Haut-Asco – Ciatulu di i Mori

Haut-Asco – Ponte Vecchio – Calasima – Ciatulu di i Mori

Tā kā autobuss bija tikai 9:00, sapratu, ka nav, ko steigties ar agro celšanos. Ka nav gluži jāceļas 6:00… Tā arī atslābu un, kad beidzot pamodos un tā „starp citu” palūkojos pulkstenī, konstatēju, ka ir jau nedaudz pāri 8:00… Nācās pamatīgos ātrumos celties augšā, vākt nost telti, pakot somu un skriet taisīt brokastis…
Pieskrēju pie mikroautobusa pēdējā. Iekrāmēju somu aizmugurē, kāpu iekšā un konstatēju, ka vietu vairs nav. Biļešu pārbaudītāja mani nomierināja, ka es varot iet uz otru busiņu un somu droši varot atstāt te, jo abi braukšot uz Calasima.

Brauciens otrā busiņā bija jautrs… Šofera dēļ… Nepārtraukti runāja, jokoja, ņēmās kā traks… Franciski, protams, bet bija joki, ko arī bez valodas var saprast. Piemēram, reakcija nepārskatāmā serpentīna līkumā pēkšņi sastopot pretimbraucošu džipu, vai pirms līkuma gaidot jau iepriekš pamanīto smago… Vai, piem., 2x viņš apstādināja pretimbraucošu karavānu un emocionālā izteiksmē, galvu saķēris un rokas plātīdams, ņēmās šiem kaut ko stāstīt… Kā noskaidroju – kādā vietējā izlosknē, no kuras, protams, neviens ne vārda nesaprata… Visi pasažieri smējās vēderus turēdami…
Ar visu trako ākstīšanos, mēs galā ieradāmies krietni vēlāk kā plānots… Otrs busiņš jau bija prom, un arī visi tā pasažieri jau bija aizgājuši. Mana soma vientuļa stāvēja atstutēta pret koku ciemata sākumā… Diezgan nepatīkama situācija, jo soma tur varēja arī vairs tā vnk nestāvēt, bet nu viss beidzās veiksmīgi.

Pl. bija jau 11:15. Ātri sapakojos un devos ceļā. Pirmie kilometri veda pa asfaltētu un pēc tam grants ceļu. It kā viegli iet, bet nu riktīgi stāvā kalnā un nežēlīgi cepināja saule. Tāpēc gājās ļoti grūti… Šodien pirmo reizi lietoju arī cepuri, jo saule bija nepārtraukti un bez ēnas iespējām.
Ātri vien atrāvos no sava busiņa pasažieriem (visi, kurus pazinu, aizbrauca ar pirmo busu un tagad jau bija tālu man priekšā). Panācu francūzi, kurš iet ar savu tēvu. Viņi ejot tikai GR20 ziemeļu posmu. Gāju kopā ar viņiem līdz atzarojās taka, kuru biju noskatījusi kā shortcut man vajadzīgajā virzienā. Kad devos pa to iekšā mežā, ieraudzīju savus paziņas no pirmā busa nākam pretējā virzienā lejup pa galveno ceļu un arī griežamies pa taku man pakaļ. Izrādās pašāvuši garām un tagad nāk atpakaļ. Francūzis ar tēvu aizgāja tālāk pa galveno ceļu.
Pēc brīža visi bija mani panākuši, un taka, šķērsoja kalnu upīti. Sākās jautra iespēju meklēšana kā pa akmeņiem tikt pāri. Otrā pusē taka nebija atrodama, tapēc visi barā devāmies aptuvenā virzienā, kādu norādīja Lorans – viens no francūžiem. Cauri mežam, pa akmeņiem. Pēc brīža bija jāšķērso otra upīte, kas arī nemaz tik viegli nebija izdarāms. Galu galā priekšā mežā ieraudzījām francūzi ar tēvu ejam pa īsto taku. Kaut kā nez kā viņi bija nonākuši uz īstās takas mums priekšā… Tālāk sekoju viņiem. Pārējie pamazām atpalika. Man vnk gājās ātrāk. Nez no kurienes man bija enerģija uzradusies… Pēc 30 min gājuma uzgājām uz GR20. 🙂 Bija prieks atkal redzēt un sekot sarkanbaltajām zīmītēm… 🙂

Taka veda arvien augstāk. Ļoti stāva. Sākumā caur skaistu mežu. Vēlāk jau pāri tikai akmeņiem. Un beigās akmeņi kļuva aizvien stāvāki un grūtāk pārvarami. Francūzis ar tēvu bija jau sākumā atrāvušies. Gāju brīžiem viena, brīžiem kopā ar Loranu.
Pašas beigas pirms pārejas bija visbīstamākās. Ārkārtīgi stāvas un slapjas klintis. Un augšdaļā taku aizšķērsoja ledājs. Pa to iet, protams, galīgi nav prātīgi, tāpēc nācās pa stāvajām klintīm meklēt apkārtceļu. Pēdējie 50 m tomēr bija jānoiet pa sniegu. Un tad jau ar uzvaras saucieniem kopīgā priekā ar Loranu biju augšā uz pārejas starp divām varenām ielejām. ~1950m. Kādas ainavas… 🙂

Pēc 20 min gājiena lejup pa vieglu, līdzenu taku otrā ielejā nonācu refuge Ciottulu di i Mori. Gandrīz nevienas telts, gandrīz neviena iemītnieka un ļoti nelaipni divi vietējie, kas atbildīgi par refuge. Neskatoties uz to, ka runāju ar viņiem angliski un māju, ka franciski nesaprotu, viņi runāja ar mani tikai franciski. Un tādā mazliet augstprātīgā manierē… Ļoti nepatīkami… Šodien jau otro reizi sastopos ar totāli augstprātīgiem vietējiem, kas ne pirkstiņu nepakustinās, lai ar tevi saprastos (par žestu valodu nemaz nerunājot…), runās tikai franciski un vēl iesmies par tevi. Ļoti labi var atšķirt smaidu, kad cilvēks ir pret tevi sirsnīgi noskaņots un smieklus, kad tevi izsmej… Un starp vietējiem diemžēl pārsvarā ir otrais variants… Kā man pastāstīja kāds cits gājējs – beļģis, kurš šeit ir pāris gadus dzīvojis un strādājis – vietējie nemīl tūristus, bet mīl naudu, ko šie tūristi viņiem atnes…

Ar cita gājēja palīdzību izdevās sakomunicēt ar refuge saimniekiem, un šoreiz nolēmu palikt gulēt iekšā kopējā telpā. Tāpēc, ka apnicis salt… Arī pagājušo nakti diez cik labi neizgulējos, jo visu laiku ķermenis ir sasprindzis no aukstuma. Redzēs, kā būs šonakt te iekšā. Galu galā jāpamēģina arī tādas gulēšanas iespējas. Un tas, ka izvēlējos palikt tieši šajā refuge nav slikti, jo šeit ir ļoti maz cilvēku – no 40 matračiem aizņemti tikai 10. Tātad nebūs tik skaļi un smacīgi. Un guļu, protams, augšā – otrajā līmenī. Vienīgā.
Šeit ir pašvaki ar katliem un traukiem. Tāpēc pagatavoju tikai sausās zupiņas savos traukos. Makaronus nevarēja uzvārīt.

Kad kādas 40 minūtes biju pavadījusi šeit, ieradās man pazīstamā kompānija – Ludvigs, Džošs, Kriss un Lorana draugs. Uzzinu, ka līdz nākamajam refuge (ciematā Col de Vergio) ir tikai 2h gājiens un ka viņi iešot tālāk. Lūk arī atrisinājums aizdomīgajam klusumam šajā refuge. Uzzināju arī, ka pēc tam gājiens esot 6h. Līdz ar to man rīt būs jānoiet vismaz 8h… Bet tā kā par naktsmītni šeit jau esmu samaksājusi, nolēmu palikt un rīt viņus ķert rokā, ja sanāks.
Šeit satiku trīs angļus – tēvu ar dēlu un meitu. Viņi neiet GR20, bet gan vietējos īsos maršrutus. Bet tik un tā man bija prieks, ka vismaz kāds, ar ko varēju parunāt angliski… 🙂
Katru vakaru jūtos savādi – krata drebuļi, iesnas, klepus, sūrst seja. Tāda sajūta it kā saaukstējusies būtu. Katru rītu un katru dienu gan atkal ir ok. Redzēs kā būs rīt…