Apskates objektiem bagātā Haast Pass
Ja cilvēkiem esam jautājuši, kura ir viņu mīļākā vieta Jaunzēlandē, tad ne vienu vien reizi atbilde bijusi – West Coast jeb latviski Rietumkrasts. Šis reģions vienmēr ir iekļauts arī tradicionālajos divu nedēļu tūrisma maršrutos. Arī tūrisma aģentūras no Latvijas cilvēkus ved tieši uz Rietumkrastu. Šeit esot viss vienā – sulīgi zaļi lietusmeži okeāna krastā un turpat gandrīz ar roku aizsniedzami sniegotie Jaunzēlandes Alpi.
Rietumkrasts mums šķita mazliet no pārējās Jaunzēlandes nošķirta pasaule. Kalni šo krastu ir atdalījuši no pārējās salas. Lai nokļūtu šeit, ir jāšķērso kāda no kalnu pārejām. Lewis Pass ziemeļos, Arthurs Pass vidienē, bet, braucot no dienvidiem, tā ir Haast Pass. Šoseja šeit ved caur šauru aizu un skarbo laikapstākļu dēļ bieži vien ir slēgta. Nogruvumi vai izskalojumi uz šīs šosejas ir bieža parādība.
Toties ceļš pār Haast pāreju ir apskates objektiem tik pilns, lai šeit būtu kur pavadīt veselu dienu.
Pirmais un viens no ievērojamākajiem dabas apskates objektiem ir Blue Pools. Nelielā autostāvvieta šosejas malā šeit ir pārpildīta un tūristu uz takas ka biezs. Desmit minūšu garā pastaiga pa platu grants celiņu mūs aizved līdz iekārtajam metāla tiltiņam, kurš ved pāri absolūti dzidrajai un zilajai Blue River. Tieši pie tās ietekas Makarora upē starp stāvajām klinšu sienām izveidojušies dziļi baseini. Tie tā vien kārdina ienirt dziļi dzelmē, tomēr pietiek iemērt pirkstus ledainajā ūdenī, lai peldēšanās vēlme ātri pārietu. Upes satekas vietā plašā pludmale klāta ar baltiem oļiem. Tūristi šeit sacēluši akmens piramīdas. Pēteris sāk izklaidi metot plakanos akmeņus ūdenī. Dažbrīd viņam izdodas tik labs metiens, ka akmens no ūdens atlec pat padsmit reizes. Tas ieinteresē daudzus no apkārt esošajiem cilvēkiem un drīz vien bariņš stāv upes krastā un met ūdenī akmentiņus.
Līdz pārejas augstākajam punktam izlokām kājas vēl divās nelielās takās līdz kādam skatu laukumam un Stewart ūdenskritumam. Arī uz pašas pārejas atrodas Haast Lookout, no kura paveras skats uz abām mežainajām ielejām.
Tuvojoties pārejas otrai pusei, palēnām nomainās dabas ainava. Arvien vairāk parādās papardes un palmas, par kuru krāšņumu jau bijām piemirsuši. Braucot lejup ielejā diskabāržu mežus šeit palēnām nomaina lietusmeži. Tie šeit ir vieni no neskartākajiem visā Jaunzēlandē. Lepni virs mežu zonas slejas varenie kahikatea koki, kuru zaros un lapotnē dzīvo daudz putnu. Zemāk viss papardēm un palmām noaudzis un liānām novīts.
Piestājam gan pie Fantail Falls, kur ūdens masas plūst lejup pa klinti vairākās kaskādēs, gan pie Thunder Creek Waterfall, kurš, lai arī tievs kā diegs, ir ievērojams ar savu augstumu – 96 metri. Uz abiem ūdenskritumiem pārgājiens ir vien pāris minūtes. Tieši šosejas malā apskatāms Robinson strauts, par kuru eksistenci uzzinājām kādā no fotogrāfiju grāmatām bibliotēkā. Tūrisma norādes šeit nav. Starp sūnām noaugušiem akmeņiem un klintīm šeit plūst neliels, dzidrs un ļoti skaists strautiņš.
Savā ceļā uz okeānu šķērsojam Gates of Haast. Šoseja šajā vietā šķērso šauro aizu no vienas puses uz otru. Tālu lejā mutuļo ūdenskritumiem un krācēm pilnā Haast upe. Braucējs šeit sajūtas pavisam niecīgs dabas varenuma priekšā.
Izbraucam cauri Haast pilsētiņai, kurā atrodas dažas privātmājas, viens restorāns un divas viesnīciņas. Piestājam okeāna krastā pie Ship Creek Beach. Šeit uzbūvēts neliels skatu tornis, no kura pirmo reizi ieraugām izdaudzināto ainavu – lietusmežus okeāna krastā un sniegotos kalnus aiz tiem. Šeit ierīkotas divas nelielas pārgājienu takas (katra uz 30 minūtēm). Viena ved gar krastmalas krūmāju un purvaino ezeriņu, bet otra ieved varenajā kaikatea mežā. Atšķirībā no dzidrajiem strautie uz Haast Pass, šeit ūdens visur ir brūngani melns kā melnā tēja un dzīvības pilns.
Jau vēlā vakarā tuvojamies Fox Glacier pilsētiņai. DOC bukletā minēts, ka netālu no tās atrodas bezmaksas kempings. Lai arī iebrauciens ir 20 kilometri pa grants ceļu, vēlme nakšņot oficiālā kempingā okeāna krastā ir lielāka. Blakus kempingam atrodas arī Gillespies pludmale un lagūna, kuru vēlamies apskatīt. Ceļš paprasa vairāk laika kā plānots, tamdēļ ierodamies kempingā jau krietnā tumsā ap vienpadsmitiem vakarā un ieņemam pēdējo brīvo vietu pavisam nelielajā autostāvvietā.
Kad esam jau sataisījušies uz nakstguļu, Pēteris garāmejot nejauši pamana info stendu ar norādēm par maksāšanu. Neizpratnē sākam pētīt informāciju telefonā kempingu aplikācijā. Izrādās patiešām – mēnesi atpakaļ DOC ir krietni uzlabojis piebraucamo ceļu un uzstādījis dzeramā ūdens pumpi, tamdēļ tagad kempings ir maksas. Komentāros izlasām vairākus stāstus, kā DOC darbinieki esot ieradušies pat piecos no rīta pārbaudīt vai par kempingu ir samaksāts. Ja nē, sods 200 dolāri. Esam vīlušies, ka braucām tādu gabalu, lai atdurtos pret tādu pašu kempingu kā citur. Ņemot vērā, ka ir jau nakts, nekur vairs nevēlamies pārbraukt. Tumsā atrast vietu, kur gulēt, būtu grūti. Un pat ja mēs būtu gatavi maksāt tos 26 dolārus, mums nemaz nav skaidras naudas, jo nebijām ar to rēķinājušies. Nolemjam riskēt un nakšņot turpat. Ja reindžeris atbrauktu naktī, mēs rādītu DOC izdoto bukletu, kurā kempings ir bezmaksas, un tēlotu neko nezinošus muļķīšus.
Drošības pēc tomēr uzliekam modinātāju uz sešiem no rīta un līdz ar pirmo gaismiņu pabraucam pa grants ceļu kādus piecus kilometrus atpakaļ un noparkojamies ceļa malā. Lietus līst, esam noguruši un īsti negulējuši, tamdēļ liekamies uz auss. Drīz pēc mums no kempinga aizbrauc gandrīz visi pārējie kempingotāji. Pieņemu, ka lielākā daļa nakšņoja tur bez maksas tamdēļ agri no rīta centās nozust. Tikai ap vienpadsmitiem mums garām beidzot pabrauc DOC mašīna, kas dodas pārbaudīt kempingu. Uz brīdi tā piestāj blakus mums (jau sabīstamies, ka tūlīt liks maksāt sodu, jo droši vien arī šeit ir aizliegts gulēt), bet par laimi lietus tajā brīdī gāž kā ar spaiņiem, tamdēļ reindžeris tā arī no mašīnas neizkāpj.
Ceļamies augšā un braucam vēlreiz iekšā līdz pludmalei, lai aizstaigātu līdz Gillespies lagūnai.
No ledājiem līdz pludmalēm. Zelta krasts
Lietusmežos kā jau LIETUSmežos – līst šeit bieži. Līdz ar to mūsu brauciens pa Rietumkrastu tika pakārtots laikapstākļiem. Saulainās dienās rāvām cik vien varējām paspēt. Lietus dienās sēdējām mašīnā un gaidījām. Viena no šādām dienām pagāja uz klusā Cook Flat ceļa, no kura teorētiski vajadzētu pavērties lieliskam skatam uz Kuka kalnu. Mums tur bija melni lietus mākoņi. Visu dienu sēdējām mašīnā ceļa malā, spēlējām kārtis, lasījām grāmatas un gaidījām uz Kuka kalnu. Turpat arī nakšņojām.
Gaidīšana bija to vērta. Nākošais rīts pienāca ar zilām debesīm. Pat ja kalnu virsotnes vietām vēl bija ietinušās mākoņos, tie ik pa brīdim izklīda. Devāmies uz Matheson ezeru. Gar tā krastu ved taka ar vairākiem skatu laukumiem, kuros varot redzēt pasaulslavenu skatu – Kuka kalna atspulgu ezera ūdeņos. Šī tiešām ir populāra vieta. Tūristu grupas viena pēc otras ierodas plašajā autostāvvietā pie Matheson kafejnīcas. Kādā no skatu laukumiem pat ir jāgaida rindā, lai vispār piekļūtu pie margas un varētu nobildēt ainavu bez citu tūristu pakaušiem kadrā. Lai arī ūdens virsma šodien nav mierīga un atspulgs ir nedaudz izplūdis, ainava ar sniegotajiem kalnie fonā un lietusmežiem ezera krastā ir patiešām jauka.
Mājīgajā kafejnīcā aiz milzīgajiem stikla logiem ir silti. Arī no šejienes var redzēt sniegotos kalnus. Un šeit tik lieliski smaržo pēc kafijas, ka nespējam no tās atteikties. Notiesājam milzīgu kūkas gabalu un dodamies tālāk.
Nākošais sarakstā ir Fox ledājs. Bukletos gan Fox, gan Franz Josef ledāji ir izdaudzināti kā pasaulē pieejamākie ledāji. Pēc pāris kilometru iebrauciena no šosejas nonākam plašā autostāvvietā, kas protams pārpildīta ar automašīnām un tūristu autobusiem. No šejienes 20 minūšu pārgājiens pa akmeņainu taku plašas ielejas vidū. Vēl pirms 100 gadiem visu šo klajumu esot klājis ledājs. Tas stiepies daudz tuvāk šosejai kā šodien esošā autostāvvieta. Tomēr visdramatiskākās izmaiņas ir notikušas pēdējo 10 gadu laikā. Krāšņais un pieejamais ledājs ir pārvērties par netīru, melnu pleķīti tālu ielejas augšienē. Tuvāk par 700 metriem tūristi vairs netiek laisti. Neskaitāmas brīdinājuma zīmes vēsta, ka tālāk iet nedrīkst. Pārāk bīstami. To varot darīt tikai kopā ar gidu. Bet, cik zinām, arī ar gidu pārāk tuvu ledājam netiek. Diemžēl. Vairs netiek.
Pēc Fox ledāja dodamies uz otru – Franz Josef ledāju, kur situācija ir tieši tāda pati. Taka beidzas gandrīz kilometru pirms paša ledāja, un diemžēl pašā ielejā vairs neiestiepjas. Atšķirībā no Fox ledāja, šis vēl saglabājis savu baltumu, tomēr tas ir tikai dažu gadu jautājums… Izmaiņas ir dramatiskas…
Manuprāt, šobrīd vienīgā iespēja patiešām vēl apskatīt izzūdošos Jaunzēlandes ledājus, ir izvēlēties helikoptera tūri, kurš tevi uzvestu tieši uz ledāja daudz augstāk virs ielejas.
Naķšņojam mašīnā kāda meža ceļa malā. Rietumkrasta slavenās smilšu mušas mūs cenšas apēst dzīvus. It sevišķi no rīta, kamēr pakojam mašīnu tālākceļam. Par brokastu ēšanu te nevar būt ne runas. Fiksi sametam mantas aizmugurē, un braucam uz tuvāko pilsētiņu. Civilizācijā varētu būt lielākas iespējas izvairīties no šiem mazajiem asinssūcējiem. Pa ceļam atraujam visus logus, lai no salona dabūtu ārā mušu mākoņus. Viss panelis un stikli ir noklāti ar mušiņām.
Nākošais pieturas punkts – Ross. Līdzīgi kā Waihi Ziemeļsalā arī šī reiz ir bijusi ievērojama zeltraču pilsētiņa. Raktuvju bedre šeit jau appludināta – pilsētiņas centrā tagad atrodas ainavisks ezers. Šeit ierīkota pārgājienu taka uz 3 stundām, gar kuru izvietoti daudz informācijas stendi. Var apskatīt dažādus sarūsējušus dzelzs agregātus, kas tika izmantoti zelta ieguvē. Neko no tiem nesaprotam, tamdēļ taku izlaižam.
Informācijas centrā neliels muzejs par zelta laikiem. Kā izrādās šajā reģionā zelts neizsīka. Šeit to vienkārši pātrauca iegūt, jo neskaitāmas reizes iebruka vai applūda raktuves. Reģiona dabas apstākļi ir pārāk skarbi raktuvēm. Kaut kur šajos kalnos joprojām guļ neskaitāmi daudz neatklāta zelta…
Pēcpusdienā dodamies tālāk uz Hokitika pilsētiņu, kas slavena ne tikai ar zelta iegūšunu pagātnē, bet arī ar savām krāsainajām zeķēm. Zeķu veikalā izvietota vēsturisku adāmmašīnu kolekcija.
Ieturam pusdienas vietējā Fish&Chips ēstuvē. Tā šodien ir ļoti populāra starp vietējiem pensionāriem. Nākas stāvēt rindā kopā ar vēl padsmit ļoti jautriem vecīšiem.
Ņemot vērā, ka nākošās divas dienas atkal sola lietu, ilgi Hokitikā neuzkavējamies, lai arī pilsētiņa šķiet tik jauka un mājīga, ka gribētos tajā padzīvot kādu laiku. Ar “varbūt vēlāk vasarā atgriezīsimies” domu dodamies prom. Šodien padomā vēl pāris apskates objekti. Izejam Tunnel Terrace taku – neliela cilpa caur mežiem un diviem vecajiem raktuvju tuneļiem.
Mēģinām atrast arī 3000 tonnas smago monolīto Londonderry klinti. Tas ir tik nepopulārs objekts, ka vienīgā norāde ir sarūsējusi un gandrīz apgāzusies ar roku zīmēta zīme. Vispirms izstaigājam nepareizo taku nesaprazdami, kas jāmeklē. Galu galā skatam atklājas milzīgs akmens vienstāvu mājas izmērā. Informācijas dēlis stāsta, ka pirms simt gadiem raktuvju strādnieki, rokot šahtu, esot uzdūrušies šim akmenim. Ieurbušies tajā apmēram vienu metru un padevušies. Akmens esot atrakts un ar ūdens palīdzību izskalots no vietas. Galu galā no savas vietas tas esot izvēlies ar tādu troksni un triecienu, ka apstādinājis netālu esošās Kumaras pilsētiņas pasta pulksteni… Tur, kur nokritis, tas arī palicis līdz pat šodienai un ieaudzis krūmos pavisam.
Pusceļā starp Hokitika un Greymouth atrodas Taramakau dzelzceļa tilts. Dzelzceļa? Ne tikai. Ņemot vērā, ka šeit nemaz nav otra tilta, gan vilciens, gan automašīnas brauc pat to pašu joslu. Zīmes vēsta, ka vilcienam vienmēr esot priekšroka. Vilcienu gan nesastopam, bet braukt pa sliedēm pāri tiltam ir interesanti.
Jau pievakarē ierodamies Greymouth pilsētā. Tā ir otra lielākā pilsēta Rietumkrastā. Lielveikalā iepērkam pārtiku tālākam ceļam. Sēžot promenādē un domājot, ko iesākt tālāk, rodas fiksā ideja. Mums ir 40 minūtes laika līdz saulrietam. Tieši tāda brauciena attālumā esam no slavenajām Pancake Rocks. Saulriets uz pankūkām? Kāpēc ne.. Kāpjam mašīnā un dodamies elpu aizraujošā braucienā gar okeāna krastu. Sestās šosejas posms starp Greymouth un Punakaiki esot viens no slavenākajiem un ainaviskākajiem krastmalas braucieniem. Un varam to tikai apstiprināt. Šoseja līkumo gar klinšaino krastu, brīžiem pievedot pavisam tuvu okeānam, brīžiem uzvedot mūs krietni virs ūdens līmeņa. Stāvās klintis un serpentīni aizrauj elpu. Tālu lejā pret klintīm trako okeāna viļņi.
Uz Pankūku klintīm paspējam tieši laikā. Uz skatu laukuma un pa līkumainajām taciņām klejo padaudz tūristi un fotogrāfi. Saulriets lieliski izgaismo “pankūku kaudzes” visapkārt.
Jau tumsā izložņājam Punakaiki Cavern, kur var papriecāties par glowworms skaistumu, un pēc ļoti garas un lieliski izdevušās dienas nakšņojam mašīnā klusa meža ceļa malā.
Nākošajā dienā kā solīts – debesis klāj tumši lietus mākoņi. Mums paredzēts pāris stundu pārgājiens līdz Fox River alai. Ar vairākām upes šķērsošanām, ko veiksmīgi izdodas paveikt lēkājot pa akmeņiem. Alā ūdens līmenis izrādās nedaudz augstāks kā parasti, un akmeņi, pa kuriem būtu jāiet, ir applūduši. Līdz ar to, joprojām negribēdami slapināt kājas, pārāk dziļi alā nelienam. Un tomēr. Visa cenšanās par velti, jo atceļā uz mašīnu mūs beidzot pārsteidz pamatīgs lietus. Lai arī esam tērpušies lietus jaciņās, pie mašīnas nonākam slapji kā žurkas… Nu kā parasti… 🙂
Tādiem slapjiem un nosalušiem tikai viena doma – siltas telpas un duša. Westportā – lielākajā Rietumkrasta pilsētā atrodam hosteli, kur pavadīt lietaino laiku. Arī nākošā diena ir tik pat nemīlīga. Lietus ne uz brīdi negrib pierimt, un savu laiku pavadam pilsētas bibliotēkā.
Uz ziemeļiem no Westportas – vēstures elpu meklējot
Tālākceļš mūs ved uz Rietumkrasta ziemeļu daļu, kas patiesībā ir vairāk kā simts kilometrus garš iebrauciens gar okeāna krastu līdz ceļš atduras “tupikā”. Lai arī ir bijuši dažādi plāni par šosejas būvniecību no šī reģiona uz iekšzemi, neviens no tiem nav realizēts. Kahurangi nacionālais parks šo krastmalu ir pilnībā nodalījis no pārējās civilizācijas. Garā iebrauciena dēļ arī tūristi šeit iegriežas daudz retāk. Tomēr apskates objekti šeit tiešām ir to vērti.
Pirmais pieturas punkts – Denniston Walkway. Tā ir informatīva pastaigu taka, kas ved cauri plašai bijušo ogļu raktuvju teritorijai. Neskaitāmi stendi, kas bagāti ar fotogrāfijām no tiem laikiem, kad šeit notika aktīva raktuvju darbība. Stāvam tukša klajuma vidū, kurā redzamas sliežu atliekas un pāris sarūsējuši vagoniņi, un raugāmies fotogrāfijās, kurās redzamas neskaitāmas ēkas un platformas. Ir interesanti sazīmēt īstās vietas dabā. Kaut kur kāds kalns nogruvis, kāds uzbērts, kaut kur kur koki izauguši daudz garāki. Ja ir interese, tad šeit ir ko redzēt pusdienas garumā.
Visiespaidīgākais objekts ir sliežu ceļš (Denniston Incline), pa kurš darbojās līdz 1967. gadam. Pa to no kalna ielejā 500 metrus zemāk tika vesti pilnie ogļu vagoni. Sliežu ceļš uzbūvēts pamatīgā slīpumā (stāvākās vietas sasniedz 80%). Nostājoties kalna augšā pie malas, mazliet bailīgi. Ogļu vagoni patiesībā ir ļoti iespaidīgā izmērā. Var tikai iztēloties, cik tāds sver un cik stiprām jābūt trosēm un stiprinājumiem, lai šādā stāvumā noturētu vagonus…
Šliežu ceļš esot kalpojis arī strādnieku transportēšanai augšā/lejā darbdienas sākumā un beigās. Vienīgais cilvēks, kuram nācās kāpt pa blakus izbūvētajām kāpnēm, ir mašīnists, kurš regulēja vagonu kustību.
Tepat netālu joprojām notiek ogļu ieguve. Pa gabalu redzam kā ar oglēm piekrauti vagoniņi pa gaisa trošu ceļu nepārtrauktā plūsmā tiek izcelti no raktuvēm un izbērti. Pa otru trošu ceļu tukšie brauc atpakaļ uz raktuvēm. Iespaidīgo sliežu ceļu neviens vairs neizmanto drošības apsvērumu dēļ. Šodienas gaisa trošu ceļš ir automatizēts un tur vairs nesēž cilvēks/mašīnists.
Pēc Denniston devāmies uz Millerton pilsētiņu. Šeit dzīvojuši raktuvju strādnieki ar savām ģimenēm. Pa ceļam var apskatīt greznu akmens tiltu uz autoceļa, kas vairs neeksistē, jo blakus uzbūvēta jauna šoseja. Millerton pilsētiņa patiesībā izrādās pilnīga nekuriene. Apstaigājām vannu mājas, vecās skolas un ugunsdzēsēju depo ēku drupas.
Visspilgtāk atmiņā laikam paliks Millertonas info centrs, kurš lepni ar muzeja simboliku iezīmēts kartē. Devāmies turp, cerot iegūt kādu informāciju par pilsētiņu. Jau piebraucot, kaut kas šķita aizdomīgs. Klusa, aizauguša ceļa malā atrodas neliela, noplukusi koka būdiņa. Slieksnis aizaudzis, logi drūmi. Durvis atstātas pusvirus, tamdēļ devāmies iekšā. Bet gaidīto bukletu un informācijas vietā attapāmies ļoti netīrā virtuvē, kurā atradās šķība gāzes plītiņa, vecs ledusskapis, saplīsuši dīvāni un galds. Uz plauktiņa pāris trauki, visur lupatas un liela netīrība. Aiz virtuves atradās vēl otra telpa, kas visticamāk bija “info centra” iemītnieka guļamistaba. Pats saimnieks gan nebija mājās, tamdēļ atvainojāmies tukšajai telpai par ielaušanos un devāmies prom. Dīvainā Millertonas informācijas centra mīkla paliks neatminēta.
Beidzot bija uzspīdējusi saulīte un pēcpusdienu pavadījām divu stundu pastaigā pa Charming Creek Walkway. Tas ierīkots pa veco sliežu ceļu. Kad 1902. gadā piekrastes meži pamazām tika izcirsti, diviem brāļiem ienācā prātā iegūt kokmateriālus no ielejas, kas atradās šaurās Ngakawau aizas galā. Vienīgais pieejamais ceļš uz šo ieleju veda caur aizu. Tas abus brāļus nemaz neatturēja no savas trakās idejas realizēšanas. Apbrīnojams darbs tika ieguldīts, lai šajā dziļajā kanjonā izraktu un izcirstu vietu sliežu ierīkošanai. Pārsvarā sliedes ved kanjonam pa vienu pusi – vienā sānā aiza ar mutuļojošu kalnu upi zemāk, otrā – stāva nogāze vai pat klintis. Pavisam neapejamās vietās tika izbūvēti tilti, no kuriem daudzi šodien ir iegāzušies upē, un sliedes tagad karājas gaisā. Gājēju vajadzībām ir uzbūvēti jauni tiltiņi. Pa ceļam var apskatīt pāris ūdenskritumus, iziet cauri dažiem tuneļiem. Galā no pašas kokzāģētavas nekas nav saglabājies. Svaigi uzbūvēta nojume ar daudz fotogrāfijām no tiem laikiem un krūmos ieaugušas sliedes.
Ar kaļķakmens alām bagātā Oparara ieleja
Jau tumsā sasniedzām Fenian alas. Tās atrodas vēsturiskā zeltraču ceļa sākumā. Piebraucamā meža ceļa galā neliels laukumiņš, kas kalpo kā autostāvvieta. Ņemot vērā, ka neviena cita nebija, noparkojāmies naktsguļai un devāmies apskatīt visas trīs alas – Miners Cave, Tunnel Cave un Cavern Creek Cave.
Taka ir 5 kilometru gara cilpa cauri mežam, kuru noteikti iesakām iet dienas gaišajā laikā, ja vien nav alkas pēc mazliet ekstrēma piedzīvojuma. Mums neviens tādu ieteikumu nebija devis, tamdēļ neapzinoties, uz ko parakstāmies, devāmies turp vēlā vakarā ar švakiem lukturīšiem… Taciņa izrādījās vienkārši bridiens pa mežu, sekojot bieži vien nepamanāmām norādēm uz kokiem. Visas trīs alas atradām (Tunnel alai taka pat ved cauri), tomēr drīz pēc trešās alas taku pazaudējām. Nejauši bijām aizgājuši pa kādu dzīvnieku iemītu taciņu un kādā brīdī attapāmies, ka kādu labu laiku jau vairs neredzam nevienu norādi… Nogurums bija paliels, reljefs pietiekami izaicinošs, briksnis ar kritušiem kokiem pietiekami biezs, tamdēļ doties atpakaļ meklēt norādes negribējās… Ieslēdzām GPS un konstatējām, ka esam tikai 500 metru attālumā no lielās takas. Devāmies pa taisno cauri mežam. Tik bijām piemirsuši kādu būtisku lietu – šis ir Jaunzēlandes neizbrienamais lietus mežs… Ar vairākām nešķērsojamām upītēm. Ar pāris “nelieliem” līkumiem līdz takai tikām, vienīgi plānotās stundas vietā atgriezāmies pie mašīnas pēc vairāk kā divām stundām. Toties miegs nāca izcili pat neskatoties uz ierasto, nejauko smilšu mušu klātbūtni.
Oparara upes ieleja uz ziemeļiem no Karamea pilsētiņas ir slavena ar savām kaļķakmens alām un dabiskajām arkām. Slavenākā no tām Honeycomb Hill ala gan nav pieejama publikai. Lai tajā iekļūtu, ir iepriekš jāpiesakās DOC. Tomēr bez tās Oparara Basin ceļa galā atrodas vēl vairākas citas patiešām brīnišķīgas un iespaidīgas alas un tilti, kuras sasniedzamas pēc 10-15 minūšu gājiena pa gludām taciņām.
Moria Gate Arch – visgleznainākā no arkām. Ieeja ved caur nelielu alu arkas sānā. Ienākot arkā mums abiem elpa aizrāvās no skaistuma… Zem arkas tek mierīga upe ar zeltaini brūnu ūdeni. Krasti bagātīgi noauguši ar sulīgi zaļiem augiem. Gaisma, kas iespīd no abām pusēm lieliski izgaismo visu arku. Atceļā uz autostāvvietu taka ved garām Mirror Tarn – dzungļu ieskautam tumšam ezeriņam. Mums paveicās – bija bezvējš un tajā brīdī nelija – ezera virsma patiešām bija kā spogulis.
Oparara Arch – arī šeit mums elpa aizrāvās… Šoreiz no grandiozajiem izmēriem. Cilvēks šeit jūtas kā knislis. Arka ir 219 metrus gara, 79 metrus plata un 43 metrus augsta. Arī caur šo arku tek upe, tikai milzīgajos plašumos tā izskatās pēc mazas tērcītes tālu lejā. Diez ko omulīgi nav stāvēt apakšā pat zem arkas malas. Zīmes brīdina, ka nav ieteicams iet tālāk. Nekad nevar zināt kurā brīdī kaut kas nobruks uz galvas…
Crazy Paving un Box Canyon alas – abas atrodas pavisam netālu viena no otras. Crazy Paving savu nosaukumu ieguvusi, jo alas grīda ir tik ļoti izžuvusi, ka sasprēgājusi interesantā rakstā it kā to būtu kāds noflīzējis akmens flīzēm. Mums beidzot izdevās nobildēt glowworms “diedziņus”. Izrādās no katra spīguļojošā punktiņa karājas lipīgs pavediens. Tas domāts kukaiņu ķeršanai – mušiņa lido uz gaismu, bet iepinas lipīgajos pavedienos un kļūst par pusdienām.
Box Canyon ala ir iespaidīga ar savu ieeju – taisnstūra formas garš un augsts tunelis. Tuneļa galā ala sazarojas vairākās mazās ejās, kuras brīžiem ir tik šauras, ka jālien sāniski vai jārāpo. Šī ir viena no retajām sausajām alām. Alas sienas ir gludas un tīras, bet grīdu sedz mīksta, irdena baltā smilts. Pa alas labirintiem izklaidējāmies no sirds patikas, izbaudot gan absolūto tumsu, kad izslēdz lukturus, gan klusumu, kad līdz alas dziļumam nenonāk neviena skaņa no ārpasaules.
Pie autostāvvietas zem nojumes ierīkoti piknika galdiņi, kur nolēmām papusdienot. Kādā brīdī Pēteris skaļi izsaucās kaut ko par maizes nozagšanu un iemetās krūmos. Pirmajā brīdī samulsusi nevarēju saprast, kas par lietu. Pēc brīža viņš smaidīgs izlīda no brikšņiem ar mūsu maizes kukuli. Izrādās, kamēr bijām novērsušies, veka to bija nospērusi no galda un metusies uz krūmiem. Ņemot vērā, ka kukulis ir tik pat liels kā pats putns, tas bijis amizants skats, un veka nekur tālu ar kukuli aizbēgt nespēja. Esam jau iesaukuši šīs nelidojošās “vistas” par zagļiem, jo tās zog visu, kas vien nav pieskatīts. Šī konkrētā veka tik ļoti bija pieradusi pie cilvēkiem, ka vēlāk pat mēģināja izpētīt mašīnas salonu.
Jau vakarā sasniedzām ceļa pašu galu – Kohahai autostāvvietu un kempingu. Saulrietā izstaigājām nelielo Nikau Walk – cilpveida taciņa uz 20 minūtēm cauri nikau palmu mežam netālu no pludmales.
Nākošajā rītā es devos Heaphy pārgājienā par kuru atsevišķā ierakstā ŠEIT, bet Pēteris – apbraucienā ar mašīnu uz Golden Bay. Pavasaris tuvojās beigām. Pēc pirmās lietainās izgāšanās bijām nolēmuši dot Golden Bay otru iespēju.
Ceļš uz Mājām... 
Tik tagad izlasīju. Sasodīti kārdinoši stāsti par apskates vietām.
Tās pankūku klintis vairāk pēc keksiņiem izskatās.
Fox Glacier reāli laaabs! Tāda nemaz ne Zemes ainava.
Industriālais rajons ar ogļu vagonu sliedēm vispār ir kaut kāds sapnis man.
Jā, šis industriālais rajons tev ļoti patiktu…. 🙂 Un tādi Jaunzēlandē padaudz.
Staigājot pa Denniston, iedomājos arī par Slokas papīrfabriku. Diez kas tur šobrīd palicis.