Sākums, kā vienmēr, bija neplānots. Kādā brīdī darba devējs sāka dot izsmeļošus mājienus par man pienākošos atvaļinājumu, jo tas bija sakrājies „nedaudz” par daudz… Uzreiz sāku lūkoties internetā pēc kādas oficiālas daudzdienu takas kaut kut Eiropā, jo kājas pēc Santjago ceļa niezēja uz staigāšanu.
Viena no manām sapņu zemēm vienmēr bijusi Skotija. Tik daudz grāmatas lasītas un filmas skatītas par grāfiem un plašajiem viršu tīreļiem… 🙂 Tāpēc tajā brīdī, kad uzdūros informācijai par West Highland Way, nolēmu, ka beidzot jāapskata šī zeme tuvplānā.
Patiesībā tā sanāca kārtīga mācību stunda par outdoor dzīvi lietainā laikā. Un, kā izrādījās ceļojuma laikā, es šajā jomā esmu pilnīgs dumdaks. 🙂 Jo man izdevās gan izmirkt pašai, gan izmērcēt savu ekipējumu neskaitāmas reizes tik tālu, ka tas sāka apgrūtināt nakšņošanu teltī…
Galu galā – ceļojot pa Skotiju rudenī, lietu nevar neiemīlēt… Jo tas tur ir kā fons visam skaistajam.
West Highland Way (oficiālā mājas lapa) ir vecākā marķētā pārgājienu taka Skotijā. Tās garums ir 154km (96 jūdzes).
Tradicionālais iešanas virziens ir no dienvidiem uz ziemeļiem. Ceļš sākas Milngavie (pie Glāzgovas) un ved pretīm Skotijas Augstkalniem, noslēdzoties Fort Williamsā.
Lielākā daļa no ceļa seko seniem un vēsturiskiem lopu dzinēju ceļiem, militārajiem ceļiem un pamestiem dzelzceļu posmiem.
Gājējs ceļā šķērso gan zemienes purvus, blīvus mežus, apaļus viršu paugurus, gan kalnainus reģionus ap Ben Nevis, kas ir Lielbritānijas augstākā virsotne.
2010.gada jūnijā Vesthailendas ceļš tika izvēlēts kā daļa no International Appalachian Trail.
Ceļš uz Mājām... 