Brīvprātīgais darbs Northland. Divas nedēļas lauku klusumā.

Ar Doru un Graemu bijām sarunājuši tikties pie autobusa pieturas Whangarei centrā. Šī sakoptā un viesmīlīgā pilsētiņa atrodas trīs stundu braucienā uz ziemeļiem no Oklendas. Izkāpuši no autobusa, sēdējām turpat zālītē. Tā kā šis bija pirmais brīvprātīgais darbs, ko bijām sarunājuši caur Helpx.net, īsti nezinājām, ko gaidīt. Parasti apmaiņā pret dažu stundu darbu piecas/sešas dienas nedēļā tu saņem vietu kur dzīvot un ēšanu. Pirmajām divām nedēļām Jaunzēlandē skatījāmies tieši šādu variantu, lai nebūtu uzreiz jāuztraucas par pajumtes meklēšanu un veikaliem. Lai varam mierīgi iepazīt šo zemi un nokārtot visus ar darba vīzu saistītos papīrus. Lai varētu strādāt, ir jāpiesakās IRD (nodokļu maksātāja) numuram un jāatver bankā konts. Ar pēdējo nemaz nav tik viegli. Tas, izrādās, ir sarežģīts un brīžiem pat smieklīgs process, par ko vēlāk atsevišķs stāsts…

Ik pa brīdim piebrauca kāds auto, kurš uzņēma atbraukušos pasažierus. Nebijām vienīgie ar milzīgām mugursomām. Varēja manīt, ka atbraucēji ne vienmēr pazīst tos, kuri tiem atbrauc pakaļ. Brīvprātīgais darbs šeit Jaunzēlandē ir ļoti, ļoti populārs.
Pēc pailgāka brīža arī pie mums pienāca maza auguma vīrietis ar sirmu, garu bārdu. Graeme. Tā kā Dorai vēl vairākas stundas bija mūzikas nodarbības pilsētiņas nomalē (viņa strādā par mūzikas skolotāju), sarunājām tikties vēlāk. Mums bija brīvs laiks iepazīt pilsētiņu, kas pēc Oklendas plašumiem likās ļoti mājīga.

Pirmo nakti Oklendā bijām pavadījuši pie Ginta un Maritas. Viņi kopā ar astoņgadīgo dēļu uz Jaunzēlandi pārcēlušies tikai pirms mēneša. Kad sēdējām lidostā un nezinājām, kur lai pavada pirmo nakti, ziņa no Ginta bija tieši laikā. Viņi mums deva pirmos tik vērtīgos padomus par dzīvi Jaunzēlandē. Viens no pirmajiem darbiem pilsētā – iegādājāmies vietējo telefonu numuru, lai būtu sazvanāmi. Sākām domāt arī par automašīnas iegādi. Šeit gan braukšana notiek pa ielas kreiso pusi, un stūre ir labajā pusē. Kad vakarā Graeme mūs savāca, Pēteris pa taisno iespērās šofera vietā… 🙂

Dora un Graeme dzīvo vēl stundas braucienā uz ziemeļiem no Whangarei. Kad vakarā devāmies ceļā, pamatīgi lija lietus, visapkārt balta migla, braucām pa šauriem, dubļainiem grants ceļiem. Garām plašām lopu pļavām un cauri bieziem paparžu džungļiem. Pēc ilga brauciena, beidzot Dora norādīja uz kādu lauku saimniecību un teica, ka tie esot viņu kaimiņi. It kā bijām galā, bet, kad no kaimiņu mājas joprojām turpinājām braukt vēl kādas piecas minūtes, sākām saprast, cik gan tālu no civilizācijas esam nonākuši… Lietainā, drūmā vakarā, nezinot, kas tevi sagaidīs nākošajās dienās, sajūta jokaina.

Nākošajā rītā lietus bija mitējies, un saules staros beidzot ieraudzījām, kur atrodamies. Visapkārt pavērās fantastiska ainava uz apkārtējiem zaļajiem pakalniem. Tālumā varēja manīt okeānu ar klinšainiem krastiem un smilšainām pludmalēm. Klusums, miers, svaigs gaiss un dabas spirgtums. Bijām nonākuši paradīzē… 🙂

Pavadījām šajā brīnišķīgajā vietā gandrīz divas nedēļas. Viens no pirmajiem darbiem, ko mums uzdeva, bija logu mazgāšana. To viņiem daudz – no iekštelpām paveras skats uz visām pusēm. Kopumā šajā laikā, ko tur pavadījām, mums bija uzdoti divi galvenie uzdevumiem – tikt galā ar dārzu un palīdzēt pārbūvēt otrā stāva sienas. Tik ļoti bijām noilgojušies pēc dabas klātbūtnes, ka dārzam ķērāmies klāt ar milzīgu sajūsmu. Dārzs – es drīzāk teiktu džungļi. Jaunzēlandes siltajā un mitrajā klimatā viss aug kā traks. Arī nezāles. Trīsmetrīgas zāles reizēm nācās vilkt ārā no bagātīgi saaugušām pupām, zemenēm un kartupeļiem. Kad sāc darbu, redzi tikai biezu, zaļu dobi. Kad esi to izravējis, tad izrādās tur apakšā, zem nezāļu masas aug arī kas labāks…

Kad kādā dienas vidū mums uzdeva apstaigāt pļavu un ar lāpstām savākt kaudzēs govs mēslus, smējāmies – diez, cik daudz cilvēku spētu saprast, ka pieklājīgu ofisa darbu var nomainīt arī pret ko šādu… 😀 Bet, ziniet – var! Un, to izdarot, var būt pat ļoti laimīgs! 🙂

Graeme traktora lāpstā bija uzbūvējis koka stalažas (jā, tās bija pieskrūvētas 🙂 ). Tas bija ērtākais un ātrākais veids, kā tikt klāt otrajam stāvam. Pirmajās dienās ar bažām vēroju Pēteri, kurš tur augšā žonglēja uz koka sastatnēm un laboja fasādi. Kad pienāca laiks krāsošanai, augšā uzrāpos arī es. Un galu galā izdevās piesēst pie stūres arī pašam traktoram.

Rītos lējām stādus siltumnīcā (gan tomātus un gurķus, gan banānus un citus eksotiskus augļus), vācām svaigus tomātus. Kamēr diena nebija iesilusi, stādīju jaunos stādiņus dobēs, kurus pēc tam vajadzēja apsegt ar pudelēm un visu dobi noklāt ar sapuvušu zāli, lai nezāles neaugtu. Katru dienu no nezālēm izcīnījām pa vienai dobei vien.

Ne vienmēr spējām saprast Doras un Graema darbus. Laikam pie visamizantākā un neizprotamākā ir jāmin fasādes šuvju taisīšana ciet ar silikonu. Starp katru krāsošanas reizi Graems kaut kur to iesmēreja – šķirbās, uz skrūvēm, stūros… Nekas jau traks tas nav, vienīgi uz tā neturas krāsa. Un, kad pēc otrās kārtas nokrāsošanas, Graeme vietām uzklāja gan balto grunti, gan silikonu tai pa virsu, mums nācās diezgan krietni nomocīties, lai ar trešo krāsas kārtu izdotos noslēpt pleķus…

Trīs reizes dienā Dora gatavoja ārkārtīgi ņammīgas maltītes. Pie ēdamgalda – tas parasti bija laiks, kad pļāpājām. Un daudz. Esam pirmie latvieši, kurus viņi sastapuši. Tikām prašņāti par Latviju un uzdevām daudz jautājumus par Jaunzēlandi. Graema stāsti par vēsturi, reliģiju un daudz citām tēmām mūs aizrāva. Viņi reiz arī daudz ceļojuši, kādu laiku dzīvojuši Japānā. Tagad atbildot uz jautājumu, vai vēl kur gribas braukt, Graeme smaidot saka – nē. Jo viņi jau dzīvojot pasaules skaistākajā vietā…

Brīvajos brīžos devāmies uz tuvējām pludmalēm un mežiem. Bijām tālu no tūristu iecienītajām atpūtas vietām, tamdēļ pludmales pārsvarā piederēja mums vieniem… Klinšaini krasti, baltas smiltis, gandrīz apaļi nogludināti gliemežvāki un zils, zils ūdens. Stāvie krasti noauguši ar bieziem paparžu džungļiem. Bēguma laikā varēja lasīt milzu gliemežvākus visdažādākajās formās un krāsās. Kad okeāns atkāpies, izložņājām krasta klintis. Pa ceļam atradām gan alas, gan nelielas, no krasta nepieejamas pludmalītes. Starp lielākām klintīm vairākkārt manījām dūres lieluma krāsainus krabjus. Cilvēku ieraugot, tie smieklīgi klabēdami sāniski metas klinšu starpās.

Šeit patiesi daudz kas ir savādāks. Mašīnas brauc pa otru pusi, ziemeļos ir siltāks kā dienvidos. Dienas laikā ir nakts, un ziemas laikā – vasara. Un, kad pie tā visa esi pamazām pieradis, nakts laikā izej ārā palūkoties zvaigznēs un saproti, ka arī tās ir savādākas. Kāds nozadzis no debesīm Lielos Greizos Ratus…