Rowardennan – Ben Lomond – Inversnaid
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Esmu pārgurusi… Šodiena bija skarba…
Uzkāpu Ben Lomondā – augstākajā paugurā šajā Trossachs kalnienē. Protams, sajūtas neaprakstāmas, kad tuvojies virsotnei, kad sasniedz augšu un saproti, ka 360 grādu panorāmā nav nekā augstāka par tevi… Tu to esi izdarījis! Kāpis, rāpies, cīnījies daudzas stundas. Ar katru soli domājis, kad būs virsotne… Cik daudz vēl līdz tai… Un tad tā ir. Tu stāvi blakus akmens stabiņam un saproti, ka beidzot vairs nav, kur kāpt… Tu esi virsotnē…
Bet pēc tam gan visu atlikušo ceļu domāju, vai tas brīdis, ko pavadīju tur augšā, vai tās 30 sekundes (jo ilgāk tur nebija iespējams uzturēties) bija to vērtas? Kamdēļ man tas vispār vajadzīgs? Kamdēļ es kaut kur kāpju, kaut ko meklēju, eju… Un ar katru piedzīvojumu un ideju arvien tālāk un trakāk… Vajag arvien vairāk un vairāk… Tagad, sēžot ērtā dīvānā, liekas, ka viss ir to vērts. Vienkārši, lai justos Dzīvs. Bet, godīgi sakot, šodien pēcpusdienā man bija ļoti grūti sev atbildēt uz jautājumu: „Priekš kam?”. 🙂
Sāku kāpt 8:15. Laiks skaists – saule spīd. Ik pa laikam tā gan pazūd mākoņos, bet vismaz nelīst. Mierīgs rīts. Jūtos labi, izgulējusies, tīrās drēbēs, labi paēdusi brokastis. Pat somas smagums nešķiet tik smags un nospiedošs. Esmu vienīgā, kas kāpj. Vienīgā, kas vispār tik agri ir augšā un dodas pa to ceļu. Pēc aptuveni stundas iznākot uz pirmā, zemākā pleca sāk parādīties vējš, jo tagad esmu atklātā kalnā. Ar katru metru augšup vējš paliek stiprāks. Bet tas nekas. Uzvelku vējjaku, uzlieku kapuci un pārlaimīga kāpju augšā sajūsminoties par ainavām, kas arvien plašākas un neticamākas paveras apkārt. Brīžiem elpa aizraujas no tik fantastiska skata. Vēl pēc aptuveni stundas gājiena pēc pirmā pleca seko otrs. Un tad pēdējais posms apmēram 200 metri uz augšu – virsotne kā tāda stāva čupiņa. Brīžiem uzmācas milzīga vientulības sajūta. Pat bailes. Kad esmu jau sākusi kāpt pēdējo posmu, ainavā aiz sevis pamanu kaut ko sarkanu. Mazs, sarkans punktiņš uz pirmā zemākā pleca. Ilgāk ieskatoties un sasprindzinot redzi, saprotu, ka sarkanais punktiņš kustas. Urrā!!! Vēl kāds kāpējs! Cilvēks! Neesmu viena! 🙂
Vējš ir kļuvis nežēlīgi stiprs. Brīdī, kad pēdējā posmā iznāku no ieplakas uz tādas kā kores, kurai abās pusēs diezgan stāva akmeņaina nogāze, vējš sāk mani gāzt no kājām. Intensīvi balstu sevi ar nūjām, lai mani nenorauj gar zemi. 13 kilogrami uz muguras šajā brīdī ir īpaši jūtami. Palikuši 100 metri vai pat tikai 50 līdz virsotnei, kad tā aizvelkas ciet ar mākoņiem un sākas lietus. Tā kā šādā vējā uzvilkt lietusmēteli ir neiespējami, nolemju tikt līdz virsotnei, atrast tur kādu akmeni aizvējam un tad ietīties lietusmētelī. Bet doma ātri vien tiek atmesta. Pēdējos pārdesmit metrus sāk kapāt krusa. Tā pārvietojas gandrīz horizontāli gar kalna virsu. Vējš ir tik spēcīgs, ka spēju tikai pussaliekusies un atbalstījusies uz nūjām noturēt līdzsvaru. Un ik pa brīdim, kad vējš „nedaudz atslābst”, paspert pāris soļus un ieņemt iepriekšējo pozu, lai pārciestu nākamo brāzmu. Virsotne izrādās spics ~10×10 metri liels laukumiņš. Krusas dēļ nespēju tur uzturēties ilgāk par minūti. Uztaisu divus kadrus un laižos atpakaļ zemāk. Pēc mana maršruta man vajadzētu kāpt lejā kalnam pa otru pusi, bet, paveroties tajā virzienā, redzu vien kaut kur baltā miglā pazūdošas draudīgas klintis. Saprotu, ka šādos laikapstākļos drošākais būtu kāpt lejā pa to pašu ceļu, pa kuru uzkāpu. Daždesmit metrus zemāk sastopu „sarkano punktiņu”, kas sparīgi dodas augšup. Izrādās vīrietis ap gadiem sešdesmit sarkanā vējjakā. 🙂 Sasveicināmies.
Pēc kādām 10 minūtēm krusa un lietus aprimst. Bet tā kā esmu slapja līdz ādai gribu ātrāk tikt ~300 metrus zemāk, kur pēdējo reizi biju jutusi kaut cik aizvēju. Burtiski lēkšoju no kalna lejā un brīnos par to, ka absolūti vairs nejūtu nedz somas svaru, nedz sāpošās kājas. Tā laikam ir – kad piedzīvo jaunas grūtības, iepriekšējās aizmirstas. Priecājos par stipro vēju, jo tas desmit minūšu laikā ir izžāvējis manas drēbes. Diemžēl tikai tās, kas man mugurā. Soma un tai skaitā viss tās saturs joprojām ir slapjš.
Diemžēl vēl pēc desmit minūtēm uznāk nākamais gāziens. Bez krusas, bet lietus ir tik stiprs, ka īsā laikā atkal esmu slapja līdz ādai. Tā, kā man ir diezgan auksti un aizvējš joprojām nav jūtams nekur, vēl sparīgāk nesos no kalna lejā, lekdama pa akmeņiem. Līdz zaudēju modrību un, šķībi noliekot pēdu uz kāda akmens, nostiepjos uz vēdera dubļos. 13 kilogramīgā soma mani burtiski pielīmē pie zemes. Un piecelties ar šādu smagumu uz pleciem nav no vieglākajiem uzdevumiem… 🙂 Tā, kā neko nopietni neesmu savainojusi un esmu tikai dubļaina līdz zobiem, turpinu savu „skrējienu” lejup no kalna. Pēc desmit minūtēm lietus ir pārgājis un trakais vējš atkal “žāvē” manas drēbes. Uz zemākā pleca sastopu divus velobraucējus, kas dodas augšup uz virsotni. Viens no tiem pat vēl brīžam cenšas mīties pa tiem akmeņiem. Ar otru pārmijam dažus vārdus, ka mēs te visi esam traki…
Ilgi gaidītais aizvējš neseko arī aiz pēdējā pleca. Laikapstākļi arī te zemāk ir nomainījušies. Par spīti tam sastopu daudz kāpējus, kas dodas virsotnes virzienā. Novēlu viņiem nepiedzīvot tādu krusu kā man.
Pēc pusotras stundas skrējiena lejup (augšā kāpu 2 h 25 minūtes) pakājē esošais mežs un līdz ar to ilgi gaidītais aizvējš jau gandrīz kā ar roku sasniedzams. Bet diemžēl nepaspēju – mani trešo reizi apsteidz lietus un mežā ieeju atkal līdz ādai izmirkusi slapja…
Pēc dažām minūtēm esmu lejā Loch Lomond krastā. Spīd saule. Vējš gan joprojām arī te lejā ir diezgan stiprs. Zinu, ka pēc 5 minūšu gājiena ir soliņi (biju tur vakar naktsmītnes meklējumos). Nolemju tur piesēst, paēst un atpūsties. Bet, kad nonāku tur, gāž kā ar spaiņiem… Par spīti vējam, uzstīvēju mugurā un somai lietusmēteli, apsēžos uz soliņa un saprotu, ka esmu nežēlīgi pārgurusi…
Tā kā lietū ēst nav iespējams un vējā sēžot paliek auksti, ceļos un dodos pa West Highland Way uz nākošo ciematu Inversnaid, kas ir pēc aptuveni 12 kilometriem.
Es teiktu, ka šie 12 kilometri bija paši smagākie man šodien… Kamēr tos nostaigāju, saule ar lietu nomainījās kādas reizes divdesmit. Pa visu šo posmu nebija nevienas iespējas kaut kur atpūsties. Pat celmu vai lielāku akmeņu nē. Pēc pāris kilometriem sapratu, ka esmu sākusi tenterēt no pārguruma un ka kaut kas ir jāapēd. Tapēc apsēdos turpat ceļmalā zālē, kas zem mana svara uzreiz pārvērtās dubļu jūrā. Bet tajā brīdī man bija viss vienalga…
Ceļa posms veda pa skaistu akmeņainu taciņu cauri mežam. Ik pa brīdim ceļu šķērsoja gleznaini strautiņi. Kreisajā pusē bija Loch Lomond ezers, kura otrā krastā bija redzami gleznaini Skotijas kalni. Bet tajā pārgurumā man tas viss šķita vienaldzīgs un pat riebās. Gāju un domāju, vai šādu atvaļinājumu biju plānojusi? Nē. Kas tad nogāja greizi? Atbilde – lietus…
Es laikam varētu uzrakstīt veselu filozofijas grāmatu par tēmu „lietus”… Arī psiholoģijas grāmatu – kā lietus iedarbojas uz cilvēka emocijām… Var izdalīt 4 ciklus. Vispirms ir praktiska rīcība – ir lietus, vajag nodrošināties. Nākošais cikls ir, kad iestājas izmisums – lai arī cik rūpīgi cilvēks rīkojas, lai aizsargātos no lietus, tik un tā ar laiku (ja lietus ir ilgstošs) tas sāk uzvarēt. Trešais cikls ir dusmas – kad lietus tevi ir pieveicis un viss ir slapjš, tu sāc kļūt nikns un dusmīgs, jo ir izjukuši tavi plāni. Līdz tu sāc bez maz kliegt uz to lietu. Bet lietum ir vienalga, ka tu esi dusmīgs. Lietus vienkārši turpina līt… Un tad iestājas ceturtais cikls – pofigs. Tu ar muļķīgu smaidu ej pa lietu un saproti, ka tev ir gluži vienalga vai līst vai nē…
Spānijā es šos ciklus izdzīvoju vairāku nedēļu garumā. Šeit tos visus četrus piedzīvoju vienas dienas laikā. Viss atkarīgs no situācijas. 🙂
Varbūt varētu uzrakstīt veselu pētījumu grāmatu par to, ko lietus izdara ar dažādiem priekšmetiem. Audumiem. Pārtiku. Ko tas izdara ar dažāda seguma ceļiem. Par cik procentiem smagāks kļūst priekšmets, kad tas ir izlijis. Par cik smagāks kļūst apģērbs…
Vispirms ir lietus. Un tad dzīve. Lietus kā fons…
Galu galā nonācu Inversnaid. Skaidri zinot, ka man šonakt vajag normālu naktsmītni ar gultu, jo somas saturs (tai skaitā apģērbs un guļammaiss) ir pilnīgi slapjš. Pie hoteļa uzzināju, ka tas maksā 50 pondus, bet ka vienu jūdzi tālāk augšā stāvā kalnā esot bunkhouse. Iepazinos ar kādu vācu jauniešu pāri. Un viesnīcas vestibilā sarunāju, ka mums no bunkhouse atbrauca pakaļ ar auto. Jauki. 🙂
Vakariņās apēdu sātīgu un garšīgu haggis porciju ar kartupeļu biezputru un auzu cepumiem. (Haggis jeb jēra spēķes ir skotu tradicionālais ēdiens. Tās gatavo no jērgaļas subproduktiem un garšvielām un pasniedz vārītas kopā ar kāļiem un kartupeļiem Es teiktu – kaut kas līdzīgs asinsdesai.) Vakars pagāja interesantās sarunās ar jauniešiem no Vācijas, kuri, tāpat kā es, dēļ šajā dienā piedzīvotajiem laikapstākļiem bija devuši priekšroku normālai gultai nevis slapjai un aukstai teltij.
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→
Ceļš uz Mājām... 