de Prati – d’Usciolu

de Prati – d’Usciolu

Šodien ierados refuge jau 10:40… Jo startēju 6:10, un šodienas posms bija viegls un īss. Tiklīdz saule pakāpj augstāk, ir nežēlīgi karsts. Ap 11:00 iešana pa sauli jau ir nepanesama. Tāpēc ir jāceļas vēl tumsā, lai izmantotu rīta vēsās stundas.

Pagājušā naktī, šķiet, vējš vēlējās izjaukt manu telti pa vīlēm… Neskaitāmas reizes pamodos no trokšņa, kad vējš raustīja ārējo telts kārtu… Vienā brīdī ieejas plakne bija norauta no mietiņa un sitās kā karogs. Nācās līst no telts ārā, lai kārtotu.

Šodienas gājums man tikai daļēji patika. Bija posmi, kas veda skaisti pa kalnu kori un klintīm. Bet liela daļa diemžēl veda cauri mežam pa lapu apbirušu, akmeņainu taku. Mežā bija šausmīgi sutīgs un trakākais – mazas, baltas mušiņas. Tūkstošiem visapkārt… Acis pilnas, rīkle pilna. Bija jāklepo visu laiku…
Traki bija arī ar ūdeni… Kā jau vakar Džejs no Ņujorkas bija brīdinājis – dienvidos visi posmi ir sausi. Un man bija tikai nepilna 0,5l pudelīte. Dzēru pēc pulksteņa – ik pa stundai. Bet tas bija krietni par maz. Mute izkalta 15 min laikā… Pēdējo malku izdzēru 40 min pirms ierados šeit. Nu tā – knapi…

Rīta pusē man pa priekšu kādu brīdi gāja tā pati sieviete, kas vakar mūs apdzina. Panākt viņu nevarēju, jo viņa gāja ātri un viegli. Kā eņģelis… 🙂 Beidzot ar viņu aprunājos šeit refuge. Francūziete Marika. Spēlē vijoli simfoniskajā orķestrī Parīzē, bet bērnībā dzīvojusi blakus Alpiem, tapēc kalni viņai esot asinīs. GR20 esot sākusi Vizzavonā. Vakar ceļā uz Monte Rinoso esot atradusi īsto taku un bijusi augšā daudz ātrāk kā mēs. Un no augšas ar bažām vērojusi, kā mēs lienam tur, kur nav jālien… Gaidījusi tik ilgi, kamēr mēs tikām droši uz otrā plato.
Pēdējās divas dienas man pretim bieži nāk tūristu grupas ar vidēja izmēra mugursomām. Pa 15-20 cilvēki grupā. Šodien vien ~5 bija… Traki, ka taka ir šaura, un viņi visi jālaiž garām.
Šeit refuge aprunājos ar kādu francūzi, kurš skrēja garām, trenējoties kalnu ultramaratonam. Viņš pastāstīja, ka zemāk par 1000m vjl. karstums esot daudz trakāks… Tad es varu tikai iedomāties, cik tas ir šausmīgi. Jo man jau te ir karsti…
Ap pl.13:00 beidzot sāka ierasties arī citi gājēji. Līdz tam šajā saulainajā refuge pie skaistas mūzikas un krāsainiem karodziņiem sauļojāmies tikai četri – es, Lorans, Marika un Fabians. Šis vakars būs pēdējais kopā ar maniem šeit iepazītajiem draugiem – Benu, Polu, Mariju un Pjēru ar draudzeni, jo rīt es dodos citā garākā GR20 maršruta variantā.