Turpmāko gadu mājas – Jaunzēlandē…

Pēc ilgāka klusuma brīža, blogs ir atkal atdzīvojies. Pēdējos mēnešus pavadījām Latvijā, satiekot savu ģimeni un draugus, stāstot par aizgājušās vasaras piedzīvojumiem Amerikā, un krājot naudu tālākajam ceļam. Jau pirms došanās uz ASV zinājām, ka ceļojums turpināsies arī pēc tam. Bijām dabūjuši Jaunzēlandes Working Holiday vīzas, kas nozīmēja, ka drīkstam doties uz šo zemi pretējā zemeslodes pusē un pavadīt tur gadu. Ceļojot un arī strādājot. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts starp Jaunzēlandi un Latviju, šādas vīzas katru gadu izsniedz 100 jauniešiem līdz 30 gadu vecumam. Lai arī mums nebija īsti skaidrs kā izpaudīsies šī ceļošana un strādāšana (pēc noteikumiem pie viena darba devēja nedrīkst strādāt ilgāk kā 3 mēnešus), nolēmām iespēju izmantot.

Pēdējās dienas pirms aizbraukšanas pagāja stresā. Protams. 🙂 Vai tad varētu būt arī savādāk? 🙂 Šķita, ka laiks sācis bizot, jo viss tika darīts pamatīgā steigā. Un tas pat bija neskatoties uz to, ka trīs mēnešus, ko pavadījām Latvijā, savas mantas no kastēm tā arī nebijām izkrāmējuši – tātad šoreiz neko nevajadzēja pakot.
Patiesībā stresā mūs dzina ne jau darbu saraksts, kas jāpaspēj izdarīt pirms aizbraukšanas. Šoreiz tā laikam bija apziņa, ka taisāmies doties uz otru pasaules malu, un mums patiesībā nav ne jausmas, kas mūs tur sagaida… Šoreiz mums nebija nekāda plāna… Sarunas, ko bijām sākuši par brīvprātīgo darbu pirmajā nedēļā, pagaidām bija nesekmīgas, tamdēļ nezinājām nedz kurā virzienā doties, nedz arī kur pavadīsim pirmo nakti pēc ierašanās Oklendas lidostā.

Ar šo ierakstu sāku jaunu stāstu sēriju. Šoreiz par maniem un Pētera piedzīvojumiem Jaunzēlandē. To dēvē gan par balto mākoņu zemi, gan par paradīzi. Cilvēki tajā staigājot ar kājām gaisā un zvaigznes izskatoties savādāk. Tajā varot atrast visus dabas brīnumus, kādus vien varot iedomāties.. Izklausās pārāk vilinoši. Jābrauc paskatīties tuvplānā. 🙂

Turpinājums drīz sekos…