Manganu – Petra Piana

Manganu – Petra Piana

Naktī, protams, atkal salu… Nekā jauna. Bet tikko noskaidroju, ka Bens arī salst… Prieciņš, ka vismaz neesmu vienīgā… 😀
No rīta cēlos ap 6:30 un lēnām paunojos. Īsi pirms 8:00 devos ceļā. Ātri vien panācu jau zināmo četrotni, kas bija startējusi īsi pirms manis. Un, lai kā arī lēni, lēni gāju, tik un tā atrāvos no viņiem ātri vien. Vienīgi Lorans nāca man līdzi.
Pirmās divas stundas taka veda augšup. Uz beigām sāka parādīties arī sniegs. Un pēdējais posms, pirms pārejas bija ~40 minūšu smags, stāvs kāpiens pa sniegu. Kā nospriedu – labākā aerobika pasaulē… 🙂 Un augšā uz pārejas – uh! Dvēsele gavilē! 🙂

Lejup kāpiens bija tikpat sniegains. Tikai saules un aizvēja pusē. Un uz leju nebija obligāti jākāpj – tīri labi varēja arī šļūkt (pareizi to laikam sauc par glisēšanu). Tik līdzsvars jātur un ar nūjām sevi jāpiebremzē ik pa laikam.
Kādā lēzenākā nogāzē sanāca papikoties ar Fredu un viņa kompāniju. Kādā tīrākā, baltākā sniega laukumā arī uztaisīju “eņģelīti”. Īsajos šortos un topiņā… Sniegā… 🙂
Visu rītu sanāca iet kopā ar cilvēku baru. Nu tiešām tā, ka ik mirkli kādi ir priekšā vai aiz muguras.

Un pēc neliela kāpiena lejup pa sniegu, kur sākās nopietnas klintis ar ķēdēm, radās kārtīgs sastrēgums. Plus vēl šodien varēja sastapt daudz pretimnākošos cilvēkus. Man kaut kā izdevās veiksmīgi pārvarēt klintis vienai no pirmajām un tālāk jau bars gribot negribot dēļ klinšu un ķēžu posma bija izretojies. Tāpēc lielu šodienas daļu gāju vienatnē.
Taka bija ļoti klinšaina, akmeņaina un ik pa brīdim sniegota. Tas viss kopumā bija smagi. Bet tās ainavas visapkārt fantastiskas…

Pēc kāda ļoti stāva kāpiena augšup pa klintīm mani spēki bija izzuduši. Augšā sekoja milzum garš gājiens pa sniega nogāzēm. Saule cepināja kā uz pannas. Sniegs žilbināja acis. Un es no saguruma biku tenterēju. Šo posmu veicu gandrīz vienatnē. Bet, par spīti sagurumam, dvēsele gavilēja, jo kaut kas tāds nekad tak nav pieredzēts… Šis GR20 pārgājiens tiešām ir trakākais, ko jebkad esmu darījusi!
Un Džošam šodien precīzi teicu – ka dodoties uz šejieni, man nebija ne jausmas, kas ir GR20…

Pēc ilgā, vientuļā gājiena pa sniegu nonācu pārejā, aiz kuras vairs tikai sekoja pavisam īss un viegls nokāpiens ielejā uz refuge Petra Piana. Tāpēc mierīgi novilku zābakus un atlaidos uz klintīm atpūsties, pasauļoties un papusdienot. Uz kādu stundu. Un ne es vienīgā. Gan tie, kas pirms manis, gan tie, kas pēc manis tur ieradās, apsēdās garākai pauzei.
Refuge sasniedzu ap 14:15. Augstums 1842m. Ļoti mājīgs refuge ar jauku telšu pilsētiņu starp klintīm un akmeņiem. Tikai viena nelaime. No kalniem kūstošā sniega dēļ šeit visa pļava ir totāli slapja. Vistīrākā dubļu jūra un vietām zāli izvagojuši strauti. Ar sausām un tīrām kājām pārvietoties starp telti, virtuves būdiņu un dušām/WC absolūti nav iespējams.
Telti gan uzcēlu jaukā vietā. Atradu lielāku klinti, aiz kuras var kaut nedaudz paslēpties no vēja. Jo vējš tiešām šovakar pamatīgs.
Šopēcpusdien arī saņēmos pavisam kārtīgai dušai – ledainajā ūdenī izmazgāju arī matus! Tagad jūtos kā sakopusies, glīta meitene, nevis kā sušķis… 😀
Šovakar te ir krietni mazāk gājēju, jo liela daļa devās nākošajā posmā, kas ir tikai 4h gājiens. Tai skaitā arī abi francūži Freds un Ludvigs – visticamāk viņus vairs nepanākšu. (Fredu gan vēl nejauši satiku vēlāk stopējot uz Bonifačo ceļa.)
Sanāca jauka vakariņu gatavošana un pasēdēšana ar jau zināmo kompāniju – vācieti Benu un beļģiem Džošu un Krisu – kā arī citiem. Iepazinos ar pavecāku vīru no Skotijas, ar kuru aprunājos par Vesthailendas ceļu. Viņš atklāja, ka tas patiesībā esot viens no neinteresantākajiem ceļiem Skotijā… Kā arī iepazinos ar pavecāku sievieti no Austrālijas, kas esot 2 mēnešus gājusi pa Apalaču taku (ap 3500 km gara taka gar ASV austrumkrastu), kas ir viens no maniem sapņiem… Eh…:) Satikt dzīvu cilvēku, kas to ir darījis bija īpaši… Un no lāčiem tur neesot ko baidīties… 🙂
Džošs mani šovakar nosauca par Bondgirl (Džeimsa Bonda meitene), jo mana angļu valoda esot gluži tāda pati kā tām viņa meitenēm filmās, kuras parasti laikam ir krievietes. 😀 Šajā vārdā tiku dēvēta visu atlikušo ceļu.