Divus ar pusi mēnešus esam pavadījuši Napierā. Kamēr citur jau bija iestājies rudens un lietus, Hawkes Bay joprojām valdīja saulaina vasara. Vietējie stāstīja, ka šāds karstums maija mēnesī esot retums. Līdz pat aizbraukšanas dienai maija vidū Napierā īstu lietu un aukstumu tā arī nepieredzējām. Par to ļoti priecājāmies, strādājot ābeļu dārzos pie ābolu novākšanas. Lietus laikā parasti darbi iepauzējas, tomēr mums šogad nebija nekādu traucēkļu nostrādāt divus pilnus mēnešus.
Jau rakstīju, ka darbu ābeļu dārzos dabūjām pat vēl nebeiguši strādāt pie vīnogām. Viņiem ĻOTI vajadzēja darbiniekus, tamdēļ tikām lūgti darbu sākt jau nākošajā dienā – sestdienā. No rīta ieradāmies norādītajā adresē un tikām aizvesti uz kādu no ābeļu dārziem. Darbi šeit ritēja jau pilnā sparā – divas padsmit cilvēku komandas lasīja ābolus, vairāki traktoristi vadāja tukšās un pilnās kastes. Tikām pievesti pie kādas no puspilnajām kastēm, un Nikola, kas pie āboliem strādājusi jau vairākus gadus, sāka mums mācīt, kādi āboli ir labi un kādi nav. Izrādās – nevar lasīt visus ābolus pēc kārtas. Ir ļoti rūpīgi jāskatās, vai tie nav par zaļu, par gatavu, par bojātu.. Kastē nedrīkst būt par daudz lapu, āboli nedrīkst būt sadauzīti. Uz zemes zem kokiem nedrīkst būt par daudz norautu zaru, kokos nedrīkst būt atstāti labi āboli… Ja sākumā kokus un kastes pētījām kopīgi, tad pavisam drīz Pēterim tika iedota soma un viņš devās nomaļā rindā lasīt pats savu kasti.
Par spīti savām trūcīgajām angļu valodas zināšanām, savā jaunajā amatā paliku viena.
Divās stundās manā galvā tika sagāzta tik neiedomājami daudz informācija, ka zils griezās gar acīm. Biju atbildīga ne tikai par novākto ābolu kvalitāti un kārtību ābeļu dārzā, bet arī pat strādnieku drošību, koordinēšanu un papīra darbiem… Īsā laikā man vajadzēja iemācīties izrunāt 16 neizrunājamus puišu vārdus un atpazīt tos pēc sejām (reizēm pat pēc pakauša, jo kad lasītājs ir uzkāpis pa kāpnēm un ielīdis starp ābeļu zariem, viņu īpaši daudz saskatīt nevar). Pēkšņi sāku saprast, kā jūtās skolotājs, kad uzsāk mācīt jaunu klasi… Iumalu, Tagiilima, Ioane, Tasipale, Jarrjd…tie ir tikai daži no vārdiem…
Man vajadzēja apgūt milzīgā ābeļdārza karti un sistēmu kā koki ir sadalīti vairākos blokos. Pēc šķirnes, stādīšanas gada un numura. Šajā reģionā T&G pieder 14 ābeļdārzi, no kuriem lielākais ir gandrīz 30 hektāri (tajā ir ap 100 bloki, un vidēji katrā blokā ap 1000 koki). Darbs notiek visos dārzos vienlaicīgi. Katrai komandai ir savs QC (kvalitātes kontrolieris) jeb vienkāršākiem vārdiem sakot – uzraugs. Katru rītu QC saņem uzdevumu no lielajiem bosiem, kurš ābolu bloks ir jānolasa. Tālāk QC uzdevums ir organizēt savas komandas darbu attiecīgajā ābeļdārzā un blokā. Un pats galvenais – panākt kvalitāti!
Ik pa brīdim Nikola mani centās mierināt ar vārdiem:
“Nesatraucies! Ja ko nesaproti, šeit ir bosu telefoni – vari zvanīt jebkuram un jautāt…”
Ha-ha-ha! Runāt pa telefonu angļu valodā vienmēr ir bijis viens no maniem lielākajiem murgiem… Ja es ar grūtībām komunicēju ar cilvēku pa tiešo, tad kur nu vēl caur čerkstošu un šņācošu klausuli. Sapratu, ka telefonu izmantošu kā pēdējo glābšanās riņķi, ja kādreiz patiešām vajadzēs…
Pēc divām stundām Nikola mani atstāja vienu. Staigāju starp ābeļu rindām, liku biļetes uz kastēm un pētīju ābolus. Ja šķita, ka kaut kas nav labi ar krāsu vai lapām, teicu lasītājam. Tomēr ir jokaini kaut ko aizrādīt un pamācīt cilvēkam, kurš ābolus lasa jau entos gadus… Skaidri sapratu, ka viņš tās krāsas redz desmit reizes labāk kā es… Pārsvarā samulsusi blenzu kastēs un redzēju vienkārši ābolus. Daži sarkanāki, daži baltāki, daži zaļāki. Bet tie visi man bija vienkārši āboli. Vai tie ir labi āboli, vai tomēr par zaļu? Vai šis melnums ir pieļaujams jeb tas jāmet ārā. Vai šī dzeltenīgā nokrāsa ābola vienā pusē ir radusies no saules jeb ābols vienkārši sācis pūt… Vai šī bukte ir radusies lasītāja paviršības pēc jeb tāds tas ābols izaudzis kokā… Kā lai es to zinu…. Vēl pirms stundas āboli manā izpratnē bija āboli, tagad tiem bija jāiedalās “low color” un “bruises”, “sunburns”, “russets” un “blemish”. Tas viss jāpiereģistrē papīros un jārēķina kvalitātes procenti. Man pēkšņi jāskatās, vai ābolam ir pareizs izmērs un forma. Vai sarkanā krāsa ir pietiekami sarkana, vai fons ir balts, vai rozā, vai zaļš… Man pēkšņi bija jāsāk pievērst uzmanība kātiņiem un lapām. Man bija jāpanāk, lai tie āboli būtu perfekti. Man bija jāpanāk, lai puiši, kuri lasa ābolus jau entos gadus, tos lasītu perfekti…
Protams, ka viņi nelasīja perfekti. Lasīt perfekti ir lēni un grūti. Viņi negrib censties, viņi grib pelnīt lielo piķi (ļoti ātrs lasītājs pie labiem āboliem dienā var nopelnīt pat 300 dolārus). Un, lasot ābolus jau entos gadus, viņi ļoti labi zin, kā apmānīt uzraugu. Un kā viņu neņemt galvā.
Katru reizi iznākot no ābeļu rindas un dodoties nākošajā, dziļi ievilku elpu un mēģināju savākties.
Tomēr brīdī, kad uz mani vērstie smiekli palika arvien skaļāki un izsmējīgāki, sapratu, ka man pietiek… Mana galva kūpēja no informācijas daudzuma, un stresa līmenis bija pārsniedzis pieļaujamo. Devos pie Pētera, kurš strādāja turpat netālu, nometu savu somu un papīru mapi zemē un izplūdu asarās… Paziņoju, ka šo darbu nedarīšu un devos uz mašīnu. Punkts.
Pēteris sapratis, ka nu gan ir traki, devās meklēt priekšinieci. Nikola burtiski lūdzās, lai palieku vēl pāris dienas un vismaz pamēģinu… Kā vēlāk sapratu, tas bija viskarstākais augļu novākšanas laiks, un viņiem dramatiski trūka darbinieku. Mierinot, viņa mani pamācīja, ka es nedrīkstu būt laipna pret viņiem, ka man ir jāsadod iekšās, ja kāds manī neklausās! Vājprāts! Es tak to cilvēku redzu pirmo reizi! Kāpēc man viņam jādod iekšās, ja es pati lielākoties nesaprotu, ko es runāju?
Nikola izsauca no rindām visus 16 puišus, nostādīja tos rindiņā un, norādot uz mani ar pirkstu, paziņoja:
“She is THE BOSS!!!”
Ak vai, zeme atveries… Puišiem tika skaidri pateikts, ka viņiem ir jāklausa, ko es saku. Ja nē, viņi var iet mājās… Tiks dabūti citi strādnieki… Stāvēju viņu priekšā un, goda vārds, gribēju izkūpēt gaisā… Vai pēc šīs lekcijas kaut kas manījās puišu attieksmē pret mani? Nē, respektu pret sevi ar šo neieguvu. Bet toties sapratu, ka man jāsāk audzēt bieza āda, ja gribu šajā darbā izturēt vēl kaut dienu ilgāk…
Nākošajā nedēļā priekšinieki par mani apžēlojās. Šai nepaklausīgajai Samoa komandai pielika citu kontrolieri. Es turpmākās dienas strādāju kopā ar Katrīnu un viņas komandu no Vanuatu salām. Tiku klusām apmācīta būt maitai (kh-khmm)… 😀 Uzzināju dažādus nejaukus paņēmienus, kā panākt, lai strādnieki mani klausa. Sākot ar laika tērēšanu (un laiks viņiem dārgs, jo katra zaudētā sekunde uz ābolu lasīšanu ir zaudēta nauda), izsaucot visus ārā uz morāles nolasīšanu. Un beidzot ar slepus sadauzītiem āboliem viņu kastē, lai tikai pierādītu, ka viņš lasa slikti un viņam ir jāpacenšas lasīt labāk…
Strādājot pie savas komandas, katru dienu ar grūtībām centos izstaigāt to vidusceļu, kur respekts pret mani iet līdzsvarā ar draudzību. Būt bosam ir grūti. Un būt labam bosam tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva, ir vēl grūtāk…
Riebīgos paņēmienus, kurus man iemācīja Katrīna, nepielietoju, tomēr, kad pēc divām nedēļām uz dažām dienām man atkal tika iedalīta vecā labā Samoa komanda, viņi mani spēja nokaitināt arī pa īstam… Vairākas reizes saucu tos ārā, lai “sadotu iekšās”, tomēr, noklausījušies manu dusmīgo lekciju, puiši atgriezās pie darba un sāka skaļi rēkt. Nekas nemainījās. Tika savāktas pilnas kastes ar zaļiem āboliem un kokos atstāti sarkanie. Tikai tamdēļ, ka viņiem slinkums kāpt augšā pa trepēm tiem pakaļ… Brīžiem sajūta, kā vadot lielu, nepaklausīgu bērnu baru. Ja stāvi viņam blakus un blenz virsū, tad viņš vēl izdarīs, ko saku, bet tiklīdz aizgriezies, tā viss tiks darīts pa savam. Un ņemot vērā, ka viņi ir divpadsmit, bet es viena, bardaks bija neiedomājams. Kādā no vistrakākajām dienām izstāstīju situāciju bosam. Divos dienā visa komanda tika aizsūtīta mājās. Tā teikt – lai apdomājas un nākošajā dienā klausās manī vairāk. Tas gan īsti neizdevās – izskatījās, ka puiši drīzāk bija ārkārtīgi iepriecināti par brīvo pēcpusdienu, kurā varēs atpūsties…
Pēteris atlikušo laiku tā arī palika strādāt Katrīnas komandā. Kā viņam gāja ar lasīšanu, izstāstīt viņa vietā nevarēšu, tomēr man spilgti palicis atmiņā brīdis, kad Pēteris ar lepnumu sejā bija pielasījis savu pirmo puskasti. Katrīna to ieraugot, saķēra galvu un paziņoja, ka āboli esot pilnīgi zaļi!!! Ar krītu uz kastes tika uzšvīkāta atzīme, ka šī kaste, visticamāk, aizies sulai… Un lai viņš turpmāk tā vairs nedarot… Apjukums Pētera sejā bija nepārprotams.
Man pagāja vēl vairāk kā nedēļa, kad kastēs redzēju vienkārši ābolus… Un kokos redzēju ābolus. Sarkanus. Dezs (lielais kvalitātes kontrolieris, viens no maniem bosiem) man lika skatīties kādu brīdi uz zaļu zāli un tad uz koku.
“Nu, cik sarkanus ābolus redzi?” viņš jautāja.
“Daudz…pilns koks ar sarkaniem āboliem…”
“Nu nē taču… Redzi, tikai tie četri ir sarkani! Pārējie ir vēl par zaļu… Bet redzi tajā kokā ir desmit sarkani āboli. Tas jau par daudz, tev jāsauc lasītājs atpakaļ un jāliek tie āboli nolasīt. Bet pieskati, lai viņš nolasa tikai sarkanos. Zaļie paliek kokā.”
Stāvēju, blenzu uz kokiem un mēģināju, PATIEŠĀM CENTOS, saprast, kuri no sarkanajiem āboliem ir TIEŠĀM sarkani un kuri TIKAI sarkani…. 😀
Un ziniet, pēc divām nedēļām sāku redzēt. 😀
Laikam viens no trakākajiem uzdevumiem, ar kuru vēl ilgi netiku galā, bija samenedžēt visu tā, lai bloks tiktu nolasīts ar pilnām kastēm (bija pieļaujama viena puskaste), lai visi desmit lasītāji beigtu strādāt aptuveni vienā laikā un lai katram godīgi tiktu piereģistrēts attiecīgais nolasītais ābolu daudzums. Beidzot bloku, puiši strādāja pa diviem, trim vai reizēm pat pa četriem uz vienu kasti. Ne visi gribēja sastrādāties. Man bija jāplāno tā, lai visi būtu laimīgi. Katru dienu zīmēju shēmas, skaitīju kokus un rēķināju kastes. Pa ceļam vēl reizi pa reizei mēģināju noķert traktoristu, lai ar viņu saskaņotu izplānoto. Gan es, gan ābolu vācēji bez traktorista bijām kā bez rokām. Ja tukšu kasti vēl var izkustināt, tad iesāktu to pārvietot paša spēkiem vairs nevar.
Pēc trim nedēļām vācu meitene Linda devās prom no QC darba, lai ceļotu tālāk. Man tika iedalīta viņas komanda. Beidzot varēju teikt, ka tā ir mana komanda. Atkal mācījos jaunus puišu vārdus un sejas. Atkal mācījos katra stiķus un niķus. Mēģināju iegūt respektu pret sevi un tajā pašā laikā palikt draudzīgai.
Katru dienu, riņķojot starp ābeļu rindām, nostaigāju ap desmit kilometriem.
Pienāca arī brīži, kad nācās pārvarēt savas bailes un ņemt rokās telefonu, lai zvanītu Nikolai vai kādam no priekšiniekiem. Un ziniet, pat izdevās saprasties! 🙂
Man paliks atmiņā rasainie, aukstie rīti, kad caur mirgojošiem miglas vāliem centāmies noķert vājos rudens saules starus. Kad mācīju puišiem sildīt no aukstuma sastingušos pirkstus. Kad lietainās dienās, ietinusies pončo līdz degunam, cīnojos ar mirkstošiem papīru kalniem. Kad priecājos par graciozajiem zirnekļu tīkliem, kas rītos bija izvīti starp ābeļu zariem. Kad karstajā pusdienlaika tveicē sēdējām tukšajās āboļu kastēs un ēdām pusdienas. Kad, sākot lasīt jaunu ābolu šķirni, kopīgiem spēkiem centāmies saprast jauno “color line” un atrast krāsas minimumu. Ja kastēs krāsas redzēju es, tad puiši tās redzēja kokos. Kad ar sajūsmu katru pēcpusdienu tika sagaidīts manis sauktais “hometime!!!”
Lēnām tuvojās ziema. Āboli, ko lasīt, palika arvien mazāk un mazāk. No desmit komandām pēdējā nedēļā strādāja vien četras. Un kad pēc divu mēnešu darba pienāca mūsu pēdējā darba diena, atkal gribējās raudāt. 🙂 Dodoties prom, atstāju šeit mazliet sirds. Un jā, arī Napierai – mīlīgajai mākslas pilsētiņai okeāna krastā. Un protams, KiwiKeith hostelim, kurā piedzīvoti forši brīži gan hotdogu ēšanas sacensībās, gan meksikāņu vakarā, gan jautrajā karnevālā, kad devāmies gājienā pa pilsētas centru tērpušies vien mugursomās…
Pēc diviem mēnešiem, esam gatavi doties tālāk – šoreiz atpakaļ uz ziemeļiem, uz Coromadel pussalu. Ar pludmalēm un iespaidīgajām klintīm, tā esot viena no siltākajām un saulainākajām Jaunzēlandes daļām. Īstā vieta, kur pavadīt ziemu!
Un abi ar Pēteri tagad laikam esam mazliet sabojāti – ieejot lielveikalā augļu nodaļā, es vairs neredzu ābolus… Es redzu bruisus, lowcolor un blemišus… Pirmo un otro klasi. Es redzu visu to garo cilvēku ķēdi, kas pielikuši roku pie tā, lai ābols no ābeles nonāktu līdz tavam galdam…
Ceļš uz Mājām... 
Lasot rakstu visu laiku smaidu un ik pa laikam pat skaļi iesmējos! 🙂 Brīnišķīgi! Veiksmi tālākajā ceļā! 🙂
Pa īstam traki. Liekas – kas nu tur ābols, norauj no zara un ēd. Bet no tā var uztaisīt tik komplicētu sistēmu. Tas “profesionālais kretīnisms” baigā lieta. Es uz māju, uz interjeru nevaru normāli paskatīties, uzreiz redzu, kur kas nav perfekti saprojektēts, kur haltūrēts, kur labi, kur atkal slikti sanācis.
Ar āboliem tev tagad būs īpašas attiecības uz mūžu 😀
Es, savukārt, lasot šo ierakstu, ik pa laikam cīnījos ar kamolu kaut kur kaklā – tik ļoti jutu Tev līdzi 🙂 Atceros, kad savā laikā apmeklēju apsardzes kursus, kur praktiskajās nodarbībās treneris mācīja lauzt rokas aiz muguras, nogrūzt zemē un atbruņot – arī jutos līdzīgi – es pēc dabas esmu miermīlīgs cilvēks; kāpēc lai man būtu jāmācās kādam izlauzt rokas? 😦
Ar tiem Samoa komandas puišiem beigās tā arī nesadraudzējies? Labi, ka visi tie nejaukie bija sakomplektējušies vienā komandā, nevis pa divi, trim – katrā! Prieks, ka beigās atradi grupu, ar kuru varēji arī sastrādāties! 😉
Un tagad atpūta, ja? Godam nopelnīta 🙂