Dženova – Bastia

Dženova – Savona – Vadoligura – Bastia

Esmu Vadoligurā. Tas ir ciemats Itālijas rietumos. Joprojām neesmu līdz Korsikai tikusi… Par GR20 nemaz nerunājot…
Šorīt, kā plānots, cēlos 5:00 un 5:30 jau biju skrējienā lejup pa kāpņu labirintiem uz vilciena staciju. Lejup veicās labāk – varbūt tāpēc, ka no augšas un gaismā kāpņu izejas vieglāk pamanīt. Veiksmīgi paspēju uz vilcienu un 7:10 biju Savonā. Prāmis bija 7:45. Ātrā solī devos cauri pilsētai uz ostu. Un sapratu, ka esmu pārrēķinājusies. Attālums no vilciena līdz ostai bija krietni lielāks nekā man bija šķitis… Pulkstenis pēkšņi bija sācis steigties, un aptvēru, ka, pat ja nonākšu ostā, man taču būs vēl jāatrod attiecīgais terminālis. Jautāju cilvēkiem pēc ostas pasažieru termināļa. Viņi man rādīja, bet ļoti aptuveni. Saprasties bija pagrūti, jo viņi runā tikai itāliski…
Pl.7:40 beidzot biju sasniegusi īsto ēku un vēroju aizdomīgu klusumu ostā…  Man paveicās, ka satiku ostas darbinieci, kura laipni aplūkoja manu biļeti un normālā angļu valodā paskaidroja, ka šī neesot īstā osta… Īstā osta esot Vadoligurā, kas atrodas, apmēram, 10 km vairāk uz rietumiem, uz Francijas pusi…..

Steiga bija beigusies… Apsēdos turpat ostmalā uz soliņa un izmisumā saķēru galvu. 🙂 Tad nolēmu, ka viss taču kārtībā – vienīgais, ko esmu zaudējusi, ir nauda (prāmja biļete maksāja 36 eiro), un ka viss taču galu galā ir piedzīvojums… Cēlos un gāju pastaigāt pa vecpilsētu ar skaistām, šaurām ieliņām. Un meklēt autobusu uz Vadoliguru. Vilciens, kā noskaidroju, tur neejot. Problēmas sākās tad, kad konstatēju, ka autoostas šeit nav (ir tikai parastas pieturas). Info centra tūristiem nav. Un vietējie neprot angliski. Pilns komplekts… 😀
Pirmā sieviete, kas kaut cik saprata, ka gribu braukt uz Vadoliguru, parādīja man pieturu, bet pateica, ka nezinot autobusa numuru, kurš iet man vajadzīgajā virzienā. Otrā man pateica, ka uz 6. autobuss. Laimīga norādītajā pieturā ieraudzīju attiecīgo autobusu, kāpu iekšā un šoferim jautāju biļeti uz Vadoliguru. Viņš man parādīja uz blakusstāvošo 9. autobusu un paziņoja, ka tas esot īstais. Es devos uz to. Tajā divas sievietes, kas nemaz nerunāja angliski, bet kaut cik saprata mani, uz manu jautājumu, vai šis autobuss brauc uz Vadoliguru, atbildēja apstiprinoši. Kad vēlējos nopirkt biļeti, uzzināju, kā tā jāpērk kioskā. Skriešus metos uz kiosku pāri ielai un paspēju atpakaļ uz autobusu. Sapratu, ka problēmas varētu būt ar ārā kāpšanu, tāpēc laipnajām sievietēm vēl uzjautāju, vai viņas man pateiks, kur jākāpj ārā – ka man vajag uz ostu. Tajā brīdī viņas man paziņoja, ka šis autobuss uz ostu neiet. Ka tad man vajagot 6. autobusu… Šis autobuss ejot uz Vadoliguru. Viņas vēl man centās itāliski skaidrot, kur ir osta un kur Vadoligura, bet tā kā es neko nesapratu itāliski un sapratu tikai to, ka esmu nepareizā autobusā, kāpu ārā…
Devos pie kāda vīrieša, kurš, par laimi, runāja beidzot skaidrā angļu valodā un paskaidroja man, ka man vajag 6. autobusu, tikai norādīja uz pavisam citu pieturu (šķiet pirms tam es biju iekāpusi pretējā virzienā braucošā autobusā). Apņēmīgi nogaidīju ~20 minūtes un laimīgi BEIDZOT tiku līdz Vado ostai.

Tur pēc vairākkārtējas vaicāšanas beidzot atradu ceļu uz pasažieru termināli. Pie kases sāku ar jautājumu: “Kā es varēju zināt, ka man ir jādodas uz Vado ostu nevis Savonas ostu, ja biļetē skaidri norādīts Savona – Bastia?” Un rādīju savu šī rīta pazaudēto biļeti. Sākumā meitene kasē bija ļoti neapmierināta un skaidroja man, ka šī arī esot Savona, ka Savona esot visa šī province… Bet beigās uz manu jautājumu, kā es varu tikt uz Korsiku, laipni pārcēla manu biļeti uz šī vakara reisu pl.23:00. Man bija jāpiemaksā tikai 9 € par pārreģistrēšanu (lai gan mana biļete skaitījās nemaināma). Galu galā nebija tik traki… Tik jāklīst 13 stundas pa Vadoliguru.

Veikala meklējumos aizklīdu gandrīz līdz pat ciemata centram. Tas pat nav ciemats – kārtīga liela pilsēta. Veikals nekur nebija atrodams. Vairākas reizes jautāju cilvēkiem pēc veikala. Protams, neviens nerunāja angliski. Tikai itāliski un ar rokām mani aktīvi sūtīja noteiktā virzienā. Tikai katrs savā… Šurpu turpu… 😀 Tāda sajūta, it kā te veikali būtu neskaitāmi, tikai es nevienu neredzu…
Atradu vienīgi augļu veikalu un nopirku zemenes, kuras svētlaimē notiesāju zem palmām olīšu pludmalē… 🙂

Pēc tam, kad neveiksmīgi biju meklējusi veikalu, apsēdos atpūsties krastmalā. Un ieraudzīju tur nelielu pludmali, kur cilvēki sauļojās un arī daži peldējās. Tā kā biju sasvīdusi ne pa jokam (gaisa t^o ~32^o), nolēmu – kāpēc gan nē?! Un devos uz pludmali. Ūdens bija auksts. Bet pēc tam, kad esi ielīdis tajā, tādā karstumā ir patīkami. Nozvilnēju pludmalē ~ 2 stundas, līdz sapratu, ka laikam jāiet ēnā, savādāk būs par traku… Šobrīd šķiet, ka arī ar tām divām stundām bija krietni par traku… Svilst visas maliņas…

Beidzot esmu uz prāmja. Uzkāpu viena no pirmajām un, sekojot vienas aktīvas motobraucēju grupiņas piemēram, kādā gaiteņa stūrī uz soliem izklāju guļammaisu… Tā teikt – rezervēju vietiņu. 🙂 Un laicīgi, jo pēc brīža bija aizņemti ne tikai soli, bet arī grīda. Blakus uz terases skan forša korsikāņu mūzika un sajūtas, atbraucot no krasta, brīnišķīgas. Tiesa – ļoti jūt šūpošanu, tāpēc dūša nav tā labākā. Bet apziņa, ka rīt beidzot būšu Korsikā, priecē.