Bridge Of Orchy – Kingshouse – Kinlochmore
Rīts pienāca ar gluži tādiem pašiem laikapstākļiem, kā iepriekšējā pēcpusdiena – lietus un stiprs vējš. Tā, kā kartē ieraudzīju, ka pirmajam rīta posmam (~3,5 kilometri) ir iespējams apkārtceļš pa klusu, asfaltētu autoceļu, tad nolēmu nemocīt sevi jau no paša rīta un nekāpt stāvā kalnā augšā un lejā. Tas laikam atmaksājās, jo šajā dienā kopā nogāju ~35 kilometrus!
Dienas pirmā puse veda pa vēsturisku militāro ceļu, kurš tika uzbūvēts īsi pēc 1800.gada un kā galvenais ceļš šajā apkaimē lietots līdz pat ~1936.gadam. Segums – grants un akmeņi. Vietām ļoti izdangāts, kas apgrūtināja iešanu, bet kopumā jauks ceļš. Meditatīvs. Jo visu ~5 stundu garumā nebija manāms nekas cits kā tikai tīrelis visapkārt un ceļš aizlokāmies kilometriem tālu gan uz priekšu, gan atpakaļ. Ik pa laikam no lietus miglas izlīda kāda virsotne, bet tā īpaši neietekmēja vientulīgo ainavu. Arī citus gājējus nemanīja.
Gāju un regulāri ik pa pāris minūtēm liku lietuskapuci galvā un ņēmu to atkal nost, jo saule un lietus mainījās nepārtraukti. Un ar kapuci saulē ir par karstu, bet bez kapuces lietū – par slapju… Vēl piebildīšu arī, ka uzlikt un noņemt kapuci patiesībā ir diezgan sarežģīts process, jo ar 13kg somu uz muguras pleci sāp tik ļoti, ka gandrīz nav iespējams pacelt rokas augstāk par zodu… Kārtīgs izturības treniņš. 🙂
Pats fantastiskākais šī rīta ainavā bija varavīksnes. Daudz. Lielas un mazas, pilni loki un puses…
Ap pl.15:00 nonācu ielejā, kurā pašā zemākajā vietā vientuļš tālumā stāvēja Kingshouse hotelis – balta, grezna māja milzīga klajuma vidū, ko no ziemeļu puses ieskauj iespaidīgi, stāvi un draudīgi melni kalni. Visu milzīgo klajumu stingri uz pusēm sadalīja šoseja, pa kuru nepārtrauktā plūsmā uz abām pusēm brauca auto. Kā mazas spēļu automašīnītes šajā neaptveramajā plašumā.
Pie hoteļa izdevās apskatīt visur pieminēto „red deer” pavisam tuvplānā, jo kāds bars laikam tīkojot pēc restorāna labumiem bija nonācis no kalniem un tramīgi tusējās hoteļa priekšējā mauriņā.
Tā, kā zināju, ka nākamā iespējamā naktsmītne vai kempings ir iespējams tikai Kinlochleven, kas ir vēl pēc dienas gājuma, tad biju spiesta stāties Kingshouse hotelī. Bet brīdī, kad uzzināju naktsmītnes cenu 130 pondi, sāku šaubīties… Brokastis neesot iekļautas. Bet par tām varot samaksāt vēl 7 pondi klāt, un tad tās būšot… Kad apjukusi stāvēju un nezināju, ko teikt, man laipni paziņoja, ka viņiem esot wild camping vieta turpat pie viesnīcas otrpus tiltam. Bet tad es nedrīkstot izmantot viņu labierīcības. Par šo faktu liecināja arī daudz brīdinoši uzraksti gandrīz pie katras sienas: „Cienījamie gājēji – tuvākās tualetes ir 3 jūdzes atpakaļ Glencoe kempingā. Mūsu tualetes ir privātas.” Kaut ko vēl absurdāku viņi laikam nevarēja uzrakstīt…
Aizgāju intereses pēc apskatīt to viņu kempinga vietu – mājas aizmugurē pie saimniecības durvīm visu logu priekšā dubļains, akmeņains zāles pleķītis… Sapratu, ka tikpat labi varu taisīt telti jebkur. Nevajag man to hoteli pie sāniem. Un nelielā sašutumā devos tālāk Kinlochleven virzienā. Pēc daždesmit metriem vēlreiz aprunājos ar red deer baru, kas pa to laiku jau bija aizklīdis no restorāna durvīm. Ar ironiju aplūkoju info plāksni par to, ka šis Kingshouse hotelis ir slavens ar to, ka jau kopš ~1600.gada šajā apvidū ir vienīgais un rūpējas par ceļinieku vajadzībām un atpūtu… Man jau liekas, ka šobrīd tas kļuvis par ekskluzīvu naktsmītni izredzētajiem tūristiem ar biezu maciņu. Pārējiem pat tualetes apmeklējums netiek atvēlēts…
Sašutums man bija tik liels, ka aizmirstot par nogurumu pirmos ~5 kilometrus nosoļoju pamatīgā tempā. Tālāk ceļš veda augšā kalnos. Meklējot kādu iespēju kur varētu uzsliet telti, kāpu arvien augstāk…
Brīžiem palika neomolīgi, jo tik vēlā pēcpusdienā (tuvojās jau seši vakarā) šeit uz šīs vientuļās kalnu takas biju vienīgā. Nogurums bija pamatīgs un, joprojām ķērpjainā un dūksnainā tīrelī neveiksmīgi meklējot kādu vietu teltij, pamazām virzījos Kinlochleven virzienā. Lietus bija pierimis un arī baltā migla, kas manu skatu aizsedza visu dienas pirmo pusi, atkāpusies augstāk. Visapkārt pavērās elpu aizraujoša ainava ar iespaidīgiem kalniem virs manis un dziļu, mežainu ieleju tālu zem manis.
Tad, iznākot kādā takas līkumā, tālu priekšā ielejā ieraudzīju māju puduri. Pētot karti, aptvēru, ka tas taču Kinlochleven ciemats… Tas mani uzmundrināja. Pat ja līdz tam vēl apmēram divarpus stundu gājiens, bija apziņa, ka aiziešu. Ja mērķis ir vizuāli redzams, tad ir vieglāk saņemties un to sasniegt.
Pēdējie divi kilometri stāvu lejā no kalna bija visgrūtākie. Galu galā pamatīgi nogurusi, bet gandarīta ierados Kinlochleven. Kempingā/hostelī pilsētas sākumā man paziņoja, ka brīvas vairs esot tikai teltsvietas. Bet tā kā jutos nopelnījusi gultu, devos uz pilsētiņas centru. Viesu mājas recepcija bija apvienota ar bāru, tamdēļ dubļaina un joprojām lietusmētelī biju spiesta iet iekšā pārpildītā bārā un spraukties līdz letei. Šeit sastapu vairākus citus gājējus, ar kuriem bija sanācis iet kopā pirmās dienas. Sasveicinājāmies un pie sevis sajutos kā varone, jo esmu panākusi spēcīgus, sportiskus vīriešus un šajās dienās nostaigājusi tik pat, cik viņi. 🙂 Tikai atšķirībā no viņiem man uz muguras bija 13 kilogrami… 🙂 Viņi, cik sapratu, izmantoja mantu pārvešanas servisu, jo ik dienu pārvietojās tikai ar pavisam nelielām mugursomām.
Tā kā brīvu vietu nebija, devos cauri pilsētai uz otru galu, kur atradās vēl viens kempings/hotelis. Nolēmu vispirms jautāt par gultu un, ja nebūs, tad ņemt teltsvietu. Man paveicās. Pēc nelielas apdomāšanās viesnīcas recepcijā laipna skotu kundze man paziņoja, ka viņiem esot viena istaba, bet man jāuzgaida, kamēr to sagatavos. Cena arī tika ātrumā izdomāta – 20 pondi. Biju sajūsmā, jo standarta cenas viesnīcās par vienvietīgu istabu ar visām labierīcībām un kafiju numuriņā bija sākot no 40 pondiem uz augšu.
Istaba gan izskatījās nolietota un ilgi neizmantota, bet varēja just, ka viņi centušies fiksi to uzpost. Es biju laimīga.
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→
Ceļš uz Mājām... 