Marakeša – Touama – Tabourahte
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Sestdiena, 28.12.2013
No rīta devāmies ārā no Marakešas Quarzazates šosejas virzienā, lai sāktu stopēt. Taisnākais ceļš veda cauri vecpilsētai un šoreiz jau jutos pārliecināta par savām orientēšanās spējām mazo ieliņu jūklī. Izgājām tur cauri 25 minūtēs ne reizi neapjūkot. Kad jūties droši šajā vidē, tad tā sāk pat ļoti iepatikties.
Pēc pusotras stundas gājuma bijām sasnieguši krustojumu, kur varējām sākt stopēt. Pirmā mašīna apstājās jau pēc piecām minūtēm. Bārdains berbers džipā. Pateica kaut kādu vietas nosaukumu, ko nesapratām, jo īstas kartes jau mums nebija. Bet tā kā virziens labs – kāpām iekšā. Pēc desmit minūtēm tikām izlaisti kādā ciematā, kur nopirkām kolosālus, sulīgus mandarīnus.
Ciemata galā stopējot tālāk, pavisam drīz apstājās kāds vieglais. Eiropeiski ģērbies vietējais. Dikti pļāpīgs, bet diemžēl nerunāja angliski. Arī viņš tālu nebrauca. Pēc kādām 10 minūtēm atkal tikām izlaisti kāda ciemata nomalē.
Šoreiz neviens nestājās ilgi… Ļoti ilgi… Lēnām kātojām gar šoseju Atlasa kalnu virzienā. Pēc kāda laika beidzot apstājās vieglais auto, kurā bija 3 francūži. Tā arī īsti nesapratām, vai viņi dzīvo Marokā, vai atbraukuši kā tūristi… Pēteris, piegājis pie mašīnas, ļoti nopietni jautāja, ka mums vajag uz Essaouiru. Es sākumā padomāju, ka esmu pārklausījusies, tāpēc neko neteicu. (Essaouira ir tā pilsēta, kurā ielidojām – tālu un pilnīgi citā virzienā. Tas būtu tas pats, kas stāvēt uz Vidzemes šosejas, stopēt Valmieras virzienā un jautāt, ka grib tikt uz Liepāju… :D)
Francūži lielām acīm skatījās uz mums un neko neteica. Pēteris vēlreiz skaidri pateica: „Essaouira”! Tad gan es sapratu, kas par lietu un iejaucos, sakot, ka mums vajag uz Quarzazati… Saprotot sajukumu, visi sākām smieties.
Viņi tik tālu nebraucot, bet kādus 30km mūs varot aizvest. Bijām priecīgi par to pašu un rausāmies iekšā mazajā mašīnītē. Kopā ar savām milzīgajām somām knapi tur ierūmējāmies.
Ceļš veda arvien augstāk kalnos, arvien līkumaināki serpentīni. Aizveduši mūs līdz kādai vietai, kur varēja stopēt, francūži paši pagriezās atpakaļ. Blakus ceļam atradās neliela kafejnīca un hotelis, līdz ar to garāmbraucošajām automašīnām bija iespēja apstāties ceļa malā. Labu laiku tur nostāvējām paceltu īkšķi, vērojot vietējos puišeļus spēlējam futbolu. Garām brauca ļoti maz auto, un tas uzdzina bažas par tikšanu tālāk.
Pēc kādas pusstundas no kafejnīcas iznāca divi vīrieši un kāpjot savā auto, uzsauca mums – kurp mēs dodamies? Teicām, ka uz Quarzazati. Viņi atteica, ka tieši turp arī dodoties, lai mēs lecot iekšā. Eh, cik priecīgi bijām… Somas aizmugurē – paši salonā – a tur grīda ar paklājiem izsegta, ādas sēdekļi… Wow.. 🙂
Brauciens ar šo auto ilga vairāk kā 3 stundas… Un tikai pamazām aptvērām, uz ko bijām parakstījušies, nolemjot stopēt no Marakešas uz Quarzazati… Ceļš veda pāri kalniem līdz pat 3000 m vjl. Serpentīni tādi, ka man nelaba dūša metās. Ļoti nepateicīgs ceļš stopēšanai. Sapratām, ka mums ir ļoti paveicies, ka esam sastapuši cilvēkus, kas mūs pārveda vienā rāvienā pāri kalniem…
Ap pussešiem (īsi pirms satumšanas) izkāpām kādā ciematā 20km pirms Quarzazates. Apkārtējā ainava šīs dienas laikā bija izmainījusies pilnībā. Sarkans, klinšains tuksnesis visapkārt…
Iečāpojām kādu kilometru iekšā līdzenumā pa izžuvušas upes gultni un zem nelielajiem, retajiem kociņiem uzcēlām telti.
Tumsā šeit bija mazliet neomolīgi, jo nevar jau zināt, kādā apvidū esi nonācis un, kas šeit dzīvo… Mazums – kāds skorpions atnāk ciemos… Zeme bija saplaisājusi un nevarēja zināt, kas no tām šķirbām izlīdīs… 🙂
Uzvārījām garšīgas vakariņas uz mūsu „izcilā”gāzes balona, kas nu jau aizdegās regulāri. Un gājām gulēt, jo tumsā jau neko citu nepadarīsi.
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→
Ceļš uz Mājām... 