d’Usciolu – d’Asinau
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→
Naktī vējš atkal bija nežēlīgs… Bet dikti auksti nebija, varēja paciest. Ejot gulēt konstatēju, ka diemžēl esmu pazaudējusi savu sarkano džemperīti… Palieku galīgi bez drēbēm te… Ceru, ka aukstums neuznāks.
No rīta mans plāns celties 4:20 izgāzās kā nebijis… 😀 Nedzirdēju modinātāju un pamodos no cieša miega 5:15… Fiksi cēlos augšā. Daudzi jau pamazām devās ceļā. Es startēju 6:10.
Šodiena skaitījās gara diena – grāmatās figurē 8h. Es to nostaigāju 6h. Bija diezgan viegli. Lielākā daļa bija pa taciņu pāri pļavām. Kārtīgas klintis bija tikai sākumā un beigās.
Vienu brīdi aizdomājos par kaut ko un pazaudēju marķējumu. Kaut kāda taka bija, un es aizgāju pa to. Tikai pēc kādām 30 minūtēm iedomājos, ka kādu laiku vairs neredzu marķējumu… Nācās iet atpakaļ. Izrādās īstais GR20 veda nevis pa taku, bet pa klintīm augšup.
Šodien bija arī pēdējais augstākais punkts Alciduna (2134m). Eh, kā dvēsele tur augšā dziedāja… Riktīgs vējš. Apkārtējā apvidū nav neviena tik augsta kalna… Sajūtas tādas it kā lidotu… 🙂
Šodien tūristu bija mazāk, bet vienalga arī šeit – refuge – ir tāda savādāka sajūta. Vairs nezini, kurš iet GR20, kurš vnk tusē pa tuvējām takām. Visi pa kompānijām. Grūti vispār ar kādu sakomunicēt. Šausmīgi garlaicīgi. Man pazīstamie izčibējuši – kāds aiz muguras, kāds priekšā… Šeit tikai Lorans pazīstams, bet – kāda ironija – nerunā ne vārda angliski. Mani baida, ka rītdienas divi posmi būs totāli garlaicīgi un tik uz leju vien… Sāk parādīties sajūta, ka gribas ātrāk šo ceļu beigt.
Šodienas pēdējās 45 minūtes bija dramatiski uz leju. Man ir tulznas uz pirkstu galiem. Un tās nu tika riktīgi mocītas…
Un šopēcpusdien pirmo reizi pēc ilgām dienām apmācās, un visa ainava aizvilkās ar miglu…
Ceļš uz Mājām... 