Marokāņu viesmīlība

Fesa

Ceturtdiena, 02.01.2014

Ap 5:00 iebraucām Fesas autoostā, kas atradās tieši pie vecpilsētas mūriem. Bijām pamatīgi izmocīti un saguruši, jo īsti pagulēt nebija sanācis pēdējās divas naktis. Domājām, ko iesākt, kad pie mums pienāca vietējais jaunietis – viņš zinot lētu viesnīcu tepat blakus – mums parādīšot… Parasti šitādus atšuvām uzreiz, bet šoreiz mums tāpat nebija ko darīt un bijām noguruši – viesnīcu reāli gribējām, tāpēc piekritām un gājām viņam līdzi. Tā bija kļūda…
Pirmajā vietā mums tika parādīta krimināli maza telpiņa ar gultu. Pateicām: „Diemžēl nē, meklēsim ko labāku,” un devāmies prom. Pēdējās divas naktis Marokā gribējās pa smuko…
Puisis nemaz neizskatījās sabēdājies. „Tas nekas!”, viņš ātri atteica, viņš zinot citu vietu, tepat aiz stūra…
Nākošajā vietā viss bija pilns. Tas nekas, tepat blakus esot vēl viena vieta… Atkal mazs, smirdīgs ūķis – tāda sajūta, it kā istabiņa būtu ierīkota saimnieka viesistabas skapī…
Tas nekas, te blakus vēl viena viesnīca esot, lai tikai šo mēs vēl paskatāmies… Atkal pilns…
Visu laiku centāmies atteikties no palīdzības un iet savu ceļu, bet tas vienkārši nebija iespējams, jo „tepat blakus, pēdējā viesnīca, tikai lai šo vēl paskatāmies…”
Tikām vadāti arvien dziļāk vecpilsētā. Pēc stundas mums apnika. Palikām asi un pateicām, ka viss, pietiek – ejam savu ceļu.
Puisis palika dusmīgs un sāka bļaut – viņš ar mums stundu pavadījis, vai mums šķiet, ka viņs par velti to dara… Davai lai samaksājam tagad 5 eiro…
Jomajo. Bijām domājuši iedot 0,50 centus tikai tāpēc, lai viņš atšujas, bet, kad viņš pieprasīja 5 eiro, pasūtījām viņu un vienkārši devāmies savā virzienā. Grūti bija tikt vaļā – viņš draudot sekoja. Kādā brīdī ielavījāmies kaut kādā tumšā kaktā, un viņš mūs nepamanīja – bijām laimīgi tikuši vaļā. Tiesa, tas tumšais kakts izrādījās vietējo tualete, un atlikušo rītu pavadījām pie kāda zaļa baseiniņa skalojot zābaku zoles un ar palmu zariņiem bakstot brūno masu no dziļajām zābaku zoļu rievām… Bija pienācis rīts. Fesa bija mūs sagaidījusi „godam”…

Ieturējuši supergardas brokastis pilsētas modernajā rajonā, ap 8:00 lēnām vilkāmies atpakaļ vecpilsētas virzienā. Naktī, sekojot tam puisim, bijām redzējuši daudz skaistu durvju ar uzrakstiem „hotel” vai „riada”, kas ir viņu mājas tips – vairāki stāvi ar iekšpagalmu. Nolēmām klauvēt pie visām skaistajām durvīm pēc kārtas un jautāt pēc naktsmītnes divām naktīm.
Tas izvērtās par ļoti interesantu procesu, kura laikā mēs iepazināmies ar vietējo arhitektūru un fantastiski bagātīgo interjeru. Četrās stundās bijām izstaigājuši neskaitāmas mājas un viesnīcas. Viena par otru skaistākas. Izlīkumojām katru mazo ieliņu vecpilsētā. Satikām dažnedažādus vietējos. Gan laipnus un sirsnīgus, gan viltīgus un melīgus. Sākām beidzot saprast un atpazīt, kurā brīdī mūs mēģina apvest ap stūri, un kurā ir vienkārši jākaulējas. Sastapām draudzīgu riādas saimnieku, kurš mums uz savu iniciatīvu kartē parādīja, kā orientēties vecpilsētā un ko tajā apskatīt.