Milāna – Dženova

Rīga – Milāna – Dženova

Esmu pie Milānas katedrāles. Atpūtinu plecus no somas un slēpjos no saules. Pārāk karsti nav, bet saulē tomēr grūti.
Skaista tā Milānas katedrāle. Tikai ielaist mani nelaida iekšā – pārāk liela soma esot… Angliski, protams, te nerunā. Armijas drēbēs tērptie puiši tikai rādīja uz manu somu, māja ar galvu un rokām: “No! No! Problemo! No!” 🙂 Tagad jādomā, kur atstāt somu, jo gribētos apskatīt to katedrāli arī no iekšpuses.
Vakar Milāna mani sagaidīja ar kārtīgu dušu. Nu nevis lietu, bet kārtīgu gāzienu. Kā ar spaiņiem. Un ilgi… Sēdēju vilciena stacijā un gaidīju, kad kaut mazliet pierims lietus, lai tiktu līdz hostelim. Līdz apnika gaidīt. Sapakoju sevi un somu lietus jakās un gāju pa visu dušu. Bet nekas – līdz rītam viss izžuva.
Monastery hostelis bija tīri jauks. 6 vietīga istabiņa izrādās sastāvēja no 3 divvietīgām istabiņām. Un savējā (pašā tālākajā) es biju viena pati. Ar savu personīgo sanmezglu. Kurā gan izlietne, gan duša nelaida prom ūdeni… Aizsērējums 100%. Bet tā kā šī ir tikai pirmā nakts, tad šoreiz par to īsti nesatraucos.
Cenā iekļautās brokastis gan tāda parodija vien bija… Salda bulciņa un kafijas krūzīte. Bet tā kā neviens nevaktēja, notiesāju 3 bulciņas un izdzēru 2 kafijas…

Galu galā tā arī neatradu, kur atstāt somu. Dēļ tā netiku iekšā arī cietokšņa milzīgajā muzejā, jo ar somu negribēju staigāt – tas būtu mokoši. Tāpēc jautāju muzeja recepcijā, vai varu kaut kur to atstāt. Man atbildēja, ka nevarot gan, jo soma esot ļoti lieta… Piebildu, ka tāpēc jau gribu atstāt, ka ir liela. Viņa tik nogrozīja galvu un teica: “No… No…”
Bet nekas – galu galā tiku iekšā Leonardo da Vinči zinātnes muzejā. Tur manu somu laipni atļāva atstāt sarga būdā. Pavadīju muzejā vairāk kā 3 stundas. Gan tāpēc, ka interesants muzejs, gan tāpēc, ka gribējās izmantot ilgāk iespēju tikt vaļā no somas… Milzīgs, plašs muzejs 3 stāvos + vēl divas atsevišķas ēkas. Tā zinātnes daļa, kas saistījās ar, piemēram, pulksteņmehānismu skaitīšanas iekārtu, telefonsakaru, tv, datoru, astronomijas, matemātikas u.c. attīstību, bija interesanta. Arī vesela galerija ar Leonardo izgudrojumiem. Nanozinātnei, bioloģijas, ķīmijas un ģenētikas stendiem (laboratorijām) pagāju garām. Bet, kad nonācu pagrabstāva ekspozīcijā, kur bija metālrūpniecības, naftas apstrādes, enerģijas ražošanas u.c. stendi, tur jutos, kā ienākusi svešā, nepazīstamā pasaulē. Milzīgi agregāti, daudzi krietni lielāki par cilvēka augumu, pilnīgi neko no tā visa nesapratu… 🙂 Bet kopumā – bija interesanti – kaut vai ielūkoties tajās jomās, no kā neko nezinu…

Dženovā ar vilcienu ierados ap 21:00. Vispirms stacijā ļoti veiksmīgi atradu vajadzīgo vilciena numuru un attiešanas laiku nākošā rīta braucienam uz Savonu. Nopirku biļeti biļešu automātā uz pl.6:07. Rēķināju stundu braucienam un 40 minūtes, ko tikt no stacijas līdz prāmim.
Kad izgāju no vilciena stacijas, paskatījos apkārt (precīzāk – uz augšu un leju…) un paskatījos kartē, un sapratu, ka būs auzas… Dženovā, man šķiet, nav nevienas plakanas vietas. Pilsēta atrodas uz ļoti stāvas nogāzes. Ja, piemēram, gribi atrast ēkai ieeju, tad meklē to septītajā stāvā… Vai arī dzīvo kādā 7. stāvā, bet turpat aiz loga brauc autobuss… 🙂
Pirmā problēma man radās jau brīdī, kad nevarēju saprast uz kuru pusi vispār ir ziemeļi. Devos uz dullo kādā virzienā, līdz beidzot pēc ielas nosaukuma noorientējos, kur esmu. Izrādās – eju pilnīgi pretējā virzienā… 🙂 Bet arī tad, kad karti biju noorientējusi, jautrība turpinājās – ar tik sliktu karti saprast, kur ir tupiks un kur iela, un kur kārtējās kāpnes, nebija viegli… Izgāju vairākus palielus līkumus.

Kad beidzot tuvojos hostelim, bija jau satumsis. Pašas beigas bija “izcilas”… Kārtējās gājēju kāpnes. Šoreiz uz leju (jo izrādās biju uzgājusi vienu ielu par augstu…). Šīs izrādās daļēji spirālveida. Un tad pēkšņi aizgriežas pretējā virzienā. Kaut kādā puslīmenī atzarojas citas kāpnes, bet kad palūkojos lejup, redzu, ka kaut kur ir vēl citas. Un vēl kaut kādi atzari. Bet kā nokļūt visā tajā kāpņu un taku mudžeklī tur, kur man vajag (un vēl piedevām nezinu, kur man vajag – zinu tikai aptuveno virzienu), nesaprotu. Kamēr tā stāvēju un domāju, kurp doties, dažu metru attālumā no sevis pamanīju sievieti – viņa 4. stāvā karināja uz balkona veļu. Sajūta jokaina – es uz ielas, viņa 4. stāvā. Bet abas esam vienā līmenī un tikai pāris metru attālumā… Viņa man laipni parādīja vēl kādu virzienu gar ēkas fasādi. To pat ievērojusi nebiju, bet beigās izrādījās īstais – ap stūri bija hostelis…
Ķibeles pēc ķibelēm, bet pagaidām viss beidzas veiksmīgi… Ap 23:00 garāmejot recepcijai, kura jau bija slēgta, pamanīju zīmīti, ka, ja grib izrakstīties no hosteļa ātrāk kā 7:00, tad tas ir jāpiesaka iepriekšējā vakarā līdz 22:00… Šausmās aptvēru, ka man visas vilciena un prāmja biļetes tak jau nopirktas – atcelt neko nevaru, bet ID karte tak pie recepcijas… Pēc brīža uzradās vēl kāda sieviete, kurai nebija istabas atslēgas. Par abām izdevās sadabūt kādu hosteļa darbinieku, un es savu ID karti veiksmīgi atguvu jau šovakar.