d’Asinau – Foce di Bavedda – d’l Paliri
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Sēžu Col de Bavella ciemata kafejnīcā uz saulainas terases. Ar skaistu skatu. Kafijas krūze ar bulciņām… 🙂 Senaizmirstas extras…
Naktī bija reāli karsti. Nācās gulēt daļēji ārpus guļammaisa. Beidzot! 🙂 Pamodos šoreiz laicīgi. Piecēlos 4:20 un sāku iet 5:25. Visagrāk no visiem. Šoreiz gan čammāties sanāca ilgāk kā stundu, jo bija vēl pilnīgi tumšs. Un šajā refuge teltis tiek celtas uz mazām terasītēm starp akmeņiem. Viegli nebija klusām tikt tām visām garām. Klupdama aiz telts mietiņiem un šķaudīdama, laikam daudzus pa ceļam uzmodināju… 😀
Sāku iet pirmā līdz ar pirmo, mazo gaismiņu. Sākumā taka veda cauri smukam mežam ar dzelteniem krūmiņiem. Gāju un dvēsele gavilēja no tik skaista rīta… 🙂 Pēc ~1h nonācu krustojumā, kur GR20 veda tālāk pa mežu apkārt klinšu kalnu grēdai. Bet “dzeltenā” taka veda pāri. Jau iepriekš biju noskatījusi šo taku. Gribējās vēl izmantot iespēju no ~1000m uzkāpt līdz 1600m… Un to tagad nenožēloju ne mirkli. Protams, ~1h smagais kāpiens nebija viegls. Bet augšā… Beidzot mani apspīdēja šī rīta saule, un ieleja vēl bija tīta mākoņos… Es atrados virs zeltainiem mākoņiem!!!! Stāvēju dziļi aizgrābta no tāda skaistuma!!!!
Biju tur viena. Neviens mani tā arī nepanāca (vai arī nemaz nesekoja – gāja pa GR20 apkārt). Tālāk taka veda pa klintīm. Vienā brīdī ieraudzīju, ka kaut kur man priekšā pa klints sienu, ķēdēm žvadzot, lien cilvēki. Padomāju, ka kaut kādi klinšu kāpēji, bet pēc mirkļa sapratu, ka tur ved mana taka!!! Ekselents posms! Atkal nācās nūjas likt pie somas un izmantot rokas, lai kāptu. Kā man patīk ar plaukstām sajust klinti… 🙂
Šeit sastapu daudzus vienas dienas kāpējus. Izrādās Col de Bavella ir kafejnīcu un restorānu ciemats. Ar lielu autostāvvietu. Domāts cilvēkiem, kas grib paložņāt vienas dienas maršrutus pa šīm klintīm, kurām tikko pārgāju pāri.
Nu gan tāds dīvains refuge. Jeb dīvains vakars. Totāla migla… Dušas, WC, galvenā ēka, guļamtelpas, virtuve, telšu vietas – viss pamatīgi izkaisīts pa tādu pusklaju mežu. Pēc dzeramā ūdens jāiet vispār pa taku atpakaļ… Un migla… Visi kaut kur klīst. Totāls bezvējš. Un es vēl tikko pie vakariņām kompānijā alu iedzērusi… Knapi savu telti varu miglā atrast… 😀
Šovakar pagatavoju makaronus un paēdu kopā ar Sāru no Austrālijas un Nilu no Anglijas. Viņi jau pāris mēnešus ceļo. Gribējuši iet Pirenejos GR11 taku, bet tur esot lietus. Tad nu spontāni izdomājuši braukt uz GR20, jo šeit šobrīd esot vienīgā vieta visā Eiropā, kur esot silts un saulains… Aptveru, ka man ir pamatīgi paveicies, jo esmu nodegusi brūna un aizmirsusi, kas tas tāds lietus vispār ir… Viņiem šodien bija pirmā diena uz GR20, jo plāno to iet no dienvidiem un ziemeļiem. Tad nu tiku pamatīgi izvaicāta par dažādām praktiskām lietām, kas būtu jāzin šajā ceļā.
Šodien pēc Col de Bavella ciemata atlikušais ceļš veda cauri skaistam mežam pa akmeņainu taku. Pēkšņi sapratu, ka nav taču kur vairs steigties. Šodien arī saule nekarsēja – bija apmācies. Stundu nosēdēju kaut kur augšā klintīs pa ceļam. Fantastiska ainava…. Interesanti, ka sākumā droši piegāju pie klints malas, apsēdos, vēl zābakus novilku. Bet pēc pusstundas sāka reibt galva. Laikam smadzenes sāka aptvert, kur atrodos. Un pēc stundas pusčetrāpus līdu no turienes prom… Pēkšņi bailes bija atgriezušās. 😀
Ierados refuge pilnīgi relaksēta. Mazliet apsvēru domu doties tālāk šodien uz Conca. Tomēr pēc francūzietes Marikas piedāvājuma apskatīt kādu caurumu Punta Tafunata klintīs tepat netālu, nolēmu palikt. Refuge saimnieks esot ieteicis šo 1h garo maršrutu. TAS BIJA TO VĒRTS! Tas bija viens no labākajiem kāpieniem! Reālas klintis. Turies ar rociņām un kāp… Un galvenais – nedomā. Un neskaties lejā…
Ceļš uz Mājām... 