Desmit dienas līdz pavasarim.
Desmit dienas līdz jauniem piedzīvojumiem Jaunzēlandes Dienvidu salā.
Desmit dienas Velingtonā.
“Ko var sadarīt desmit dienas pilsētā?” jautāja Pēteris, kad tuvojāmies Jaunzēlandes galvaspilsētai. Tomēr katra diena tā arī pagāja piepildīta līdz pat vakaram. Meklējām LOTR un Hobita filmēšanas vietas, ķērām pēdējās ziemas atlaides ekipējumu veikalos, klīdām pa muzejiem, apmeklējām parlamenta ēku, ielūkojāmies Weta Cave kā rodas fantastikas filmas, klejojām pa krāšņo botānisko dārzu, atpūtāmies milzīgajā bibliotēkā, pētīdami ceļojumu grāmatas un kartes.
Uz desmit dienām Velingtona bija kļuvusi par mūsu mājām. Un ja līdz šim mums bija skaidrs, ka var dzīvot pie dabas neiztērējot gandrīz ne centa. Tad tagad zinām, ka tāpat var dzīvot arī lielpilsētā. Un justies komfotabli. Viesnīcā? Nē… Pasaules klaidonis viesnīcās nedzīvo… 🙂
Desmit dienu laikā bijām izpētījuši gan vietas, kur pa dienu atstāt auto bez maksas vistuvāk pilsētas centram. Gan atraduši vairākas klusas, nomaļas autostāvvietas, kur kempingojām mūsu mašīnītē. Vakaros relaksējāmies karstajās SPA vannās un saunā pilsētas peldbaseinā (lieliska iespēja tikt pie siltas dušas…). Bijām arī atraduši palielu “foodcourt”, kur tieši uz slēgšanas laiku porcijas varēja dabūt par puscenu. Izcili garšīgi..
Mājīga un skaista ir Jaunzēlandes galvaspilsēta Velingtona.
LOTR medības
Reģions ap Velingtonu daudz tika izmantots filmas “Lord of The Rings” uzņemšanā. Bibliotēkā izstudējuši filmēšanas vietu grāmatu (“The Lord of The Rings Location Guidebook”), LOTR medībās devāmies arī mēs.
Piecpadsmit gadu laikā daudz kas ir mainījies. Waitarere priežu mežs ir nocirsts un vietā sastādītas jaunas priedītes. Gar karjeru, kur toreiz tika uzbūvēts gan Helms Deep cietoksnis, gan Minas Tirith pilsēta, tagad tiek būvēta jauna šoseja, kas izmainījusi ainavu pilnībā. Isengardas dārzus Harcourt parkā tā arī neatradām, lai gan pavadījām tur stundu, izstaigādami nelielo parciņu vairākas reizes. Toties piestājām Hutt River jeb varenās Anduīnas krastos un mēģinājām iztēloties kā elfu laivās sēdošā Gredzenu Brālība šeit kuģoja prom no Lotlorienas. Aizbraucām arī līdz pašiem salas dienvidiem aplūkot Putangirua Pinnacles jeb Dimholt Road, kur reiz Aragorns, Legolas un Gimli devās meklēt palīdzību.
Arī pie Rivendellas koki un krūmi izauguši tā, ka apvidu grūti atpazīt. LOTR fanu priekam šeit uzstādītas norādes un informācijas zīmes, lai gan pati ainava pēc filmēšanas beigām atjaunota sākotnējā izskatā. Toreiz šeit bija uzbūvēta Rivendella jeb “Pēdējā mājīgā Pilsēta uz austrumiem no Jūras”. Frodo šeit atmodās no ievainojuma un Bilbo vecumdienās rakstīja savu grāmatu.
No visām filmēšanas vietām vislabāk veicās ar “hobitu saknes” atrašanu Viktorijas parkā. Koki lai arī paaugušies šeit palikuši tādi paši. Var nomanīt gan vietu, kur reiz zem mākslīgās saknes no Nazguliem slēpās četri hobiti, gan vietu, kur stāvēja kamera, kas uzņēma šo ainu. Šo piecpadsmit gadu laikā fanu tūkstoši šeit izmīdījuši smilšainus laukumiņus.
Viens no apmeklēšanas vērtiem objektiem ir Weta Workshop, kur tapušas vairākas slavenas filmas – “King Kongs”, “Gredzenu pavēlnieks”, “Hobits”, “Tintiņa piedzīvojumi”, “Avatars”, “Nārnijas hronika”, “Pēdējais Samurajs”, u.c.
Izvēlējāmies tūri, kas stāsta par to, kā tapuši tērpi, dekorācijas un visi šie fantastiskie tēli un radījumi, kuri filmās kustas un runā tā it kā būtu dzīvi un reāli… Pašā studijā gan iekšā tikt nav iespējams, tomēr caur stiklotiem logiem daļēji var ielūkoties dažās no darbnīcām, kur milzu 3D printeris printē kārtējo ieroci vai masku, kalējs izstrādā greznos ieročus un bruņas, vai arī tēlnieki no ģipša veido fantastiskos filmu tēlus.
Milzīgs, MILZĪGS talantīgu mākslinieku darbs slēpjas aiz katra šo fantastikas filmu kadra… Ja līdz šim domājām, ka gandrīz viss tiek veidots ar datorgrafikas palīdzību, tad tagad uzzinājām, ka pārsvarā tie ir sarežģīti roboti un dažāda izmēra maketi, kas tiek filmēti dažādos leņķos un kustībās.
Te Papa
Ja esi Velintonā, tad viens no “must see” objektiem ir Te Papa muzejs. Lai gan liela daļa uzreiz gribētu iebilst, sakot, ka muzeji taču ir garlacīgi, tomēr Te Papa iemīlēs pat vislielākie muzeju nīdēji. Ekspozīcijas šeit izveidotas tik krāšņas, dzīvas un aizraujošas, ka pavadījām šajā milzīgajā sešu stāvu ēkā divas pilnas dienas…
Vesela telpa ar rūpīgi un reālistiski atveidotiem putnu un dzīvnieku izbāzeņiem. Tie ievietoti sev atbilstošā ainavā. Apmeklētāji dodas caur šīm ainavām pa līkumainu un atraktīvu taciņu, kas papildināta ar jautājumu/atbilžu stendiem, slepeniem lodziņiem un citiem pārsteigumiem.
Atsevišķs stends veltīts oposumam. Tas laikam ir Jaunzēlandē nīstākais dzīvnieciņš. Kā saka vietējie – ja braucot ar auto tumsā uz ceļa pamani oposumu, tad spied gāzi grīdā. Jo vairāk būsi nobraucis oposumus, jo vairāk būsi palīdzējis Jaunzēlandes dabai. Uz ceļiem patiešām var redzēt daudz “pūkainu pankūku”…
Oposumi šeit tika ievesti reizē ar pirmajiem baltajiem iebraucējiem. Pavisam ātri tie savairojās un gadu gaitā ir iznīcinājuši veselas putnu sugas. Vislielākais cietējs ir kivi putns, kurš tagad dabā sastopams ļoti reti.
Kādā citā muzeja stāvā vesela ekspozīcija par to, kā ir mainījusies Jaunzēlandes daba pēc balto cilvēku ierašanās. Negausīgi izcirstie meži, par kuriem stāstīju pirmajos ierakstos, ir tikai redzamā puse. Vistrakāk ir ar speciāli vai arī nejauši ievestajiem dzīvniekiem, putniem, augiem, kukaiņiem, kas Jaunzēlandes klimatā attīstījušies ar neparedzētu jaudu un ietekmējuši vietējo ekosistēmu. Smilšu mušas atbrauca oliņu izskatā kuģa kastēs, odi – riepu kravā. Jaunzēlandē šobrīd vienīgais sastopamais indīgais baltastes zirneklis šeit iespējams ieradās ar kādu banānu kravu.
Trušus atveda speciāli – izklaidei – lai būtu jautrība tos medīt. Tagad ar trušiem ir pilni meži un pļavas. Žurkas ieradās pašas. Paslēpušās kuģa kravas tilpnēs. Pūces tika atvestas, lai tās palīdzētu iznīcināt savairojušās žurkas, jo tās ēda nost putnu olas. Tomēr pavisam neplānoti pūces žurku vietā labprātāk iecienīja vieglāku laupījumu – vietējos putnus… Nācās domāt nākošo glābiņu – kā iznīcināt pūces… Riņķa dancis.
Latvijā tik mīļās un pazīstamās priedes šeit nodēvētas par nezālēm. Sākumā tās tika audzētas koksnei, jo izrādījās, ka tās šeit aug divas reizes ātrāk kā citur pasaulē. Tomēr priekam bija ēnas puse – priedes ne tikai viegli un ātri savairojās, bet arī no meža pilnībā izstūma vietējos augus. Šobrīd priežu audzēšana joprojām turpinās, tomēr nacionālajos parkos un mežos, tās tiek bez žēlastības cirstas un indētas.
Īpaša zāle atvēlēta zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem un citām dabas stihijām, kas Jaunzēlandē ir pierasta lieta – plūdiem, vētrām un cunami. Ir reģioni Dienvidsalas centrā, kuros lietus tikpat kā nav – vasarās tur valda ekstrēms sausums un karstums. Ir reģioni, kuros ik gadu nolīst vairāk kā 6000mm. Ir dienas, kad var nolīt 300mm dažu stundu laikā. Pie tāda ūdens daudzuma un stāvā reljefa viegli veidojas nogruvumi. Aizskaloti ceļi un šosejas šeit ir ierasta parādība. Paradīze? Hmm… Pavadot laiku šajā ekspozīcijā diez vai vairs tam gribas ticēt… 🙂
Mums visjautrākā ekspozīcijas daļa šķiet neliela telpa, kas iekārtota kā viesistaba. Ik pa piecām minūtēm šeit var izbaudīt mākslīgi radītu zemestrīci. Grīda, sienas kratās, skapji šūpojas. Televizors pārstāj raidīt, elektrība pazūd. Fonā dzirdami pārbiedētu kaimiņu kliedzieni.
Jaunzēlandes bērniem jau no mazotnes tiek mācīts kā rīkoties zemestrīces gadījumā. Palien zem galda, satver galda kāju un gaidi, kad pāries. Šādas pamācības esam redzējuši arī viesnīcās un hosteļos. Tiesa – izklausās šaubīgi. Diez vai tas galds pasargās, ja uz galvas uzgrūs jumts…
Stāstīt par Te Papa varētu vēl ilgi… Interaktīvās un 3D ekspozīcijas šo muzeju padarījušas patiešām neaizmirstamu. Un iznākot no muzeja, šķiet, esam iepazinuši Jaunzēlandi daudz, daudz labāk…
***
Ziema ir gandrīz beigusies. Ir pienākusi pirmā pavasara diena. Izbaudot pamatīgo vēju, ar Bluebridge prāmi pārcēlāmies pāri uz Dienvidu salu. Laiks jaunam ceļojumam.
Ceļš uz Mājām... 
Tu esi malacis, ka raksti šo blogu! Jo tik daudz piedzīvojumu, informācijas, atskārsmes nekad galvā uz ilgu laiku nepaturēsi. Taču uzrakstītais paliks un pārlasīt to varēs atkal un atkal arī pēc mēnešiem, gadiem. 🙂
Reizēm lielais slinkums piemetas kaut ko rakstīt. Šķiet – kamdēļ gan – tā tak ikdiena… Bet tad atgādinu sev, ka tā nav gluži ikdiena… Ceļošana ir kaut kas, ar ko vēlos dalīties. Pat ja šobrīd ceļoju ik dienas. 🙂
Tāds superīgs sajaukums starp realitāti, kino, dabas varenumu un ikdienas vienkāršajām lietām. Šitie dzīves periodi ir tie labākie. Pieļauju, ka no tā ir grūti pēc tam tikt ārā, pat neiespējami. Izmanto visas iespējas cik var, lai sakrātu iespaidus visai dzīvei. Tur būs ko vecumdienās atcerēties 😁
Uj. Par to tikšanu ārā pat domāt negribas… 😀
A ir jātiek? 🙂
Nav jātiek!!! Viena kāja vai trešdaļa saprāta vienmēr jāatstāj tajās durvīs, kas ved uz piedzīvojumu. Katru, pat visīsāko pārgājienu var vienkārši noiet, bet var arī izjust līdz vīlītei, saskatīt konkrētās vietas auru, uzņemt enerģiju. Nu kaut vai iet ar aizrautību.