d’Ortu di Piobbu – Carozzu

d’Ortu di Piobbu – Carozzu

Nakts bija drausmīga… Tādu aukstumu vēl nebiju piedzīvojusi… Ap 1:00 sapratu, ka šitā drebot gulēšanas nebūs un ņēmu surival blanketu. Pirmo reizi ar tādu čaukstošu segu apklājos… 🙂 Pirmajā brīdī jutu, ka ķermeni pārņem siltums. Bet pēc laika palika tik un tā vēsi. Ne vairs tik drausmīgi auksti kā pirms tam, bet silti arī nebija…

No rīta 6:00 zvanīja modinātājs. Turpināju gulēt, jo pamatīgi lija lietus… 😦
Ap 8:00 sapratu, ka laikam jāceļas, bet joprojām lija lietus… 😦
Drīz pēc 8:00 lietus nedaudz pierima un izmantoju izdevību, lai novāktu slapjo un netīro telti un tiktu zem jumta reffuge. Pa nakti vējā bija izkustējies akmens, ar kuru biju nostiprinājusi telts ieeju, un līdz ar to slapjš un netīrs bija viss, kas atradās zem telts nojumes…
Aizmirsu vēl piebilst, ka ap 6:00 kādas stundas garumā tieši pie manas telts bija atklīdis zirgs ar zvaniņu kaklā un cītīgi ēda zāli… Zvaniņš, protams, skanēja uz nebēdu… Gulēju un cerēju, ka zirgs nesaodīs ābolu, kas man stāvēja zem telts nojumes… Man šķita, ka zirgiem āboli garšoja… 🙂

Ap 9:30 devos ceļā. Lietus lija pamatīgi…
Kopumā šodiena bija skarba, bet man patika. Kaut ko tādu līdz šim vēl nebiju darījusi. Pat Tatru grūtākais maršruts nestāv klāt klāt šodienas gājumam… Un ne jau ar 14 kg uz muguras gāju Tatros. Un ne tādā lietū…

Skumji tik, ka šodien ainavas neredzēju. Viss balts. Sākums bija ļoti garlaikojošs… Divu stundu pasmags kāpiens pa slideniem akmeņiem, redzot tik vien 30 m līdz tuvākajai norādei…
Vidusposms, kurš veda pa kalnu grēdas roboto kori, gan bija aizraujošs. Tur nemaz neprasījās pēc ainavām, jo iešana bija ļoti grūta. Migla vismaz neļāva novērst uzmanību no sarežģītās “takas”. Vairākkārt nācās izmantot rokas, lai kaut kur tiktu augšā vai lejā. Brīžiem noderēja kāpšanas treniņos gūtās iemaņas – izjūti kā labāk satvert klinti vai kā kāju nolikt… 🙂
Pēdējā 1,5 h gan bija smaga – kāpiens lejup pa ļoti stāvu nogāzi – pamatīgi samocīju kāju pirkstus. Redzēs, kā tie rīt jutīsies.

Kad tuvojos nometnei, dzirdēju kliedzienus. Šķita, ka kaut kas ir noticis. Ka kāds kliedz pēc palīdzības, kādu meklē vai tml.. Izklausījās skarbi. Kad nonācu kempingā, sapratu cēloni… Šeit ir apmetusies skolēnu grupa (ap 12 gadus veci) – apm., 30 gabali… Kaut kas vājprātīgs… Man ir sajūta it kā es būtu nonākusi mežoņu barā, ne starp skolēniem… Kliedz kā NENORMĀLI visu laiku. TRAKĀ MĀJA!!!
Plus vēl tas, ka ir aizņemts viss kempings ar tādu skolēnu baru. Plus vēl arī ir uzradušies neiedomājami daudz gājēju. Nez no kurienes. Jo vakar un pa dienu viņus neredzēju. Pārsvarā tikai francūži. Vismaz runā visi tikai franciski. Pārsvarā vīrieši. Reti te var sastapt kādu sievieti – un arī tad tikai pārī ar kādu vīrieti.

Kad ierados kempingā, lija, Pamatīgi. Pa visu lietu uzcēlu telti. Ielīdu teltī un guļammaisā. Un neveiksmīgi centos sasildīties. 😦
Gulēju un klausījos tajā vājprātā, kas notiek apkārt. Ne tikai skolēni ir traki, bet arī paši gājēji. Bļauj, šausmīgi daudz un emocionāli runā. Un skaļi runā…
Sapratu, ka man patiesībā riebjas franču valoda… Tāda sajūta it kā viņi tikai teiktu “ž” un tad izvemtos. Un tā nepārtraukti… Esmu daudz (nesaprotot ne vārda) klausījusies krievu, spāņu un itāļu valodās. Un nekad nav bijušas tik nepatīkamas emocijas kā klausoties franču valodā…

Pēc tam, kad neveiksmīgi biju centusies sasildīties, nolēmu celties un ieiet ledusaukstajā dušā. Gluži galvu nemazgāju, bet ar slapju dvieli norīvējos gan. Palika labāk – siltāk.

Ir problēmas ar ēdienu. Man nekā nav. Tikai sausās zupas un rieksti. Un tā pārtika, ko var dabūt šeit, nav pārtika. Un arī par vājprātīgām cenām… Vakariņas 18€ (trīs ēdieni). Ceru, ka rīt tikšu ciematā, kur varēšu gan ēst nopirkt, gan uzlādēt fotoaparātu. Gan nomazgāties. Gan drēbes izmazgāt. Un ceru, ka šonakt nebūs tik auksti kā pagājušo nakti… 😦