L’Onda – Vizzavona
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Nakts bija tiešām silta. Es pat teiktu – karsta. Beidzot! Ejot gulēt, kā parasti, iepakojos siltā apģērbā. Bet tad pamazām, miegot ciet, vilku visu pa bišķim nost…
Šī diena daudziem ir pēdējā šajā ceļā. Man mazliet skumji sametās. Ir cilvēki iepazīti, ir kopīgi iets diendienā pa skaistiem kalniem un cauri grūtībām. Un tad pienāk brīdis, kad jāsaka „goodbye”… Uz visu dzīvi…
„Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad ir jāsaka „Goodbye…” Un tad svarīgi ir paturēt prātā, ka patiesībā tu neko neesi zaudējis. Tikai ieguvis.”
Piecēlos 6:00 un ap 6:50 jau devos ceļā. Sākums veda stāvā kalnā pa akmeņainu, brīžiem klinšainu taku. Pēc, apmēram, 1h sasniedzu krustojumu, kur GR20 veda lejā ielejā, bet dzelteni marķējumi norādīja taku uz Monte d’Oro. Sēdēju 15 minūtes un centos izlemt, ko darīt… It kā jau taka bija plus mīnus pārskatāma gandrīz līdz virsotnei, un tur nebija sniega. Radās doma uzkāpt un tad pa to pašu ceļu atpakaļ… Bet iepriekšējā vakarā Džošs man bija paskaidrojis, kā izpaužas aizliegums kāpt. Tas nozīmē, ka, ja man kaut kas notiek, tad glābēji būs dārgi jāapmaksā. Tas neskaitīsies vienkārši nelaimes gadījums. Sapratu, ka šis nu ir tas brīdis, kad jāapklusina sava dullība un jāiet prātīgais ceļš, tapēc pēc nelielas šaubīšanās tomēr devos tālāk pa GR20. Nogāze uz leju bija stāva, bet ar lieliem akmeņiem un krūmiem, tāpēc samērā viegla. Kādu 1,5 h nesos no kalna lejā labos ātrumos pat nemeklēdama, kur ved taka… Lejā pie upes to atkal uzgāju.
Atlikusī dienas daļa veda pa atklātu mežu gar ūdenskrituma kaskādēm. Tā kā tas ir tūrisma apskates objekts un tuvumā ir ciemats, taka bija pilna ar tūristiem. Veselām grupām.
Vējš pilnīgi nekāds. Un karstums pāri 30o… Tas bija murgs… Pēdējos kilometrus es reāli tenterēju pa taku… Manai ūdens pudelei jau no rīta bija saplīsis korķis, tāpēc nācās to nest rokās. Un pēdējos kilometros es to no rokām izsviedu neskaitāmas reizes… 😀 Vienkārši tāpēc, ka totāls pārgurums bija uznācis. Es nezinu – varbūt vienkārši no karstuma.
Ietenterēju ciematā ap 15:00. Turpat pie centrālā krustojuma ar pāris kafejnīcām un vilciena staciju bija arī kempings. Biju priecīga tur ieraudzīt arī Mariju ar Polu un Loranu. Uzzināju, ka viņi arī dosies tālāk uz Conca. Un vēl no Lorana, ar nelielām grūtībām pārvarot valodas barjeru (viņš nerunā angliski un es – franciski), izdevās saprast, ka Monte Rinosu (2352 m vjl.) ir kāpjams!!! Un, ka viņš plāno tur parīt kāpt!!! 🙂 Milzīgs prieks, ka vismaz kādā no virsotnēm es tikšu! Un vēl piedevām foršā kompānijā. Gan jau kāpjot, valoda nebūs vajadzīga…
Pēc stundas tikpat pārguris attenterēja arī Bens. Un tad jau arī Džošs un Kriss.
Kādā brīdī dzirdēju zvanām zvanus un devos meklēt no kurienes. Izrādās ciematā augstāk kalnā mežā ir neliela kapella. Piestāju tur arī nākamajā rītā.
Šis vakars izdevās ļoti jauks! Tā kā abiem beļģiem tas bija pēdējais šeit GR20, devāmies vakariņot uz restorānu. Mums pievienojās arī abi skoti un sieviete no Austrālijas. Kā jau parasti pēdējos vakaros, sarunas bija sirsnīgas un atklātas… 🙂 Ar svešiniekiem tiešām var lieliski izrunāt visu dzīvesstāstu daudz vieglāk un labāk nekā reizēm ar sev tuvajiem cilvēkiem…
Ceļš uz Mājām... 