Pat ja šobrīd uz pāris mēnešiem esam iedzīvojušies Napierā un pārsvarā strādājam septiņas dienas nedēļā, katru brīvo brīdi vai dienu cenšamies izmantot, lai dotos kādā piedzīvojumā. Hawkes Bay gan nav no reģioniem, kur būtu pārlieku daudz ko redzēt un iesākt. Vairāk kā simts kilometru rādiusā no Napieras ir vieni vienīgi vīnogu lauki un ābeļu dārzi.
Kamēr top ieraksts par mūsu lielisko darba pieredzi pie ābolu novākšanas, apkopošu, kas vēl ir apskatīts un piedzīvots līdz šim. Ņemot vērā, ka mūsu ceļojums šobrīd ir sadalīts daudzos mazākos izbraucienos, šoreiz nelieli bilžu pastāstiņi.
***
Dodoties prom no Whangarei, izmetām nelielu līkumu caur ziemeļu daļu. Zinot, ka visticamāk šajā reģionā vairs neatgriezīsimies, noteikti vēlējāmies apskatīt vecāko un lielāko dzīvo kauri koku Jaunzēlandē. Un ne tikai Jaunzēlandē, bet visā pasaulē, jo kauri aug tikai šajās salās.
“Tāne Mahuta” (“Meža Dievs” maoru valodā) savos 2000 gados ir sasniedzis 14 metru stumbra apkārtmēru un 50 metru augstumu. Ieraugot tādu milzeni, aizraujas elpa. Tik pat iespaidīgs ir arī otrais lielākais dzīvais kauri – “Te Matua Ngahere” (“Meža tēvs”). Pat ja lapotne ir necilāka, stumbra apkārtmērs šim milzenim ir pat 16 metri.
Paslēpušies paparžu un palmu džungļos šie giganti veiksmīgi izdzīvojuši 19.gadsimtu, kad kauri koki tika gan masveidā izcirsti un aizvesti uz Eiropu vai citām pasaules zemēm, gan iznīcināti mežu ugunsgrēkos. Šis ir kārtējais skumjais stāsts par neatkārtojamām dabas vērtībām, kuras neatgriezeniski skārusi cilvēku neapdomība un alkatība. Meži, kas šeit neskarti auguši kopš dinozauru laikiem, gandrīz pilnībā tika iznīcināti nepilnos simts gados.
Šodien kauri koksne skaitās viena no vērtīgākajām visā pasaulē. No tā tiek ražotas ekskluzīvas un dārgas mēbeles, kas iederas luksus klases interjeros. Nē, vairs netiek cirsti dzīvie kauri koki. Daļēji izdzīvojuši kādus aizvēsturiskus milzu ugunsgrēkus, dziļi zemē guļ neskaitāmi miruši kauri koku stumbri. Daži no tiem sver pat 30 tonnas. Tie tiek rakti ārā pilnīgi neskartā stāvoklī. Pat vēl vairāk – tie ieguvuši neparastu tumšbrūnu krāsu ar zaļiem lāsumiem, kas vēl nepiemīt dzīvai kauri koksnei.
Vaipoua mežā, kas ir lielākais no atlikušajiem kauri koku mežiem, ir ierīkota dēļu laipa, kas tūristiem ļauj pa gabalu palūkoties uz kādu no šiem mežu varenajiem sentēviem. Starp nelielajiem paparžu un palmu kociņiem, kauri izceļas ar elpu aizraujošu varenumu… Tie šeit dzimuši vēl ilgi pirms pirmais cilvēks spēra kāju šajā pasaules nostūrī. Vēl ilgi pirms maoru laivas piestāja šajos krastos pirmo reizi…
***
Jaunzēlande (it sevišķi ziemeļu sala) ir pilna ar aktīviem vulkāniem, kūpošiem geizeriem un burbuļojošiem dubļu laukiem. Populāras ir speciāli labiekārtotas vietas, kur atpūsties karstajās, dabiskajās vannās. Vienu no šādām iemēģinājām arī mēs. Par pavisam lētām naudiņām visas dienas garumā (pietiek gan ar pāris stundām) vari veldzēties dažāda karstuma avotos. Pašā karstākajā (ap 45 grādiem) gan tā arī neizdevās ielīst. Pēdas svila tā, ka par peldi nebija ko domāt. 🙂
***
Salas ziemeļos esošajā nelielā pilsētiņā Kawakawa piestājām pie laikam vienām no slavenākajām tualetēm pasaulē. Dizainu tām veidojis pats Hundertvasers. Slavenais austriešu mākslinieks un arhitekts par savu dzīvesvietu mūža pēdējos gadu desmitos bija izvēlējies Jaunzēlandi. Krāsainām mozaīkām greznotās tualetes ir mākslinieka pēdējais veikums.
“We live in paradise, but we don’t know it, we live in paradise, but we constantly destroy it.” /Hundertwasser/
***
Uz dienvidiem no Napieras atrodas Te Mata peak – 399 metrus augsts pakalns, no kura saulainā dienā paveras lielisks skats uz Hawkes Bay un Napieru. Ja ir slinkums, līdz pat virsotnei var uzbraukt ar auto, tomēr lieliskākas ainavas var atrast, novietojot auto kalna pakājē un uz virsotni dodoties ar kājām pa kādu no neskaitāmajām takām.
Te Mata peak parks ir arī lieliska vieta geomīļiem. Pāris slēpņus atradām arī mēs un esam sajūsmā par tiem. Pie viena no geoslēpņiem nācās pavadīt krietnu laiku, jo milzīgajā kastē, kā izrādās, atradās 140 (!) konteinerīši ar logbukiem… Un tikai viens no tiem esot īstais… Pārējos visos bija ieraksts: “This is not a logbook!”
Kad bijām atvēruši katru konteinerīti un apskatījuši katru logbuku DIVAS REIZES, Pēterim beidzot ienāca prātā ideja, ka varbūt jāpaskatās zem milzīgās kastes… Heh. Izrādās īstais logbuks nemaz nebija lielajā kastē, bet gan piestiprināts kārbai pie dibena… 😀
***
Kādā nedaudz tālākā izbraucienā no Napieras, tikām līdz Tolaga līcim. Angļu ceļotājs un pētnieks Džeims Kuks pēc gadu ilga ceļojuma šajā līcī pirmo reizi spēra kāju uz Jaunzēlandes zemes. Pirms tam viņš izmetis enkuru arī Poverty līcī (tulkojumā – nabadzības līcis), bet nespējis tur papildināt pārtikas un dzeramā ūdens krājumus. Turpretī šeit – Tolaga līcī Kuka kuģi aplenkušas vietējo maoru laivas, kuri piedāvājuši zivis un kumuru (saldais kartupelis – Jaunzēlandē populārs dārzenis). Nelielajā līcītī, kas tagad nodēvēts par Kuka līci, kuģa komanda atpūtusies un zvejojusi vairākas nedēļas pirms sākusi braucienu apkārt Jaunzēlandei.
Kuka līcim var piekļūt pa nelielu taciņu. Stundu garš pārgāijens. Bēguma laikā krasta klintīs var meklēt gliemežus un krabjus.
Turpat netālu atrodas arī mols, kurš tika izbūvēts, lai šim reģionam varētu pievest preces no pārējās Jaunzēlandes. Līci no iekšzemes šķir sarežģīts un nepārvarams relfejs, līdz ar to vienīgais piekļuves ceļš veda pa okeānu. Ironiski, ka lielākā daļa preču, kas tika piegādātas caur šo molu, bija materiāli ceļu būvniecībai. Mols drīz vien kļuva nevajadzīgs. Šodien tas ir nosēts ar makšķerniekiem un atpūtniekiem.
***
Uz ziemeļiem no Napieras šoseja nr.2 brīžiem ved gar pašu okeāna krastu. Pārsteigums bija kādā brīdī ieraudzīt, ka īstenībā agrāk tā ir bijusi VĒL tuvāk okeānam… Vietām tā ir aizskalota pavisam, vietām vēl redzamas nelielas šosejas atliekas. Bet tas ir tikai laika jautājums, kad okeāns to nograuzīs pavisam…
***
Viens no dabas skaistumiem, ar ko lepoties var Jaunzēlande, ir krāšņie ūdenskritumi. Pat lēzenākajās salas daļās reljefs ir ļoti izteiksmīgs – stāvi pauguri mijas ar dziļām gravām – gandrīz katrā strautā var atrast vairākus lielākus vai mazākus ūdenskritumus. Daži no tiem sasniedz pat vairākus desmitus metru augstumu.
***
Tramping – Jaunzēlandē šo vārdu lieto mums vairāk pazīstamā hiking vārda vietā. Man patīk tā tulkojums – klaiņošana. Šķiet tas vairāk atbilst mūsu īsākiem un garākiem spontāniem izgājieniem pa dažādām takām. “Trampings” šeit ir viens no ļoti populāriem aktīvās atpūtas veidiem. Var atrast daudz labiekārtotas īsākas un garākas pārgājienu takas. Sākumpunktā vienmēr būs piknika galdiņi, WC un info dēlis ar maršrutu aprakstiem, garumiem un karti. Pēc katra vēlmēm un iespējām.
***
Nobeigumam kāds stāstiņš par piedzīvojumu, kas sākās ar vārdiem: “Šis būs ātri… Neliels pārgājiens un drīz būsim mājās…”
Strādājot septiņas dienas nedēļā, tik ļoti bijām noilgojušies pēc piedzīvojumiem, ka pat lietus mūs nespēja atturēt no došanās pārgājienā vienā no pirmajām retajām brīvdienām. Netālu no Napieras atrodas Kaveka mežs un kalni, kas izraibināti ar dažāda līmeņa takām. Izvēlējāmies uzkāpt šī parka augstākajā kalnā Kaweka J (1724m vjl.). Uzkāpienam izvēlējāmies tradicionālo taku, bet atpakaļceļam kādu mazāk populāru un sarežģītāku.
Pončo ietinušies, apkārt redzēdami tikai baltu miglu, laimīgi lēnām rāpāmies augšup pa neiedomājami dubļaino taku. Pusceļā taka izved virs mežu zonas. Pār akmeņainajiem un klinšainajiem laukiem pūta vējš un virsotnē diez ko omulīgi nebija, tamdēļ ātri vien devāmies atceļā. Maršruta apraksts solīja uzkāpienam un nokāpienam 5-6 stundas. Mēs uzkāpām pusotrā. Nolēmām, ka uz leju būs vēl ātrāk, tamdēļ ātri tiksim mājās sausumā un siltumā… Ha-Ha. Nokāpiens izvērtās krietni savādāks kā plānots…
Taka izrādījās ļoti stāva un maz lietota, līdz ar to vienīgās norādes par to, kur tā ved, bija sarūsējuši metāla stabiņi. Vietām tie bija ieauguši kokos, vietām nogāzušies un līdz ar to nepamanāmi. Vietām izvietoti tik tālu viens no otra, ka nācās pavadīt krietnu laiku, lai tos atrastu.
Kad bijām nokāpuši kādu ceturtdaļu no nokāpiena, nespējām vairs atrast nākošo metāla mietiņu. Sadalījāmies un izķemmējām tuvāko apkārtni uz visām trim pusēm. Nekā. Paskatījušies kartē, nolēmām doties vienkārši lejup no kalna. Tā bija kļūda. Jaunzēlandes reljefs un meži nav viegli pārvarami. Kad kādas 40 minūtes bijām ar mokām rāpušies lejup pa birstošiem akmeņiem nosētu kuluāru, sasniedzām mežu zonu un kādu nelielu strautiņu. Mežs – praktiski neejams. Nolēmām doties lejup gar strautu jeb, pareizāk sakot, PA strautu. Lietus lija nepārtraukti, bijām izmirkuši, tamdēļ nekādas starpības vairs nebija – varējām godam izbaudīt nelielo kanjoningu. Tomēr pavisam drīz atdūrāmies pret 5 metrus augstu ūdenskritumu. Gar to nokāpt nebija iespējams.
Griezāmies vien atpakaļ un nolēmām doties sāniski gar kalna nogāzi meklēt pazaudēto taku. Pēc kādām divdesmit minūtēm sapratām, ka esam vēl lielākā pakaļā kā pirms tam… 😀 Jaunzēlandes brikšņi bija tādi, kuriem pat ar cirvi cauri netiksi. Brīžiem līdām četrrāpus, brīžiem vienkārši gāzāmies cauri krūmiem un zariem pa stāvo nogāzi. Kad kādā mirklī Pēteris izvēlās cauri zaru brikšņiem, gandrīz aizāķēdams kājas aiz ausīm, un attapās divus metrus zemāk, sapratu, ka tur sekot vairs negribu. Devāmies vien atpakaļ uz strautu, kas arī nebija tik viegli izdarāms, jo neiedomājamos brikšņos brīžiem nevarēja saprast, uz kuru pusi vispār jālaužas.
Pie strauta pieņēmām līdz šim prātīgāko lēmumu. Griezties atpakaļ līdz pat pašai virsotnei un doties lejā pa jau zināmo taku, pa kuru bijām uzkāpuši. Tas prasītu daudz laika, mums līdzi nebija lukturu (nebijām domājuši, ka pavadīsim šeit vairāk kā sešas stundas), tomēr nolēmām, ka prātīgāk būs tumsā klumpačot lejā pa zināmu taciņu, nekā maldīties kaut kur necaurejamos brikšņos…
Ar vēl lielākām mokām rāpāmies vien atpakaļ pa akmeņaino kuluāru. Brīžiem stāvums bija tik liels, ka nācās lietot rokas, lai tiktu augšā. Diezgan nervus kutinošs ir brīdis, kad klints, pie kā pieķeries, pēkšņi sadalās gabalos un tu saproti, ka īstenībā turi klinti, nevis klints tur tevi…
Galu galā mums paveicās – kad bijām atgriezušies vietā, kur redzējām pēdējo metāla stabiņu, nejauši uzgājām nākošo. Un drīz pēc tam arī pašu taku. Pēc stundas gājiena vēl pa gaismu izmirkuši, bet pārlaimīgi tikām atpakaļ pie mašīnas…
*****
Ceļš uz Mājām... 
Beidzot atkal var lasīt blogu 😉
Es tik vienu nesaprotu, ja jūs strādājat 7 dienas nedēļā tad, kad jūs ejat savos mini piedzīvojumos? 🙂
Lasu pirmo rindkopu un iesmeju. Paklaiņot brīvajā laikā pa ābeļu dārziem, kas plešas ap Napieru, laikam īstas vēlmes nav, he he 😉
Stāstiņš par “tas būs ātri” bija labs! Būtu interesanti no malas kādā google vizuālajā kartē redzēt to nogāzi, pa kuru centāties nokāpt 😀
Jauki, ka tomēr atrodat laiku arī paklaiņot! 🙂 Jaunzēlande tiešām ir fantastisku skatu pilna, pat jūsu fotogrāfijās tas skaidri pierādās!
Nu raibi, raibi jums tur iet. Drusku atsauc atmiņā manus “klejojumus” brīvdienās starp garām darbadienām, kad dzīvojos pa Krimu. Arī tādas iekšējas alkas pēc kaut kā, pēc lielāka vai mazāka piedzīvojuma. Vienu nedēļas nogali 200km brauciens ar veco žiguli uz atomreaktoru, lai ielīstu pašā reaktora sirdī. Citu kāpiens spoku ielejas kalnos un brīžiem ripošanu pa akmeņainajām nogāzēm.
Daba jums tur jūtami savādāka kā citur. Sasmelieties iespaidus cik vien ilgam laikam sanāk. Tās sajūtu drupačiņas jau veido mūsus pašus, mūsu pasaules redzējumu.
Logbuku kaste jautrā. Veidotājs ar izdomu.
Sāku lasīt Ritas aprakstus par daļēji pazīstamām vietām un atkal tā sagribējās uz Jaunzēlandi. Būs kaut kas jāsadomā! Un, pateicoties šim blogam, krājas jau sarakstiņš ar vietām, kur jānokļūst. Gardi lasīt! Paldies.
Ir doma beigās apkopot mūsu Jaunzēlandes TOP apskates vietas. Bet tas tad, kad dosimies jau prom, kad kopaina būs skaidra.