Kūpošā zelta zeme

Dodoties prom no Napieras, mums bija sarunāts brīvprātīgais darbs Coromandel pussalā. Bet līdz tam bijām iedevuši sev nedēļu ceļošanai. Kur deguns rāda. Nekādu maršrutu nestādījām un neko neplānojām. Virziens – Rotorua un Whakatane ziemeļos.

Kūpošā zeme

Tā nu jau otro reizi pabraukuši garām Taupo (atstājam to kādai citai reizei kā saldo ēdienu), devāmies Rotorua virzienā. Šis reģions slavens ar karstajiem avotiem un geizeriem. Braucot pa šoseju ik pa brīdim var redzēt kaut kur kaut ko dūmojam.
Laiks šeit krietni aukstāks kā Hawkes Bay, un vēlā pēcpusdienā, kad saule pazūd aiz kalniem, īsti negribas bāzt degunu ārā no mašīnas. Pirms darba laikam beigām nejauši braucām garām vienam no slavenākajiem karsto avotu parkiem – Waiotapu. Pārāk vēls, lai dotos iekšā, bet nākošajā rītā viss bija apmācies un lija lietus. Brīžiem pat gāza kā ar spaiņiem. Sapratām, ka šis ir viens no “must see” objektiem, un ielikām to vēlākos plānos saulainākā laikā.
Toties vakarā, kad satumsa, ar milzīgu sajūsmu izbaudījām peldi karstā strautā, kas kūpēdams plūst zem šosejas. Šo bezmaksas dabisko vannu ir iecienījuši gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji, kas pēc darba vakaros brauc šeit relaksēties.

Mount Tarawera – izredzēts un nepieejams

Vilšanos sagādāja ne tikai lietainais laiks, bet arī Tarawera vulkāns.
Šobrīd tas ir noklusis, bet pēdējais izvirdums 1886.gadā bija krietni pamainījis tuvāko apkārtni un ietekmējis ne vienu vien vietējo ciematiņu dzīvi.
Par spīti laikapstākļiem nākošajā rītā nolēmām tajā uzkāpt un ielūkoties apdzisušajā krāterī. Bijām nakšņojuši netālu no takas, kas veda uz virsotni. Kad piebraucām pie takas sākumpunkta, tas, kā izrādās, bija braucams meža ceļš. Vietām briesmīgi izdangāts, bet tā kā negribējās 10km doties ar kājām mēģinājām ar mūsu 4×4 braukt iekšā.
Pēc pusstundas ilga, grūta brauciena atradāmies vairs nieka 3 kilometru attālumā no virsotnes, kad atdūrāmies pŗet privātīpašuma zīmi. Tā vēstīja, ka kalns esot privāts un tālāk doties esot kategoriski aizliegts. Vilšanās sajūta milzīga. Radās jautājums, kamdēļ šis brīdinājums nav uzlikts ceļa sākumā…
Uz aizlieguma zīmes bija telefona numurs. Cerība gūt atļauju ceļu turpināt, ja jau tik tālu braukuši… Atstājām mašīnu un devāmies pa aizliegto ceļu ar kājām augstāk kalnā meklēt zonu. Tomēr, kad internetā atradām informāciju par šo kalnu, zvanīšanai vairs nebija jēgas. Izrādās, par 150 dolāriem ir iespējams nopirkt ekskursiju uz vulkāna virsotni. Tūristi tiek uzvesti kalnā ar džipiem un gida pavadībā apvesti apkārt krāterim. Ja esi gatavs maksāt 550 dolārus, tad džipu vietā kalnā tevi uzvedīs helikopteris.
Internetā izlasījām arī stāstu, kā kāds pāris bija atstājuši auto pie šosejas un kāpienā devušies ar kājām. Kad pēc vairāk kā divām stundām sasnieguši minēto aizlieguma zīmi, bijuši pārsteigti un nelaimīgi, jo nekur citur nav nekādas ziņas, ka kalns ir privāts. Nolēmuši zvanīt un lūgt atļauju ceļu turpināt. Tomēr saņēmuši strupu noraidījumu… Jebkuri tūristi, kas paši kāpj augšā, ir zaudēti potenciālie klienti… Arī mēs griezāmies vien atpakaļ kalnu tā arī neredzējuši.

“Smaržīgā” Rotorua un lietus

Lietum līstot devāmies Rotorua pilsētiņas virzienā. Ietves šeit (Jaunzēlandes pilsētiņām tas ir raksturīgi) ir segtas zem nojumēm, līdz ar to lietus laikā var mierīgi doties pastaigā pa pilsētas centru.
Visa pilsēta viegli ož pēc sēra. Centrālajā parkā ir neskaitāmi karstie avoti, kas kūpēdami izdala īpašu smaržu. Vajag kādu brīdi, lai pie tās pierastu…
Esam šeit nedēļas vidū un ārpus aktīvās tūristu sezonas. Pilsēta šķiet izmirusi un gandrīz viss ir ciet. Vairākas stundas pavadījuši klīstami par parku un priecādamies par dzīvo, mutuļojošo zemi zem kājām, vakarpusē aizdevāmies pastaigā pa Whakarewarewa mežu netālu no pilsētas. Šeit starp graciozajiem sarkankokiem ierīkotas neskaitāmas gājēju un velobraucēju takas.

DOC kempingi

Īsti neesam tikuši skaidrībā ar savvaļas kempingošanu Jaunzēlandē. Cik noprotam, tā ir aizliegta ja vien tev nav pilnībā aprīkots kemperis. Pārējiem ceļotājiem ir atļauts nakšņot tikai speciāli ierīkotos kempingos. Ja vēlies palikt labiekārtotā kempingā ar dušu un citām ekstrām, tad nāksies šķirties no vismaz 20 dolāriem no cilvēka. Ņemot vērā, ka piemaksājot tikai dažus dolārus, var palikt arī hostelī, mums šāda cena šķiet neadekvāta. Par desmit dolāriem no cilvēka var atrast DOC (Department of Conservation) kempingus. Tomēr tajos ir tikai sausā tualete un zāles pleķītis teltij, kurš ne vienmēr ir nopļauts… Nauda ir jāieliek speciālā aploksnītē un kopā ar aizpildītu anketu jāiemet kastītē pie informācijas stenda. Pēc pirmajām naktīm novērojām, ka kempinga pārbaudītāji brauc no rītiem ap 7:30. Ja dodies prom agrāk, tad teorētiski vari arī nemaksāt. Tomēr mēs atradām citu veidu kā ietaupīt. Parasti kempingos ierodamies jau vēlu vakarā pa tumsu (tie mums ir tikai vieta, kur nakšņot). Samaksājam par vienu personu un cenšamies nozust jau ap septiņiem. Tas gan ne vienmēr izdodas un reizēm arī nākas saskarties ar kuriozām situācijām. Kādu rītu klusa kā pelīte gandrīz pustundu sēdēju teltī un tēloju, ka neeksistēju, kamēr kempinga darbinieks ārpusē pļāpāja ar Pēteri. Citu rītu darbinieki ieradās dažas minūtes par ātru – tieši tajā brīdī, kad kāpām mašīnā. Nācās laisties lapās pat īsti neredzot ceļu caur pa nakti aizsvīdušajiem auto stikliem, jo darbinieki jau vēra vaļā kastīti, kurā nauda bija iemesta tikai par Pēteri.
Tomēr vislabākās vietas gulēšanai ir nomaļas pilsētiņu ielas. Vislabāk ir vēlu vakarā noparkoties kādā klusā privātmāju rajonā. Vēlams ielas malā, kur nav ietves, lai mašīnā nevarētu ielūkoties kāds nejaušs garāmgājējs. Līdz ar gaismu ceļamies un braucam tālāk.

Mājīgā Whakatane un Pētera episkā cīņa ar raju

Divas dienas pavadījām Whakatane – nelielā, jaukā pilsētiņā okeāna krastā. Bēguma laikā izrāpojām krasta klintis un saulainākos brīžos izstaigājām apkārtējos pakalnus, no kuriem paveras lielisks skats uz kūpošo White Island. No tās nepārtraukti ceļas dūmu mākoņi – vulkāns aktīvi rosās.
Blakus atrodas arī viena no tūristu iecienītākajām pludmalēm – Ohope, kur netālu no krasta izdevās ieraudzīt metrīgu raju. Klīstot pa pludmali, pēkšņi pamanījām, ka netālu no krasta no ūdens brīžiem spraucās ārā paliela spura. Ziņkārības dzīts Pēteris brida okeānā. Kad saprata, ka spura nepieder haizivij, bet gan miermīlīgajai rajai, viņš to nolēma uz brīdi izdabūt krastā, lai parādītu man. Tas, ko uzskatījām par spuru, izrādījās viens no iespaidīgās rajas spārniem. Zivtiņa izrādījās pamatīgi smaga un stipra. Kārtīgs sivēns. Ūdenim un smiltīm sļakstoties, tā cīnījās pretīm ne pa jokam. Dabūjis pilnus zobus un ausis ar smiltīm, Pēteris laimīgs iepozēja fotokamerai un iestūma sivēnu atpakaļ okeānā, lai peld tālāk.

Mount Manganui

Pamazām devāmies Coromandel virzienā, pa ceļam piestājot Mount Manganui. Luksus klases viesnīcas un restorāni šeit izvietojušies gar glauno pludmali visas pussalas platumā. Raga galā pats noklusušais vulkāns – 400 metrus augsts paugurs, kuru iecienījuši sportisti. Skrējiens augšā un lejā pa līkumainajām takām ir lielisks ikdienas treniņš. Par spīti sliktajai pašsajūtai (aukstajās naktīs saķertas iesnas un temperatūra), Manganui kalnā uzkāpām arī mēs. Tieši laikā, lai paspētu nolūkoties lieliskā saulrietā pār kūrortu un attālāk esošo Taurangas pilsētu.

Mirdzošais brīnums

Par glowworms bijām šo to dzirdējuši. Tie esot spīdoši tārpi, kas sastopami dažās alās. Kā mirdzoši punktiņi tie pielipuši pie alas griestiem un sienām… Tomēr grūti ir iztēloties to skaistumu, kamēr neesi pats redzējis ar savām acīm…
Meklējot vietu, kur nakšņot, kempingu aplikācijā izlasījām lieliskas atsauksmes par McLaren kempingu netālu no Taurangas. Kā arī ieteikumu – kempinga teritorijā esošo ūdenskritumu doties apskatīt naktī, jo tad takas malā tumsā varot redzēt spīdošos tārpus. Uzcēluši telti jaukā pļaviņā, apbruņojāmies ar lukturīšiem un devāmies meklēt ūdenskritumu. Bez kartes un navigācijas tas izrādījās grūtāk kā gaidīts. Pamatīgi izlīkumojuši pa milzīgo, kluso kempinga teritoriju, beidzot atradām taciņu, kas veda lejup gravā. Tumsā aplūkojuši kārtējo iespaidīgo ūdenskritumu, gājām tālāk pa taku meklēt glowworms. Kādā brīdī Pēterim ienāca prātā uz mirkli izslēgt lukturīti. Tad arī ieraudzījām to skaistumu visapkārt. Visas stāvākās un smilšainākās meža nogāzes bija noklātas ar mirdzošiem punktiņiem. Kā zvaigznāji, tie veidoja visneiedomājamākās instalācijas. Gaismā šie tārpiņi ir gandrīz nemanāmi, pateicoties to caurspīdīgajam ķermenim. Tomēr tumsā katram no tiem ir spilgtāks vai blāvāks mirdzošs punktiņš.

Zeltraču pilsētiņa Waihi

Drūmā, lietainā dienā lēnām turpinājām ceļu uz Coromandel. Ķerot īsos saulainos brīžus, nākošo dienu pavadījām Waihi – bijušajā zeltraču pilsētiņā. Pirms vairāk kā simts gadiem šeit atradās vienas no lielākajām zelta raktuvēm Jaunzēlandē. Kad 1952.gadā Martas raktuves slēdza, dziļākā eja bija izrakta līdz pat 600 metru dziļumam. Sākot no astoņdesmitajiem gadiem, raktuves pamazām tika atraktas, un tagad pilsētas centrā atrodas gigantiska bedre, kurai pirms mēneša iebrukusi ziemeļu siena, līdzi paraujot vienu no skatu platformām. Norit diskusijas par to, ko iesākt ar šo mirušo pilsētas daļu, kas ir kļuvusi bīstama. Visticamāk pēc divdesmit gadiem šeit atradīsies ainavisks ezers.

Tā kā nākošajā dienā mums jau bija jābūt jaunajā HelpX vietā, vakarpusē devāmies uz Thames pilsētiņu Coromandel pussalā.
Slēpjoties no lietus, šoreiz vakariņām atrodam karalisku vietu – pilsētas parkā izgaismota grezna terase. Tās centrā uz paklājiņiem pavadām vakaru un smejamies, ka pasaule ir lieliskas mājas – lai kurp dotos, atradīsi gan ērtu guļamistabu, gan virtuvi, gan viesistabu…

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 14 komentāri

Ziņu izvēlne

14 thoughts on “Kūpošā zelta zeme

  1. Gundars

    Vot to es saprotu, mums te niekojas ar ezeriem, bet tur viens paņēmis veselu vulkānu. Uzreiz izklausās nopietni. Tā ēdamzāle jums kā šeihiem tiešām. Jā, bet ka tā brīvi nevar telti uzcelt pļavā netraucējot nevienu, tas nu neder! Par daudz kārtības arī nav labi. Ir jau forši šad tad kaut kur spontāni piemesties ar mašīnu un gulēt tajā, bet tomēr nav ērti.

    • Mašīnā gulēt ir ērti. Tieši pirkām tādu, kur aizmugurē var izgulties pilnā augumā. Bet tas trakums, ka nedrīkst to darīt. Vienalga vai guli mašīnā vai teltī, ir atļauts nakšņot tikai speciāli ierīkotos kempingos. Šajos brīžos tiešām vēlamies kaut mums būtu aprīkots kemperis. Jo par tiem Jaunzēlandē ir ļoti padomāts. Ir neskaitāmi bezmaksas kempingi, kuros ir atļauts kempingot šiem “self-contained vehicles”.

      • Gundars

        O jā, tad jums ir tikpat pārdomāts auto kā mums. Divguļama gulta pilnā izmērā. Nu jā, bet visu laikam nevar gribēt – siltas bezmaksas vannas parkos ne visur ir.

  2. Gundars

    Un kur viņi no tās zelta bedres likuši izrakto zemi? Tur krietnai čupai jāsanāk.

    • Labs jautājums. Nekur nekas par šo nebija minēts. Šķiet liela daļa tika aiztransportēta ar vilcienu un desmit kilometrus attālo rūpnīcu.

      • Rihards

        Zelts iezī ir niecīga daļa, daži grami tonnā. Iežus skalo, lai atrastu zelta kripatiņas. Zeme, acīmredzot, ir aizskalojusies uz jūru.

  3. Gunta Patkovska

    Pēteris tur drīz būs slavens ar nakšņošanu kempingā, pa kluso sev paņemot līdzās bezmaksas meiču 😀

    • He he. Stresiņš ir, ja nākošajā naktī gribam nakšņot kaut kur netālu no iepriekšējā kempinga. A ja nu arī šeit atbrauc tie paši darbinieki? 😀

  4. Neliels oftopiks…
    Tavu blogu lasu jau vairāk kā gadu… biju pārlasījis arī vecos rakstus t.sk. par WHW piedzīvoto. Iedvesmojoties no tava rakstītā nolēmu arī noiet WHW un nogāju 😀 patika… patika ka ainava mainās un nav vienveidīga… paldies ka raksti šo blogu un iedvesmo citus doties piedzīvojumos 😉

    • Prieks dzirdēt, ka kāds seko pēdās un dodas izbaudīt tās pašas takas! 🙂 Un kā tev ar lietu un sauli? Tikpat raibi gāja jeb paveicās ar mierīgāku laiku?
      Starp citu, vēlāk ceļojot citos ceļojumos, esmu vairākkārt dzirdējusi, ka WHW nemaz neesot pats skaistākais Skotijas pārgājiens. Toties tas ir vecākais un populārākais.

      • Pamatīgs lietus bija pirmās trīs dienas… pēc tam bija apmācies vai saulīte, vai pavisam neliels lietutiņš, kas nesagādāja galvassāpes 🙂
        Jā, esmu dzirdējis ka WHW neesot pati iespaidīgākā taka Skotijā, bet tie viedokļi par labāko taku ir tik dažādi un neviennozīmīgi… ka bija vieglāk izvēlēties WHW 😀 un it nemaz nenožēloju 😉
        Pēc WHW gāju Three Lochs Way (ap 60 km), jo tā bija pa ceļam atpakaļ uz Glāzgovu. Tad TLW nespēja ne tuvumā stāvēt klāt WHW… bija tik atsevišķi interesanti reģioni… Ja WHW kaut kad tālā nākotnē es vēl apsvērtu noiet atkārtoti, tad TLW noteikti nē.
        Starp citu… Ben Nevis’ā arī uzkāpu 😉

  5. Daiga

    Super! Dikti gribētos tos glowworms apskatīt. 😀 Un kādu vulkānu. Ar haizivīm un rajām gan es nedraudzētos. Neesmu uz tu ar ūdens iemītniekiem. 😂😂

    • Ieraksti Googles attēlu meklētājā “glowworms”. Elpa aizrausies jau pie datora ekrāna vien… 😉

      • Daiga

        Jā, bildēs jau loti skaisti, bet dzīvē noteikti desmitreiz iespaidīgāk.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: