Glen Nevis – Fort William – Glenfinnan – Mallaig – Armadale (Isle of Skye)
Esmu Glenfinnan vilciena stacijas kafejnīcā, kas ierīkota bijušajā ēdamvagonā. Dzeru kafiju, klausos foršu mūziku un gaidu vilcienu uz Mallaig, kur ceru šovakar paspēt uz pēdējo prāmi, kas mani pārvedīs pāri uz Armadale, uz Isle of Skye.
Šorīt, dodoties prom no Fort Williamsas, Ben Nevis man pamāja ardievas uz zilu debesu un baltu mākonīšu fona… Kur solītais sniegs?! Kur vakardienas un pēdējo dienu lietus?! Milzis skaidri izslējies pāri pilsētiņai. Augšējā daļa šķiet bija nedaudz balta – sniegs tur tomēr ir bijis pagājušo nakti. Iedomājos, kas gan par skatu pavērtos no turienes šodien… Bet es jau sēdēju vilcienā…
Izpētot dažādus bukletus, izlēmu doties tālāk uz ziemeļiem, uz Isle of Skye, kas ir ievērojama ar savu dabas ainavu. Pusceļā uz Mallaig nolēmu izkāpt arī Glenfinnan, lai aplūkotu Jakobītu pieminekli. Šajā vietā 1745.gadā krastā esot izcēlies viens no Skotijas brīvības cīnītājiem – Čārlzs Edvards Stjuarts. Kārtīgi no visām pusēm apskatīju arī iespaidīgo 30 metrus augsto Glenfinnan viaduktu, kurš esot bieži redzams filmās par Hariju Poteru. Tas ir būvēts ap 1900.gadu. Pie viadukta gadījās trāpīties tieši uz to laiku, kad atpakaļ no Mallaig nāk Jakobītu vilciens (veco laiku lokomotīve, kas velk veco laiku vagonus). Skaisti! Tieši viadukta vidū lokomotīve izlaida garu signālu un izkūpināja gaisā baltus dūmu mutuļus. Uz brīdi iztēlē varēja nonākt 100 gadu tālā pagātnē… 🙂
22:30
Uz Glenfinnan stacijas perona jautri bija atkal satikties ar kādu ceļotāju pāri (tādi paši kā es – ar milzīgām mugursomām). Puisis skotu svārciņos un mazliet samalkojies viskiju… Nesanāca gan vairs aprunāties. Stāvējām katrs uz sava perona un samājāmies. Viņi devās atpakaļ uz Fort Williamsu, es tālāk uz Mallaig. Abi vilcieni atbrauca reizē. Tādi ceļotāji te daudz klīst krustu šķērsu. Ik pa laikam ar kādu saskrienies, ko esi saticis jau pāris dienas atpakaļ pavisam citur…
Mallaig īsti neizdevās apskatīt, jo uzreiz bija jāsteidzas uz ostu, lai paspētu uz pēdējo prāmi. Izskatījās jauks, neliels zvejnieku ciematiņš.
Prāmis trakoti šūpoja. It kā vējš nebija pārāk nopietns, bet 25 minūšu laikā man pat paspēja samesties nedaudz nelabi. Ainavas gan kolosālas pavērās visos virzienos. Vietām gāza lietus, vietām vakara saules apspīdēti kalni…
Kad tuvojāmies krastam, atkal sāka gāzt lietus, tāpēc kārtīgi iepakojos lietusmētelī. Un kāda sieviete man pavaicāja, vai man tālu šovakar plānots iet. Tā arī godīgi atteicu, ka nezinu… 🙂
Kad pl.18:35 nokāpu vientuļā krastā, vientuļā, klusā ostā, tur vēl stāvēja un gaidīja pēdējais autobuss uz Portree. Bet tā kā vēlējos apskatīt gan Armadale pili, gan Knock pili, tad ļāvu, lai autobuss aizbrauc bez manis. Pēc 10 minūtēm arī visi citi pasažieri un sagaidītāji bija devušies jau prom. Un arī prāmis atgāja no krasta savā pēdējā šī vakara braucienā atpakaļ uz Mallaig. Es stāvēju pavisam klusā ostā nekurienes vidū. Uz brīdi sametās bail, bet tajā pašā laikā priecājos par nezināmo un piedzīvojumu.
Nolēmu iesākumā aizstaigāt turpat uz 1 km attālo Armadale pili. Tur uzzināju, ka ieeja pils dārzos, muzejā un pie pilsdrupām bija vaļā nākošajā rītā no 9:30. Bet tā kā man kājas niezēja uz staigāšanu (šajā dienā nebiju paspējusi nogurt), nolēmu tomēr izlaist šīs pils apskati un doties gar šoseju Knock pils virzienā. Lietus bija pazudis, un šoseja vijās tieši gar akmeņainu krastu. Fantastiskas ainavas un saulrieta debesis virs mazajām saliņām…
Pēc kāda brīža man blakus apstājās manā virzienā braucošs auto un sirma kundze laipni pajautāja, vai man nevajagot „liftu”. Atteicu, ka nē, ka pastaigāšos. Kad viņa aizbrauca, gāju un domāju, ka būtu jau labi kādu gabaliņu pabraukt. Bet tad man viņai būtu jāsaka, kurp dodos. Bet man taču pašai nebija ne jausmas… 🙂 Kaut kur. Kamēr noguršu, vai kamēr satumsīs, vai kamēr atradīšu kādu vietu, kur var uzcelt telti…
Diemžēl šāda taktika tomēr nav gluži pareizākā… Jo noguru un satumsa ātrāk nekā es atradu jebkādu vietu, kur varētu celt telti…
Ap pl.20:30 vēl piedevām sāka līt lietus. Gāju un domāju, ka galvenais garām Knock pilij nepaiet. Kā tad… Māja pie mājas. Un, ja nav mājas, tad ir žogs, aiz kura ganās aitas. Žogs pie žoga… Un es tikai eju un eju… Kaut kādā brīdī biju tuvu izmisumam, bet centos sevi nomierināt, ka nekas traks taču nenotiks. Sliktākajā gadījumā iešu visu nakti. Vai arī palikšu kādā autobusa pieturā.
Vienīgais, kas man ļoti nepatika, bija automašīnas, kas diezgan bieži brauca man garām abos virzienos. Baidījos, ka kāda atkal sadomās apstāties un piedāvās kaut kur aizvest. Bet droši vien viņām arī bija interesanti – ko tāds gājējs ar milzīgu mugursomu dara tumsā, lietū un šosejas malā nekurienes vidū…
Kaut kādā brīdī sapratu, ka esmu atnākusi jau ~10 kilometrus līdz Knock pilij. Īsti pārliecināta neesmu, jo tumsā grūti saprast, bet, šķiet, es to redzēju līča otrā malā. Bet tā kā neviens ceļš tajā virzienā neveda, tad klāt tur arī pa dienu es nebūtu tikusi. Neko darīt. Atteicos arī no otras pils apskates. Turpināju iet un censties ceļmalā saskatīt kādu vietiņu, kur nebūtu žogs.
Ap pl.21:30 es tādu beidzot atradu. Pie tilta pāri kaut kādai krāčainai upītei bija neliels zāles pleķītis. Mežonīga, gara zāle, bet vismaz žoga nebija. No vienas puses upīte (pie kuras gan klāt nevarēja tikt, jo gar krastu bija žogs), no otras puses šoseja ar metāla barjeru. Un no trešās – biezi, dzeloņaini krūmi. Tas nozīmē, ka arī nekādi dzīvnieki šajā mikropļaviņā nemēdz ganīties. Ja vien neatcilpo pa šoseju. Tā nu laimīga atradu vietu, kur vismazāk mani varētu pamanīt garāmbraucošie auto, un uzcēlu telti.
Ceļš uz Mājām... 