Milngavie – Gartness

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→

Svētdiena, 09.09.2012
13:10

Esmu dažus kilometrus pirms Killearn. Sēžu kādā brīnišķīgā ēstuvē dārzā pie galdiņiem un ēdu ļoti garšīgu porciju šķiet ka meksikāņu gaumē. Izvēloties ko ēst, uz piparotību netēmēju, bet šoreiz uz dullo taisīta izvēle ir sanākusi tīri laba. It sevišķi garšīgi viss šķiet tapēc, ka šodien esmu apēdusi tikai pussauju riekstu un uzdzērusi dažus pārpalikušus ūdens malkus.

Nogājusi esmu ~12 kilometrus. Bet skaitlis varētu būt arī lielāks vai mazāks, jo patiesībā man nav ne jausmas, kādi te ir attālumi. Kartei mēroga nav un uz ceļa stabiņiem ir jūdzes, bet bieži vien neprecīzas.

Gulēju pārsteidzoši labi! Neskatoties uz briesmīgi uzcelto telti un nelīdzeno virsu, bija ārkārtīgi ērti. Ne par aukstu, ne par karstu. Tā, kā pagājušo nakti pamatīgi saldama pasnaudu lidostā tikai īsus brīžus, nolēmu šajā naktī kārtīgi izgulēties. Tamdēļ cēlos augšā tikai ap 9:00, kad saulīte jau sāka sutināt telti. Pl.10:00 devos ceļā.

Pēc dažiem kilometriem sāku uz zīmēm manīt virzienu uz Mugdock castle. Līdz kādā krustā West Highland Way veda taisni, bet Mugdock castle bija 2 jūdzes pa labi. Nolēmu tomēr aiziet, jo pirms tam kādā info stendā biju redzējusi fotogrāfiju ar iespaidīgām pilsdrupām. Nācās kāpt stāvā kalnā, bet galu galā nenožēloju šo papildus maršrutu, jo pilsdrupas tiešām bija iespaidīgas un interesants apskates objekts ar daudz info stendiem, kuros sīki viss aprakstīts par 14. gadsimtā celtās pils vēsturi un arhitektūru.

Pēc stundas jau biju atpakaļ uz West Highland Way.

Citi gājēji te ir diezgan daudz. Ne tik daudz kā Spānijā, bet pietiekami, lai nejustos vientuļš uz nezināma ceļa.

Ir daudz jātnieku. Ik pa brīdim kāds pajāj garām. Vietējie. Ne tūristi. Bet sajūta forša – kā būtu atgriezusies pārsimts gadus atpakaļ, kad zirgs bija galvenais pārvietošanās palīglīdzeklis.

Visu laiku velkās uz lietu. Ir silts, bet pamatīgi apmācies un vējains. Liekas, ka tūlīt, tūlīt sāks līt. Bet pagaidām vēl nelīst. Un cerams, ka tā arī paliks…

Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei! Hei, te bija jābūt smukai bildītei!

16:40

Tikko nolija lietus. Bet nokavēja – esmu jau telti uzslējusi, visu izdarījusi un sēžu zem jumta. 🙂

Jumts – precīzāk būtu teikt – tilts. Pāri galvai ik pa retai reizei aizbrauc mašīna, bet tas netraucē, jo ceļš ir nomaļš.

It kā bija agrs, lai stātos šodien iet, bet ieraudzīju norādes uz kempingu Wishingwell, par kura esamību biju redzējusi arī internetā kā pirmo apstāšanās vietu. Kaut arī bija agrs – tikai 15:00, nolēmu palikt, jo baidījos, ka tālāk varu atkal neatrast normālu naktsvietu. Un ļoti gribējās dušā, jo pēdejās divas naktis gulēju tur, kur nebija iespējams normāli nomazgāties.

Tad nu tiku karstā, stiprā dušā, sagatavoju telti gulēšanai, pati pagaidām iekārtojos patiltē, kur ir ierīkotas divas atpūtas vietas ar koka galdiņiem. Un sāka līt.

Pēc pēdējās apstāšanās vietas līdz šejienei atnācu nepilnā stundā, jo pēc kārtīgas paēšanas beidzot šodien ātri gājās.

Ejot vienā brīdī sāku domāt par to, ka man atkal nav ūdens. Jo no rīta biju izdzērusi pēdējos malkus un visu dienu gājusi bez ūdens. Tas nepavisam nav veselīgi. Kafejnīcā biju nopirkusi 0,5l pudelīti, bet tā atkal gāja uz beigām. Tad nu man tā soļojot un prātojot par ūdeni un nezinot, kur lai šo pļavu vidū rauj veikalu, pēkšņi blakus ceļam zem liela koka pamanu smuku apaļu dzelzs galdiņu, kas piekrauts ar visādām lietām – ūdeni, tēju, uzkožamajiem… Izrādās – pašapkalpošanās “veikaliņš” par ziedojumiem. Atliek vien kaut ko vēlēties, un tas tiek pasniegts kā uz delnas…

18:50

Ik pa laikam smidzina.

Sēžu, blenžu vienmuļā ainavā, kur putniņi pēc lietus laidelējas, un domāju, kas tieši šādā atpūtas veidā ir tas foršais, kas mani tā saista. Apkārt ir pilnīgs klusums, jo šajā nomaļajā kempingā esmu vienīgā. Man ir ko paēst, ir kur sausumā un siltumā pārnakšņot. Ir kur acis papriecēt skaistā dabas skatā. Un viss. Un tik labi jūtos.

Laikam tas galvenais, kas padara šādu ceļošanas veidu brīnišķīgu un šādu atvaļinājumu piepildītu, ir tas, ka var novienkāršot ikdienu līdz minimumam. Ik pa laikam aizbēgt no Rīgas un visām vajadzībām, kas cilvēkam rodas, un visām mantām, lietām, notikumiem, emocijām, cilvēkiem, ar ko cilvēks apaug dzīvojot ikdienas dzīvi. Šeit nekā nav. Te tu saproti, ka var justies piepildīti arī tad, kad nekā nav. Kad dzīve ir novienkāršota līdz pēdējam minimumam. Kad tu piecelies, sakrauj to mantību, kas tev ir, vienā mugursomā, un ej. Viss, kas tev jādara – jāiet. Viss, par ko tev jāuztraucas – paēst, ūdens un iespēja kaut kur pagulēt tā, lai iegūtu jaunus spēkus nākamajai dienai. Un nākamajā dienā tu piecelies un atkal skaidri zini, kas tev jādara – tev ir jāsaliek savas dažas mantiņas mugursomā un jāiet… Un viss. Tik vien. Un dienām, nedēļām… Tik maz vajag patiesībā…

Prāts ir tukšs. Tu esi priecīgs par pavisam ikdienišķiem sīkumiem. Tu tos beidzot saskati…

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→
 
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: