Tuvojoties ziemas beigām, bijām kā uz adatām – vēlme pagaidām mest mieru brīvprātīgajam darbam un mesties ceļošanā auga līdz ar pirmajām siltajām dienām. Divās nedēļās izbraucām salas dienvidrietumu reģionus. Līdz šim tas bija kā balts plankums mūsu ceļojuma kartē. Nekādu plānu nebija un par apskates objektiem neko nezinājām. Tā nu vadoties tikai pēc vietējos tūrisma informācijas centros iegūtās informācijas par to, ko iesākt šajā apvidū, mēģinājām izbaudīt Taranaki vulkāna apkārtni.
Forgotten World Highway 43
Dažādos tūrisma ceļvežos izdaudzināts ir Forgotten World Highway 43. Aizmirstās pasaules lielceļš, kas slēpjot sevī daudz reliktus no pagājušā gadsimta zelta gadiem, kad pirmie ieceļotāji ieradās šajā apvidū ar lieliem nākotnes sapņiem… Reiz šeit bija dzīvas un rosīgas pilsētiņas, starp kurām, kā galvenais satiksmes objekts, kursēja vilciens. Tagad tikai klusas un pamestas sliedes atgādina par pagājušajiem laikiem.
Klusa un līkumaina šoseja 150 km garumā ved caur šo reģionu. Nekurienes vidū saglabājies ir tikai viens neliels ciemats Whangamomona ar viesnīciņu tā centrā. Šeit dzīvojošie cilvēki ir tik nošķirti no ārpasaules, ka 1989. gadā nodibinājuši paši savu republiku – ja ir vēlēšanās, viesnīcā pat varot saņemt šīs republikas pasi.
Bukleti sola daudz apskates punktus. Lai izbrauktu šo gabalu, nepieciešama vesela diena.
Viena no interesantākajām tūrisma izklaidēm ir brauciens ar divvietīgu vai četrvietīgu vagoniņu pa vecajām sliedēm. Pēc katra spējām – tu vari izvēlēties pašminamo vai arī motorizēto. Tu vari braukt daudzu dienu braucienā visa maršruta garumā vai arī tikai kādu posmu. Mēs nolemjam aizmirsto šoseju baudīt paši ar savu auto.
Dabā ar apskates objektiem un norādēm gan nav tik izcili – daudzām no bukletā minētajām vietām nemanot pabraucām garām, jo trūkst norādes.
No spoku pilsētiņas Tangarakau nekas daudz vairs nav palicis pāri. Starp sarūsējušajām sliedēm klejo aitas. Kāds sarūsējis auto novietots pie pussabrukušās dzelzceļa stacijas tūristiem par prieku. Blakus informācijas stendos attēlotas fotogrāfijas no ziedu laikiem, kad šeit dzīvoja 1200 iedzīvotāju – dzelzceļa būvnieki ar savām ģimenēm. Viņiem te bijis pašiem savs kinoteātris, bibliotēka, kultūras halle, labi aprīkota skola, tenisa korti un atpūtas iespējas, plašs veikalu klāsts un frizētava.. No toreizējās apbūves gan nekas vairs nav atlicis. Laikā, kad dzelzceļš tika pabeigts, iedzīvotāji no šejienes pamazām aizbrauca… Ironiski, bet uzbūvētais dzelzceļš kļuva nevienam nevajadzīgs.
Šodien nedaudzajās ciemata mājās dzīvojošie toties atklājuši jaunu ienākumu avotu. Kad pilsētiņa tika pamesta, lauki strauji aizauguši ar manukas brikšņiem. Palikušie iedzīvotāji nespēdami tikt galā ar šiem strauji augošajiem kokiem, nolēmuši iegādāties bites. Tagad katru vasaru šeit tiek tonnām ievākts manukas ziedu medus – viens no Jaunzēlandes simboliem.
Jau vēlā pievakarē esam sasnieguši lielceļa viduspunktu. Šeit netālu atrodas otrais augstākais ūdenskritums ziemeļu salā – Mt Damper Falls. Tā kā to sasniedzam jau pustumsā, nolemjam turpat arī nakšņot un ūdenskritumu doties apskatīt no rīta. Tas arī ir labākas dienas laiks, jo klinšu ieloks, pa kuru plūst ūdens masas, ir pavērsts tieši uz austrumiem.
Ja pats lielceļš jau ir kluss un neapdzīvots, tad nogriežoties mazākā sānu ceļā, aina paveras pavisam bēdīga. Pēc skata pamestas fermas. Pagalmi pilni ar drazām, starp kurām juku jukām klejo cūkas, zosis, aitas, kāds tītars un vēl vistas pa vidu. Žogi daudzviet sabrukuši. Aitas ar jēriņiem klimst pa ceļu…
Aizmirsta pasaule…
Tieši šāds iespaids arī rodas.
New Plymouth
Taranaki reģionā ik gadu pavasarī notiek parku un dārzu festivāls. Šajā laikā bez publiskajiem parkiem savas durvis ver arī daudz privāto daiļdārzu. Lai arī neesam šeit festivāla laikā, nolemjam izstaigāt dažus no parkiem, kur pavasaris pamazām jau jūtams. Ņūplimutā atrodas viens no lielākajiem un krāšņākajiem parkiem – Pukekura parks, kur pavadām gandrīz veselu dienu, barodami pīles, baudīdami pavasara sauli un smaržīgos pavasara ziedus. Skulptūras, ainaviski kanāliņi un dīķīši, strūklakas un pat mākslīgais ūdenskritums…
Parka vienā stūrī ierīkots neliels zoodārzs, kurā atrodas arī putnu māja – paliela, ar tīkliem no visām pusēm ierobežota krūmaina teritorija, kurā dzīvo neskaitāmi putni. Apmeklētājam šādā mājā ir ļauts ienākt un izbaudīt to sajūtu, kāda reiz pirms grauzēju ievazāšanas (pirms trušiem un vislielākajiem šīs zemes ienaidniekiem – oposumiem…) esot bijusi jūtama it visos Jaunzēlandes mežos, kad šīs salas vienīgie iemītnieki bijuši putni…
Surf Highway 45
Visā Taranaki pussalas garumā gar piekrasti ved vēl viens tūrisma lielceļš – Surf Highway 45. Šoreiz gan buklets sola mazāk apskates objektus un interešu punktus. Pārsvarā tās ir sērfošanai ideālas melno smilšu pludmales, bet tā kā neesam serfotāji, tās mūs līdz galam neinteresē. Tomēr nolemjam lielceļu izbraukt un pie dažiem apskates objektiem piestāt.
Uz ziemeliem no Ņūplimutas atrodas White Cliffs (Baltās klintis). Netālu no tām arī slavenās Three Sisters un Elephant Rock (Trīs Māsu un Ziloņa klints). Diemžēl nevienu no tām mums tuvplānā apskatīt neizdodas. White Cliffs būtu skatāmas no pārgājienu takas, kas šajā sezonā ir slēgta, jo taka ved pār privātajām ganībām, un šobrīd ir jēriņu dzimšanas laiks. Pie Trīs Māsu un Ziloņa klintīm var piekļūt tikai bēguma laikā, bet mums tur sanāk piebraukt tieši tad, kad sācies paisums. Tā kā nevēlamies kavēties sešas stundas, aplūkojam klintis pa gabalu un dodamies tālāk.
Vēl tālāk uz ziemeļiem Manganui ceļš līkumo caur dziļām, mežainām ielejām. Brīžiem skatam atklājas iespaidīgās krasta klintis un neapdzīvotas, mežonīgas pludmales. Pie vienas no tām dubļainā stāvlaukumā noparkojamies naktsguļai. Jau saulrietā izstaigājam klinšaino krastu un, slidinādamies pa noglumējušiem akmeņiem, aizrāpjamies līdz kādam iespaidīgam ūdenskritumam, kur neliels strauts gāžas lejup no klints tieši okeānā.
Smiltis šeit patiesi ir pilnīgi melnas. Saules staros tās mirdz kā melni kristāliņi.
Surf Highway 45, kā izrādās, ved vairākus kilometrus no krasta, un braucot pa to, okeānu nemaz neredz. Kartē kā stariņi saulītei ik pa brīdim atzarojas kāds ceļš, kas ved tieši uz krastu. Tomēr ne vienmēr tas nozīmē, ka galā varēsi piekļūt pie okeāna. Daudzviet ir privātas zemes, kuras jāšķērso un jākāpj pāri žogiem, lai nokļūtu pludmalē. Nesaskaramies ne ar kādām pretenzijām, tomēr nepatīkamā sajūta, ka esi iekāpis privātīpašumā, neatstāj…
Tieši rietumos no Taranaki bukletā minēta vēsturiskā Egmont bāka un muzejs. Braucot pa šoseju, dabā norāde gan norāda uz pavisam citu ceļu. Nolemjam sekot norādei dabā un izmetam palielu līkumu pa maziem grants ceļiem, muzeju un bāku tā arī neatrazdami. Atgriežamies uz šosejas un dodamies uz bukleta kartē iezīmēto vietu, kur lepni uz zaļajiem pakalniem patiešām stāv baltā Egmont bāka. Tomēr no muzeja ne miņas… Pie pašas bākas nokļūt nemaz nevar, jo priekšā atkal žogs, aiz kura ganās aitas. Žogi patiešām ir Jaunzēlandes negatīvā puse. Tie ir it visur. Ja Latvijā esi pieradis iebrist pļavā vai ieiet mežā, nedomājot par to, ka tas varētu būt privātīpašums, tad šeit tas nav iespējams. Šeit privātīpašumos ir ne tikai pļavas un meži, bet arī kalni, ezeri un par veseli vulkāni…
Mazās pilsēteles Taranaki dienvidos – Opunake un Hawera – uz mums neatstāj nekādu iespaidu. Tamdēļ dienas laikā izbraukuši visu lielo apli ap Taranaki vulkānu, kurš tā arī paliek paslēpies mākoņos, dodamies tālāk uz Velingtonas pusi.
Ceļš uz Mājām... 
Par aizmirsto spoku pilsētiņu Tangarakau lasot, atcerējos filmas “Vāģi” sižetu. 🙂
Apraksts kā no kāda sena vesterna. Reāli aizrauj. Aiz katra pagrieziena pa piedzīvojumam. Tā turpināt!