Bastia – Calenzana

Bastia – Ponte Vecchio – Calenzana

Beidzot esmu Korsikā! Agrs rīts, bet jau karsts…
Pirmais iespaids? Šeit ir ļoti daudz ceļotāju grupas, kas ceļo ar motocikliem. Korsikas laikapstākļi un serpentīnveidīgie, šaurie ceļi laikam to padara par ērtu pārvietošanās veidu.

Uz prāmja satiku vairākus mugursomaiņus – tādus pašus kā es – visticamāk ceļā uz GR20. Šķiet, ka pārsvarā vācu tautības cilvēki.
Brīnumainā kārtā prāmja gaitenī izgulējos ļoti labi. Ērti. Un samērā kluss, neskatoties uz to, ka tā bija tranzītzona starp tusiņu klāju un pārējo kuģi. Vakarā, tumsā ejot gulēt, domāju, ka esmu pie melniem stikliem. Pamostoties tie izrādījās logi. 🙂 Aiz kuriem mani sveicināja Korsikas Z pussalas gals. Brīnišķīga rītausma un saullēkts…

Mazliet neforši apcepusies esmu. Laikam šitā nedrīkst divas stundas pusplika zvilnēt pludmalē…

Šķiet, ka ar to pārvietošanos man ir problēmas… 😀 Sajūta it kā kāds liktu šķēršļus manam ceļojumam… Es protu nokavēt ne tikai prāmi, bet arī vilcienu un autobusu…
Tad, kad biju paklīdusi pa Bastiu un nolēmusi, ka nu jādodas tālāk, sāku jautāt pēc vilciena stacijas. Izrādās, es jau no paša rīta biju gandrīz līdz tai aizgājusi, bet aiz kokiem nepamanīju. Un tagad, izrādās, pusstundu esmu nokavējusi vilcienu uz Calvi. Nākošais ir tika 17:00 pēcpusdienā – pēc 7 stundām…
Un otra problēma – paskatījos izprintētajā lapiņā par autobusiem no Calvi uz Calenzana. Izrādās, tikai viens dienā – pl. 15:40… Tas nozīmē, ka šonakt jāpaliek Calvi un vēl rīt visa diena tur jānīkst. Un tikai rīt vakarā es tikšu uz Calenzanu. Un tikai parīt varēšu sākt iet GR20. Divu dienu aizkavēšanās…

Patīkams pārsteigums bija uzzināt, ka manu bagāžu šodien stacijā glabā par velti, ja varu uzrādīt vilciena biļeti. Priecīga atbrīvojos no smaguma uz pleciem.
Turpretī nepatīkams pārsteigums – izrādās, ka GR20 maršruta bukleti vai kartes šeit nav pieejami angļu valodā… Izstaigāju vairākus veikaliņus, līdz uzgāju pat kārtīgu, lielu grāmatnīcu. Ir vairāki bukleti un grāmatas franču, itāļu un vācu valodās. Bet angļu valodas nav. Ar to laikam vienmēr jārēķinās dodoties uz Franciju… Izskatās, ka būs jādodas ceļā bez nekādas informācijas par maršrutu.

Šovakar man prātā realizēt kādu ātro ideju. Tā kā autobuss Calvi – Calenzana būs tikai rīt pēcpusdienā, nolēmu stopēt jau šovakar. Un kartē (veikalā) izpētīju, ka izdevīgāk kāpt ārā dažas stacijas ātrāk. Tad es būtu par trešdaļu tuvāk Calenzanai. No vietas, kur izkāpšu no vilciena, kādi 8 km līdz Calenzanai. It kā jau nav tik ļoti traki – pat ar kājām var aiziet… Ja vien, protams, es esmu pareizi sapratusi stacijas… 🙂
Ceru, ka veiksies. Ļoti gribas rīt sākt iet GR20. Negribas vēl kādu dienu kaut kur nīkt…

Šķiet, ka “jautrība” manā ceļojumā nevar vien beigties… Mans plāns par stopēšanu izgāzās, jo… nestrādāja vilciens… Jā, tieši tā – nestrādāja vilciens! 😀
Tā kā sēdēju tieši aiz vadītāja, un šajos vilcienos ir stikla starpsiena gluži kā tramvajos Rīgā, tad redzēju kā tas notika. Kad bija pienācis atiešanas laiks, vadītājs mēģināja izkustināt vilcienu, bet viņam neizdevās. Vadība ir datorizēta un vadītājam priekšā monitorā sistēma meta kaut kādus errorus. Un vilciens nekustējās… Kopumā tas paprasīja 15 min, kamēr tika atsaukts mehāniķis, kas palīdzēja tikt skaidrībā. Bet ar 15 min pilnīgi pietika, lai nokavētu pārsēšanās vilcienu. Un mēs – apmēram, 16 pasažieri – palikām pusceļā pārsēšanās stacijā Ponte Vecchio…

Mani gan pārsteidz tas, ka pārsēšanās vilciens mūs nevarēja pagaidīt… Ņemot vērā, ka Korsikā vispār ir tikai 3 atzari un 2 vilcieni dienā, tad tāda pagaidīšana būtu tikai normāla… Bet… palikām klusā, nomaļā stacijā vilcienu kompānijai par slogu – kā nu tagad atrisināt problēmu…
Pēc 40 min gaidīšanas tika atsūtīts mikroautobuss. Bet interesanti ir tas, ka stāvot un domājot, ko tālāk, nonācām pie saprašanas, ka desmit no mums patiesībā nemaz uz Calvi negrib, bet gan grib uz Calenzanu. Izrādās domu par kāpšanu no vilciena ātrāk ārā un to 8 km iešanu ar kājām ne es vienīgā biju izdomājusi.
Sākumā centāmies vilcienu stacijas vadītāju pierunāt, lai saorganizē mums iebraukšanu Calenzanā, bet uz to viņa nebija ar mieru. Palīdzēja tikai saorganizēt busiņu, kas par 8 € no personas mūs jau šovakar aizveda līdz galamērķim – lai nav jāgaida līdz rītdienas oficiālajam autobusam.
Līdz pagriezienam mūs aizgādāja iepriekš minētais mikroautobuss, kurā knapi sakrāmējām visas somas un sarūmējāmies paši… Bet 1h ilgais brauciens gan bija jautrs… Ar kārtīgu vietējo šlāgermūziku, lidojot pa šaurajiem serpentīna ceļiem… 🙂

Pirmo reizi uzslēju savu jauno telti. Un lietus jau pacentās to „iesvētīt”. Kamēr iegāju dušā, nez no kurienes tas uzradās un dažu minūšu laikā paspēja samērcēt ne tikai telti, bet arī ārā atstāto somu… Nu šādi gadīties var tikai man… 😀
Pavakariņoju kopā ar trim jauniešiem no Vācijas, ar kuriem iepazinos gaidot mikroautobusu. Meiteni sauc Marija, bet puišus Bens un Pols. Šodienas kompānijā bija vēl divi beļģi (Džošs un Kriss) – tēvs ar dēlu. Tēvs Korsikā senāk strādājis par kalnu glābēju. Tagad nolēmis šeit pavadīt brīvdienas kopā ar savu jau pieaugušo dēlu.