Drumnadrochit – Inverness – Glāzgova – Londona – Rīga
Šorīt mani pamodināja abu pārējo meiteņu (no Slovākijas) rosīšanās manā istabiņā. Bet, par spīti tam, piecēlos tikai pēc 8:00. Iepriekšējās nakts piedzīvojumi bija iedevuši miegamices sajūtu.
Vispirms devos gar šoseju atpakaļ, lai apskatītu Urquhart pilsdrupas. Iepriekšējā vakarā hosteļa saimniece – ēteriska paskata un izturēšanās tīne man pavisam nopietnā balsī stāstīja – ieeja dienas laikā esot 7 pondi, bet nakts laikā – bez maksas. Pirmajā brīdī nesapratu par to nakti, tāpēc pārjautāju. Viņa pavisam pārsteigta par manu papildjautājumu atteica: „Nu ja! Tur taču nakts laikā neviena nav…” Un sīki pastāstīja, ka noteikti vajagot paņemt lukturīti. Cik var saprast, priekš vietējiem ciemata jauniešiem šādi nakts pilsdrupu apmeklējumi, lai nebūtu jāmaksā ieejas biļete, ierasta lieta. Diemžēl biju pārāk nogurusi, lai dotos tādā dullībā. Pilsdrupas tomēr atradās 2 jūdžu attālumā.
Drumnadrochit ciematiņa centrā apskatīju slaveno Loch Ness muzeju. Sešās istabās ļoti interesantā veidā ar video, gaismu, skaņu un citiem efektiem bija sīki un aizraujoši izstāstīts viss par Loch Ness ezeru no aizvēstures līdz pat mūsdienām, kad joprojām nesekmīgi tiek meklēts Loch Ness ezera briesmonis, ko daudzi atpazīst kā Nesiju…
Iznākot no muzeja, tieši nāca autobuss, ar ko aizbraucu līdz Invernesai. Autoostā noskaidroju iespējas tikt līdz Glāzgovai rīt. Nopirku biļeti uz 8:30.
Nejauši ieklīdu Invernesas kultūras un vēstures muzejā, kurš bija bez maksas. Aizraujošā ekspozīcija mani tā sajūsmināja, ka pavadīju tur visu atlikušo dienas daļu. Divos stāvos sīki bija izstāstīts par Skotijas vēsturi sākot ar kontinentu veidošanos aizvēsturē un beidzot ar dzīvi mūsdienu Skotijā. Visaizraujošākā daļa man šķita laiks, kad šeit dzīvoja pikti un cīnījās ar romiešiem. Un tad ieradās galli un skoti no Īrijas. Laiks aptuveni no dzels laikmeta līdz viduslaikiem. Atcerējos vienu no savām mīļākajām filmām „Karalis Artūrs”, kurā ir attēlots tieši šis laikmets.
Interesanti, ka šodien autobusā ceļā uz Invernesu satiku ceļotāju pāri, ar ko kopā bijām Glen Nevis hostelī pēdējo nakti. Vēlāk satiku viņus arī muzejā. Un hostelī šovakar satiku meiteni no Dienvidkorejas, ar kuru biju vienu pēdējo nakti vienā istabiņā Glen Nevis hostelī.
Tādi mēs te esam. Katrs klīstam ar savu mugursomu krustu šķēsu pa Skotiju, un ik pa brīdim mūsu ceļi krustojas… 🙂
No rīta piecēlos 6:40. Otra meitene no Šveices vēl gulēja. Mierīgi uztaisīju sev brokastis un pabrokastoju, vērojot kā 4 vīrieši sportistu tērpos sparīgi steigā rosās pa virtuvi, gatavojot sev kārtīgas brokastis ar ceptu gaļu un olu. Es teiktu, ka viņiem viss sanāca trīsreiz ilgāk nekā būtu tad, ja viņi tik traki nesteigtos… 😀 Viens no viņiem ik pa brīdim visus vēl vairāk steidzināja teikdams, ka tulīt būšot klāt taksis…
Uz Glāzgovu devos ar ļoti ērtu City Link Gold autobusu. Sākumā sēdēju viena, bet pēc dažiem kilometriem kādā pilsētā sakāpa pilns autobuss. Man blakus apsēdās kāda sieviete, ar kuru sarunājoties garais ceļš pagāja nemanot. Viņa braucot uz Glāzgovu pie meitas, kas tur studē medicīnu.
Kad izstāstīju par savu ceļojumu, viņa ieteica vēl pāris vietas, ko vajadzētu apskatīt, ja vēl kādreiz atgriezīšos Skotijā. Ieteica arī apskatīt Kelvingrovas mākslas muzeju Glāzgovā. Un par šo ieteikumu esmu viņai ļoti pateicīga.
Kelvingrovas mākslas muzejā pavadīju vairāk 3 stundas. Un būtu tur pavadījusi vēl 3 dienas, ja nebūtu pienākušas apmeklētāju laika beigas. Šajās trīs stundās paspēju tikai gūt priekšstatu par to, kas muzejā atrodas. Un atrodas tur ļoti, ļoti interesantas ekspozīcijas par visu ko. Milzīga pils trīs stāvos… Tur dienām varētu klaiņot…
Glāzgova man paliks atmiņā ar saviem ielu muzikantiem. Tie ir uz katra stūra. Vienu vēl dzirdi aiz muguras, kad nākošo jau var dzirdēt priekšā. Ej un tik piestāj pie sev tīkamākas mūzikas. Tādu Glāzgovu redzēju pirms divām nedēļām dodoties ceļojumā; tādu to redzēju arī tagad, dodoties mājup. Toreiz pie Glāzgovas koncerthalles mani sajūsmināja kāds ģitārspēlētājs, kas dziedāja dziesmu „I’m sailing…”
Tagad mani iepriecināja kāda grupa skotu tradicionālajos tērpos, kas spēlēja skotu melodijas, bet tādā skarbā noskaņā. Es teiktu, ka folkmetāls. Biju sajūsmā tik ļoti, ka pat nopirku disku. Grupas nosaukums „Clanadonia” ir sapinums no vārdiem „Clans” un „Caledonija”, kā Skotiju nosauca romieši, kad tie te ieradās mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Patiesībā tieši šādu skotiju arī iepazinu un izjutu visvairāk. To seno Skotiju. Kad šeit dzīvoja ķelti, pikti. Tad ieradās romieši, tad galli. Un romieši gallus sāka dēvēt par skotiem, lai tos atšķirtu no piktiem. To Skotiju, kuru braucu te baudīt – grāfus un 17.gs. pilis – to neizjutu gandrīz nemaz. Skotija man sevi parādīja savādāku… 🙂
Autobuss uz Londonu šoreiz bija pārpildīts. Blakus apsēdās kāds vīrietis no Meksikas, kas 8 gadus atpakaļ atbraucis uz šejieni studēt biznesu un tā arī palicis. Astoņas stundas pagāja sarunās par pasaules skaistākajām vietām un valstīm, un sapņiem par svešām zemēm. Londonā pavadīju dažas stundas līdz lidojumam uz mājām.
Bet tas jau varētu būt cits stāsts kādā citā reizē. Šis Ceļš ir noslēdzies… Attā, Skotija!