlos ap 8:00 un ap 9:00 devos ceļā. Viena no pēdējām.
Kopumā šī diena bija ekselenta… Nu burvīgi… 🙂
Sākumā pa klinšainu taciņu vajadzēja parāpties uz augšu. Un tad pa kalna kori… Bet pa lēzenu. Taka bija gluda, un es pat teiktu – skrienama. Un es jutos LIELISKI… Drīz panācu abus beļģus Džošu un Krisu. Un skotu. Un drīz vien arī apdzinu. Jo man vienkārši lidojās.
Pusskriešus lēkšoju pa taku, pļavu un akmeņiem. Domāju par to, cik viegla šķiet mugursoma… Pat nevis viegla, bet gan absolūti to nejūtu. Tā, it kā tā būtu daļa no mana ķermeņa. Es neticu, ka tur ir 14 kg, kā lidostā man rādīja.
Šīs dienas sākumā uz klinšainā posma sastapu pretimnākošu jaunu meiteni. Vienu! Viņa apstājās un pirmā man pajautāja jautājumu, kas man jau bija uz mēles: “Are you alone?” (Vai tu esi viena?) Abas bijām par to patīkami pārsteigtas. Jo viņai esot tāda pati situācija, kas man – visi viņai izbrīnīti sakot, ka sieviete viena kalnos esot Kaut Kas… Šķiet, ka viņa bija jaunāka par mani. Viņu sauc Marta, un viņa ir no Polijas… “Devām pieci” viena otrai un novēlējām veiksmi tālākceļā. Man – dienvidos; viņai – ziemeļos.
Posma beigu daļā vajadzēja tikt no kalna lejā līdz refuge. Akmeņaina, stāva pļava. Tā kā iet uz leju ir grūtāk nekā skriet, lēkšoju labos ātrumos. Pusceļā sastapu abus vecos francūžus, ar kuriem izmīties sanācis jau vairākas dienas. Tad es viņus apdzenu, tad viņi mani. Un tā entās reizes dienā… Viņi iet lēni un nonstopā, bet es – ātri, toties bieži apstājoties, atpūšoties, fotografējot vai vienkārši baudot dabasskatus. Tā nu arī šoreiz abus panācu. Tikai šoreiz bēdīgā stāvoklī, jo viens no viņiem bija nokritis. It kā nekas lauzts neesot, bet sasities un nobrāzumi gan. Ribas esot apdauzījis. Piedāvāju palīdzēt nonest viņa mugursomu. Bet otrs teica, ka noteikti palīdzību nejavajagot. Abi pavisam lēnītēm līdz lejai tika. Un arī nākamo dienu aizčāpoja līdz Vizzanovai.
Ierados refuge ap 12:00. Šis refuge L`Onda atradās uz zaļas, mīkstas pļavas ieplakā starp diviem kalniem. Aizvējš. Saule cepina. Mīksta, zaļa zālīte… Tādai skaistai un vieglai dienai par godu nopirku alu. 0,33l. Uzcēlu telti un nogūlos uz paklājiņa blakus teltij zālītē. Pasauļoju arī muguru, kas savādāk paliek galīgi balta. Un malkoju aukstu alu. Paradīze… 🙂
Drīz ieradās Bens un piedāvāja, ka viņš varētu nopirkt pārtiku un es varētu pagatavot vakariņas. Tā kā man nav grūti gatavot diviem ne tikai sev, piekritu. Kad ieradās beļģi Kriss ar Džošu, Bens piedāvāja arī viņiem. Rezultātā – sanāca ekselenta pēcpusdiena. Pagatavoju spageti ar tomātu mērci un gaļu. Un siers klāt. Viņi uzklāja galdu. Turpat pļavā. Uzlika vīnu. Ēdām un smējāmies, ka mums te 5 zvaigžņu kempings… 🙂
Vēlāk ar Benu un Krisu aizgājām uz tuvumā esošo kalnu upīti peldēties. Tur izrādās brīžiem tādi baseiniņi izveidojušies starp ūdenskritumiem. 5 zvaigžņu kempings ar baseinu… 😀 Tiesa – ledusaukstu…
Vēlāk uzspēlējām kārtis. Uno. Tikai ar beļģu noteikumiem. Viena no foršākajām pēcpusdienām šajā ceļojumā. Vienīgi skumdināja fakts, ko uzzināju no Lorana – Monte d’Oro (2389 m vjl.) arī esot šobrīd pārāk bīstams un tāpēc slēgts. Tā bija otra no augstākajām virsotnēm, kurā cerēju uzkāpt, ja jau Monte Cinto netiku augšā.
Ceļš uz Mājām... 