Toubkala virsotne

Toubkal refuge – Toubkal – Imlila – Marakeša

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→

Piektdiena, 27.12.2013

Nakts bija drausmīga… 😦 Sākumā pāris reizes iemigu. Bet no pusnakts vairs ne mirkli tā arī neizdevās aizmigt… Augstums virs jūras līmeņa darīja savu… Dauzījās sirds, sāpēja kakls…
Ap 3:30 man bija apnicis. Modināju Pēteri un klusām cēlāmies augšā… Uzmodinājām refuge saimnieku, lai viņš atslēdz durvis, un devāmies ārā naktī un mīnusos…

Bija neliels mēness sirpis, bet gaisma no tā tomēr bija pietiekama, lai izgaismotos apkārtējo kalnu sniegotās kontūras. Zem kājām taku mēnesgaismā gluži redzēt gan nevarēja, bet mums bija pieres lukturi. Tā kā nebiju gandrīz gulējusi, jutos ļoti, ļoti švaki. Tomēr vēlme pēc šādas trakas avantūras – uzkāpt Toubkalā un noskatīties saullēktu, bija lielāka par slikto pašsajūtu… 🙂
Pēteris gāja pa priekšu un meklēja taku, jo viņam bija spēcīgāks lukturis. Taka veda ļoti stāvus kalnā un pārsvarā bija noledojusi vai ar sniegu. Lielo augstumu labi varēja just – aizelsties sanāca uz katra soļa, un reiba galva.
Patiesībā tās sajūtas, tur kāpjot, vārdos līdz galam nevar aprakstīt… Tāda milzīga brīvības sajūta…
Dzeramajā pudelē ūdens pamazām pārvērtās ledū, bet kustoties pašiem auksti nebija. Un bija arī pilnīgs bezvējš.
Ap 7:00 (pēc 3 stundu kāpiena) ausa gaisma. Virsotni vēl neredzējām, bet tuvojāmies kalna korei, aiz kuras bija jābūt otrai ielejai kā arī saullēktam. Mēs kāpām pa rietumu nogāzi. Virs kores debess jau sārtojās. Šķita, ka tā kore nekad nepienāks un ka mēs to saullēktu nokavēsim… Aizelsdamās rāpos pēdējos metrus.. Un kas par skatu pavērās otrpus korei… Sēdēju uz ceļiem, un dvēsele kliedza sajūsmā.. 🙂 Saule vēl nebija uzaususi, bet visa austrumu pamale virs horizonta bija oranži rozā.
Tālāk turpinājām ceļu uz pašu virsotni. Ap 7:20 uzkāpu Toubkal virsotnē (4167 m vjl.). Šīs pēdējās 20 minūtes bija tiešām smagas. Tik smagas, ka beigās augšā nebija spēka pat sajūsmai.
Uzvārījām tēju, lai kaut cik sasildītos, jo nekustoties ātri palika vēsi. Kādu stundu pavadījām augšā, izbaudot to varenības sajūtu, kad 360 grādu panorāmā nav nekā augstāka par tevi…

Lejā kāpt bija fiziski vieglāk, bet taka bija tik stāva un slidena, ka īpaši ātri tas neizdevās.
Satikām daudz augšup kāpjošus cilvēkus. Viens no tiem bija 75 gadus vecs francūzis. Visu cieņu… Pēc tam nosmējāmies, ka laikam zinām, ko arī mēs darīsim tādā vecumā… 😀

Atpakaļ refuge atgriezāmies ap 11:00. Kopā uzkāpt un nokāpt mums bija paprasījis 7 stundas. Ļoti smagas stundas.. Tāpēc, kad beidzot sasniedzu refuge, tik vien spēju kā novilkt zābakus un atgāzties dīvāniņā hallē. Pie mums pienāca sieviete no Vācijas, kas Toubkalā bija uzkāpusi iepriekšējā dienā. Es laikam izskatījos pamatīgi izmocīta, jo viņa nobažījusies atnesa man tēju un šokolādes, sakot ka mums daudz jādzer šķidrums.

Jutos tiešām slikti, tāpēc pārdomājām mūsu tālākos plānus. Atteicāmies no iešanas pāri Atlasa kalniem, jo tur būtu vēl vienas dienas gājiens ar kādas 3600m augstas kalnu pārejas šķērsošanu. Es sapratu, ka neesmu spējīga to dabūt gatavu. Ļoti negribēju arī palikt vēl vienu nakti tādā augstumā. Tāpēc saņēmāmies – apēdām zupu un ap 13:00 devāmies atpakaļ lejā uz Imlilu.
Gribējām vismaz vienu somu iedot kādam no ēzeļiem, bet izskatījās, ka tie ir jau nokrauti. Tāpēc stiepām somas paši. Un galu galā – nekādas vainas. Temps bija pamatīgs, jo laikam ļoti vēlējāmies tik lejā, kur ir silti un spiediens normāls. Pa ceļam atkal piestājām ciematiņā iedzert berberu tēju – saldās piparmētras.
Trīs stundās sasniedzām ciematus, bet pēdējie kilometri lejā līdz Imlilas „autoostai” tomēr bija pasmagi. Man riktīgi sāpēja kājas, stilbi, mugura utt. Gājām ar domu, ka uzreiz mēģināsim dabūt transportu uz Asni. Un tur tad skatīsimies, kur nakšņot. Man ļoti gribējās gultu un siltu dušu…

Īsi pirms 17:00 sasniedzām Imlilas „autoostu” uz izrādījās, ka busiņš uz Asni šodien vairs nekursē. Bet, kā parasti, vietējie uzreiz bija klāt un mums tika piedāvāts taksis par 50 dirhamiem no katra uz Marakešu. Tikai tad vēl vismaz 3 cilvēki būtu jādabū (taksī parasti bez šofera brauc vēl 6 cilvēki – 2 priekšā, 4 aizmugurē). Tā kā citu cilvēku nebija, nolēmām turpat piesēst ielas malā un pagaidīt (paši nezinājām ko)… Pēc kāda brītiņa uzradās vēl kāds vietējais, kas sāka pildīt starpnieka lomu starp mums un taksistu, staigājot no viena pie otra. Smieklīga situācija, bet šādu amizantu sarunu rezultātā nonācām pie tā, ka varam maksāt 150 par abiem un brauksim uzreiz… Pēteris parādīja 120. Starpnieks aizgāja aprunāties ar taksistu, kurš piekrita, un mēs devāmies ceļā. Es sacītu, ka mums riktīgi paveicās, jo par tādu naudu ar taksi uz Marakešu aizbraukt nebijām cerējuši.
Priekšā saspiedušies blakus šoferim sēdēja 2 vīrieši, bet mēs abi izgāzušies pa visu aizmugurējo sēdekli… 😀 Kas maksā, tas arī bauda komfortu… Viens no vīriešiem izkāpa Asni, bet pusceļā taksi nostopēja cits liela auguma puisis. Šis jau gribēja kāpt aizmugurē pie mums, bet šoferis lika sēdēt priekšā. Nabadziņš knapi iegrozījās priekšējā sēdeklī blakus tur jau sēdošajam vīrietim… Man tiešām sametās neērti, bet biju tik šausmīgi nogurusi, ka visu notiekošo laidu gar ausīm…
Iebraucām Marakešā jau tumsā. Šoferis pēc mūsu lūguma izlaida mūs pie Supratours autoostas. Vēlējāmies nopirkt biļetes uz nākošo dienu uz Quarzazati. Bet autoostā mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums – visas biļetes uz nākošo dienu esot jau izpārdotas… Ups… Sapratām, ka nāksies stopēt. Un tie ir vairāki simti kilometru pāri Atlasa kalniem… Bet variantu nebija.
Devāmies pilsētā meklēt, kur nakšņot. Sākumā pārbaudījām vēl vienu Pētera atzīmēto adresi (hosteli), bet arī tā neeksistēja dzīvē. Internets pilns ar mānīgām adresēm un cenām. Galu galā palikām kādā 3 zvaigžņu viesnīcā, kur cenu nokaulējām no 540 uz 430 dirhamiem (atsakoties no brokastīm un apsoloties, ka 9:00 no rīta nozudīsim).
Iespēja tikt karstā dušā un gulēt ērtā gultā bija fantastiska… Aizgājām 1 kvartālu uz mums jau zināmo lielveikalu iepirkt pārtiku tālākam ceļam.
Es jutos tik traģiski slikti, ka ielīdu gultā un atslēdzos. Pēteris uz viesnīcas balkona uz gāzes baloniņa pa to laiku uzvārīja zupu. Balons esot šoreiz aizdedzies jau vairākas reizes… Labi, ka es to neredzēju. 😀 Pilnīgi dulli…

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: