Pusotrs mēnesis Tauharas mierā un klusumā

“Ir pagājis mēnesis, kopš šeit ieradāmies. Un esmu šeit joprojām. Ja ir kāda vieta, kuru gribu saukt par mājām, tad tā ir šī. Tauharas centru piepilda sirsnība, miers un mīlestība. Mājīgas telpas un labiekārtota teritorija, izcili garšīga un veselīga pārtika. Mīlestība un sirsnība no centra saimniekiem. Pat ja jāstrādā ir piecas ar pusi stundas dienā, tās paiet nemanot.”
Tas ir fragments no manas dienasgrāmatas. Kad pēc divām Tauharas centrā pavadītām nedēļām Pēteris saņēma darba piedāvājumu Vjetnamā uz vienu mēnesi, es skaidri sapratu, ka šo laiku vēlos palikt Tauharā. Galu galā nodzīvoju šeit pusotru mēnesi un pametu šo vietu ar apziņu, ka iespējams sava Jaunzēlandes gada laikā šeit vēl atgriezīšos… Tauhara ir vieta, kur jutos laimīga.

Visu jūlija mēnesi pārsvarā lija lietus un gaisa temperatūra rītos bieži bija nokritusies līdz nullei, bet mēs bijām atraduši brīnišķīgu vietu, kur pavadīt auksto ziemu. Tauhara ir retrītu un konferenču centrs. Pārdomātas telpas, labiekārtota teritorija, atsevišķs meditācijas namiņš kalna galā ar skatu uz Taupo ezeru un Tongariro kalniem. Mājīgas kotedžas vai vienkārši istabiņas šeit var izīrēt uz vienu nakti vai nodzīvot pat vairākas nedēļas. Šeit var rīkot milzīgus pasākumus grupām līdz pat 80 cilvēkiem vai vienkārši ģimenes saietu. Jebkuras tautības, ticības un uzskatu cilvēki šeit tiks pieņemti ar sirsnību un gādību.
“A place for everyone” ir rakstīts viņu mājas lapā.

Kad ieradāmies Tauharas centrā, mūs sagaidīja smaidoša, sīciņa kolumbiete gariem melniem matiem. Gilma Jaunzēlandē dzīvojot jau 15 gadus un Tauharā strādā kā administratore. Tikām izvadāti pa plašajām un mājīgajām telpām un iepazīstināti ar visiem (pagāja gan vēl nedēļa, līdz sākām atcerēties visus vārdus..). Pirmo reizi sastapāmies ar citiem brīvprātīgajiem. Tā kā šī ir bezpeļņas organizācija, algotu darbinieku šeit ir maz – toties parasti šeit vienlaicīgi uzturas ap 10 brīvprātīgajiem, uz kuru pleciem arī balstās centra uzturēšana kārtībā. Tikām izmitināti četrvietīgā istabiņā, par ko ļoti priecājāmies, jo pārsvarā brīvprātīgie šeit dzīvo kemperos, kur ziemā ir sasodīti auksti.

Ierodoties mums vajadzēja aizpildīt pagaru anketu par mūsu pieredzi un darbiem, kas padodas vislabāk. Atķeksējām dārzu, būvniecību un mājas uzkopšanu, pilnībā ignorējot virtuvi, kas man vismazāk iet pie sirds. Reālajā dzīvē gan anketas neviens nelasa un jau pirmajā dienā tiku ielikta strādāt virtuvē. Laikam milzīgas veiksmes vai arī manas nekaunības pēc (nemaz nekautrējos pačīkstēt par darbiem, kuri man neiet pie sirds), no virtuves tiku atbrīvota jau pēc dažām stundām – Katrīna (viena no centra saimniecēm) mani uzaicināja strādāt dārzā. Tur arī paliku gandrīz visas pārējās nedēļas, tiekot galā ar zālēs ieaugušām zemenēm un nelielo dārziņu. Ravēju, stādīju, pārstādīju un siltumnīcā podiņos sēju sēkliņas jaunajai pavasara sezonai.

Katrs rīts iesākās ar “Morning circle” (“Rīta aplis”), kurā sasēdāmies ap lielo virtuves galdu, sadevāmies rokās, aizvērām acis un mirkli pabijām vienotā klusumā. Ņemot vērā, ka brīvprātīgie šeit mainās regulāri, katru rītu no jauna vajadzēja iepazīstināt ar sevi, nosaucot vārdu, valsti no kuras nācis un atbildot uz jautājumu, kuru katru rītu uzdeva vadītājs – skaistākajām vietām, mīļākajiem ēdieniem, jaukākajiem piedzīvotajiem mirkļiem vai interesantākajiem stāstiem no katra dzimtās zemes. Pēc iepazīstināšanās katru rītu no jauna katram tika iedalīti darāmie darbi. Ja Tauharā bija apmetusies kāda grupa, galvenie darbi vienmēr bija virtuvē un pie istabiņu uzkopšanas. Tomēr brīvākos brīžos, tikām arī pie dārza darbiem un celtniecības (tika būvēta jauna kotedža). Iemācījāmies kā jāklāj viesnīcas gulta un kā skaistāk var salocīt dvieli. Ja dari darbu ar mīlestību, tad gan pašam lielāks prieks, gan viesis jutīsies laimīgāks.
Tauharā viss ir pakārtots viesu vajadzībām. Ja grupa vēlas lietot telpas, brīvprātīgajiem tās ir jāatstāj. Ja grupai ir nodarbība vai seminārs, brīvprātīgajiem jārunā klusu. Vispirms ēd grupa, pēc tam arī brīvprātīgie drīkst paņemt sev porcijas. Pirmajās dienās, kad ieradāmies, šeit norisinājās “Women Writing Away” – itin visās telpās sēdēja kāda sieviete un rakstīja. Mēs – brīvprātīgie – staigājām apkārt uz pirkstgaliem un čukstējāmies. Mūsu valstība bija lielais virtuves galds pie kamīna, kur pavadījām brīvo laiku. Kad rakstnieces aizbrauca – uz divām nedēļām dzīve šeit mainījās pilnībā – grupu nebija un pa visu centru saimnieki bijām tikai mēs. Vakaros atpūtāmies kamīntelpā, spēlējām mūzikas instrumentus, kārtis un galda tenisu lielajā hallē…

Ēdieni. Tā ir viena no galvenajām tēmām Tauharā. Pie pavāres Bridžitas un Tauharas īpašajām receptēm šeit viss ir tik garšīgs, ka neviens nekad nespēj atturēties no papildus porcijas… Ar mīlestību un gadu pieredzi gatavoti izcili un veselīgi ēdieni… Tauharas maize, kas cepta pēc īpašās Tauharas receptes, zināma arī ārpus Tauharas centra sienām. Lai man piedod latviešu maizes cepēji, bet šī maize tiešām ir gardākā, ko esmu baudījusi…

Par spīti manai nepatikai pret virtuvi pieteicos gatavot un pasniegt brokastis, jo tas bija vienīgais veids kā dabūt garāku brīvu pēcpusdienu (parasti visi strādājām no deviņiem līdz trijiem). Cēlos pirms sešiem, lai paspētu visu sagatavot līdz septiņos viesi sāka ierasties uz brokastīm. Pirmajās reizēs stress un apjukums bija tik milzīgs, ka burtiski skrēju pa virtuvi. Un lai kā arī steidzos, tik un tā nespēju visu sadarīt laikā. Vienu rītu nācās putru pasniegt pusvārītu, un saņēmu aizrādījumu no kādas pavecākas viešņas. Nākošajā rītā to izdevās piededzināt (kauns pa visu ģīmi)… Citreiz aptrūkās sagrieztā maize. Citreiz problēmas bija ar jogurtu, ko iepriekšējā vakarā biju aizmirsusi ielikt ledusskapī… Cilāju smagos, milzīgos putras katlus (putra divdesmit un pat astoņdesmit cilvēkiem jāvāra patiešām LIELĀ katlā…), apdedzināju drēbes un pirkstus un domāju, kāpēc man to vajag…
Un tomēr – kad pulkstens septiņos līdz ar pirmo gaismiņu devos ārā iezvanīt rīta gongu, kas aicina uz brokastīm, kad vēroju, kā cilvēki lēnām mostas un nāk uz virtuvi, kad dzirdēju “paldies” par gardajām brokastīm, visas problēmas aizmirsās.
Vai esat kādreiz viesnīcās gājuši uz naktsmītnes cenā iekļautajām brokastīm? Uz “zviedru galdu”? No plašā uzkodu klāsta izvēlējušies, ko sirds kāro? Pie virtuves lodziņa sev smēluši kādu no putrām? Es esmu. Un tagad zinu arī kā tas izskatās no lodziņa otras puses… 🙂

Darboties kā brīvprātīgajam šādā centrā ir savādāk kā līdz šim dzīvojām ģimenēs. Dzīvojām šeit kā komūnā. Bez mums – latviešiem – šeit bija cilvēki no Japānas, Francijas, Vācijas, Taizemes, Kolumbijas, Anglijas, Skotijas. Saskaries ar dažādiem uzskatiem, kultūru un pieredzēm. Mācies pieņemt citādo. Un iegūsti jaunus draugus no visas pasaules. Tas palīdz praktizēt angļu valodu un atver daudz plašāku redzes leņķi uz pasauli.

***
Kādā no saulainajām brīvdienām beidzot aizbraucu apskatīt slaveno termālo parku WaiOTapu. Krāsas, krāsiņas… Ieejas biļete 30 dolāri. Ja nekad nav redzēti karstie geizeri un krāteri, tad vienreiz dzīvē ir vērts ko tādu apskatīt. Tomēr, man šķiet, ieejas biļetes cena ir pārāk liela tam, ko var redzēt iekšpusē. Lai nu kā – ķeksītis izpildīts – parks redzēts, par krāsiņām papriecāts. Ar to pietiek.

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 5 komentāri

Ziņu izvēlne

5 thoughts on “Pusotrs mēnesis Tauharas mierā un klusumā

  1. Gunta

    Laikam tāpēc, ka darbinieki ir brīvprātīgie, attieksme pret klientiem kopumā ir ideāla. 🙂
    Prieks par Tavu spītīgo atteikšanos no virtuves darbiem pirms tam anketā un reālu iejūgšanos brokastu gatavošanā pēc tam 😀 Tu esi drosmīga! 🙂

    • Tauharas virtuve un šeit sastaptie pavāri no NZ un Francijas labi palauza manus stereotipus par virtuves lietām… Manā iztēlē esošā virtuves ķēkša netīrā priekšautā tagad ir pārvērtusies par izsmalcinātu dāmu, kas ar mīlestību spēj pagatavot visizcilākos gardēdienus… 🙂 Tā teikt – no padomju ēdnīcām uz franču restorāniem…

  2. Gundars

    Normāls ķīmisku krāsu salikums tajā geizeru parkā

  3. WOW! TĀDAS BILDES!!! KOLOSĀLI!!! Pinteresta cienīgas! 🙂

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: