Pavasaris Dienvidsalā III. Klusais dienvidkrasts un piedzīvojumu galvaspilsēta Kvīnstauna.

Šoreiz stāsts par pašiem Jaunzēlandes dienvidiem. Fjordu zemē izgājuši Kepler taku, pāris dienas pavadījām Te Anau pilsētiņā. Hostelī slēpāmies no lietus un gaidījām uz saulaināku laiku, lai dotos vēl kādā Great Walks pārgājienā. Tomēr lietus un sniegs kalnos negribēja atkāpties.
Bijām mazliet noguruši no ceļošanas, no jauniem iespaidiem. Vēlējāmies padzīvot kādu laiku brīvprātīgajā darbā, iepazīt vēl kādu vietējo ģimeni. Uzrakstījām vairākām ģimenēm ap Kvīnstaunu, tomēr saņēmām atbildes, ka vēl esot pārāk agrs pavasaris – nevienam brīvprātīgos darbiniekus šobrīd nevajag.
Jau jau atradāmies tuvu salas dienvidgalam gaidīšanas režīmā, nolēmām doties lietaini miglainā braucienā pa Southern Scenic Route. Tas ir viens no tūrisma maršrutiem, kas ved gar dienvidkrastu no Kvīnstaunas līdz pat Dunedinai 610 kilometru garumā. Tam izveidots atsevišķs buklets. Pirms došanās ceļā uzrakstījām pāris HelpX sludinājumiem Inverkargilā, kas ir lielākā pilsēta pašos salas dienvidos.

Netālu pirms Tuataperes pilsētiņas atrodas Clifden ala. Nekāda speciāla autostāvvieta šeit nav ierīkota. Par alas esamību liecina tikai neliela norāde un info stends aiz žoga. Ala it kā atrodas uz privātīpašuma, tomēr žogam pāri ir uzbūvētas kāpnītes. Mašīnu var atstāt nelielā grants kabatā šosejas malā. Uz šīs klusās šosejas bijām vienīgie. Kā izrādās, ala ir dažus simtus metru garš tunelis, kas līkumo tieši gar šoseju. Lai izietu tam cauri, esot nepieciešama pusotra stunda. Lai arī vienīgajā ejā bez sānu atzariem apmaldīties nav iespējams, šeit izvietoti atstarotāji, kas palīdz atrast pareizo un drošo ceļu cauri alai. Vietām tā ir viegli ejama, vietām jārāpo vai arī jālien pāri klinsbluķiem. Trīs reizes jāuzrāpjas pa piecmetrīgām metāla kāpnēm. Ik pa brīdim iespējams apskatīt krāšņus alu veidojumus. Neskatoties, ka iepriekšējās nedēļas lietus bija lijis daudz, vienīgajā alas slapjajā daļā (“Swimming Pool”) ūdens līmenis bija tik zems, ka izdevās to apiet sausām kājām. Tomēr, kamēr alojām, ārā bija sācis pamatīgi līt. Un ņemot vērā, ka atceļš uz mašīnu ir gājiens gar šoseju visas alas garumā, izlijām ne pa jokam.

Dienvidkrasts atrodas tik tālu no populārākajiem tūrisma maršrutiem, ka šeit DOC ierīkojis daudzus bezmaksas kempingus. Tādos nakšņojām arī mēs. Pārsvarā tie nopļauti zāles laukumi okeāna krastā ar sauso tualeti un izlietni. Lai arī kempingotāji visur bija padaudz, kempingi šeit ir tik plaši, ka it nemaz nejūti kaimiņu klātbūtni.

Nākošajā rītā atbilde no HelpX joprojām nebija. Klusums. Uzrakstījām jaunus sludinājumus un devāmies apskatīt Inverkargilu. Tā ir paliela, bet klusa pilsēta. Dzīvāka rosība jūtama tikai ap veikaliņiem. Uz centrālās ielas vairākas lepnas, pēc skata vēsturiskas celtnes. Un kā parasti – plašs un ļoti kopts parks pilsētas centrā – Queens Park. Ar zoodārzu vienā stūrī, kur varējām aprunāties ar Austrālijas strausu. Paliela vista.

Par brīvprātīgo darbu joprojām klusums arī aiznākošajā dienā. Bijām tik noguruši no ceļošanas, ka sākās izmisums. Tomēr, tā kā variantu nebija, devāmies vien tālāk.
Reģionu uz austrumiem no Inverkargilas sauc par Catlins. Nosaukums dots par godu kādam kuģa kapteinim – pirmajam baltajam cilvēkam, kurš nolēma iedzīvoties šajā reģionā. Gandrīz divsimts gadus atpakaļ viņš šeit iegādājās milzu zemes platības no maoriem un eksportēja preces uz Austrāliju. Klinšaini krasti, zālaini klajumi un stipro vēju salauzīti koki – tāda šeit ir ainava. Vislabākā vieta, kur vērot roņus, jūraslauvas un pingvīnus. Gar skarbo Catlins krastu okeāna dibenā guļ daudzi kuģu vraki. Tos, kuri tuvāk krastam, bēguma laikā var apskatīt. Pirms šajā reģionā “ieradās” vilciens, galvenie transporta ceļi veda pa ūdeni. Katrā no mazākajām piekrastes pilsētiņām šeit kādreiz bija dzīvīga osta. Tomēr, kad 20.gs. sākumā uzbūvēja dzelzceļu, ostas pamazām zaudēja savu nozīmi. Šodien pilsētiņas kļuvušas klusas un mierīgas. Galvenais ienākumu avots šeit ir zvejniecība un aitkopība. Un, protams, tūrisms.

Pirmais mūsu pieturas punkts Catlins krastā – Slope Point – Jaunzēlandes tālākais dienvidu punkts. Zīme vēsta, ka atrodamies tieši pa vidu starp ekvatoru un dienvidpolu. Ņemot vērā, ka laikapstākļi šeit skarbi visu cauru gadu, ārkārtīgi stiprajā vējā koki ieguvuši ļoti savdabīgu formu. Tie, kā izrādās, šeit nav iesējušies dabīgi. Lai aitām būtu kur patverties, kokus šeit sastādīja fermeri. Interesantie koku puduri tagad kļuvuši par visvairāk fotogrāfētajiem objektiem Slope Point apkārtnē. Un par vieniem no savdabīgākajiem kokiem pasaulē.
No Slope Point redzama Stjuarta sala jeb Rakiura, kas šobrīd ir ietinusies lietus mākoņos. Saulainu laiku tur gadās piedzīvot reti. Tā kā uz salas esot tikai viena maza pilsētiņa un nokļūšana tur ir sarežģīta, nolēmām izlaist tās lietaino apskati.

Sekojot Catlins bukletā minētajiem apskates objektiem, aiztaigājām līdz Purakaunui ūdenskritumam, kas plaši izplūdis vairākās kaskādēs. Izgājām kādu 250 metrus garu bijušo dzelzceļa tuneli. Pie Waipapa Point bākas okeāna krastā redzami jūraslauvas – milzīgi blāķi laiski gozējas pludmales smiltīs. Atšķirībā no roņiem, šiem tuvoties pavisam noteikti nav ieteicams. Neskatoties uz lempīgo paskatu, tie spējot pārvietoties diezgan ātri. Zīmes brīdina netuvoties tuvāk kā 20-30 metrus un nekad nenostāties starp jūraslauvu un okeānu, jo tas varot sajusties apdraudēts un uzbrukt. Kad kāds no varenajiem dzīvniekiem paceļ galvu un izlaiž savu rēcoši spiedzošo brēcienu, šermuļi skrien. Turpat gulšņā arī pāris roņi, kas uz šo nezvēru fona izskatās pēc mazulīšiem.
Garāmbraucot piestājām arī pie Niagāras ūdenskrituma, par kuru jau bijām dzirdējuši jautrus nostāstus. Kādam vietējam šeit bijusi ļoti laba humora izjūta. Varenajā, zīmīgajā vārdā šeit ir nosaukts pavisam niecīgs pārdesmit centimetrus augsts ūdenskritumiņš. Nu patiesībā – tas pat nav ūdenskritums, tā ir neliela krāce, kura pie augstāka ūdens līmeņa nemaz nav redzama. Tā arī neko Niagāras cienīgu neatrazdami, braucām tālāk.
Patīkami pārsteigti bijām par Jacks Blowhole – iepsaidīgu caurumu krasta klintīs. Lai arī tas atrodas 200 metru attālumā no krasta, caur pazemes tuneļiem šeit ieplūst okeāna ūdens. Un ar iepaidīgu spēku sviež šļakatas pret klints sienām. 55 metru dziļā un 68 metru platā cauruma vienā malā ierīkots skatu laukums. Sajūta kā stāvētu pie gigantiska katla, kurā šņākdams mutuļo ūdens. Atšķirībā no līdzīga blowhole Coromandel pussalā, šajā nepavisam nav vēlēšanās iepeldēt ar kajaku… Varenajā okeāna spēkā laiviņu te šašķaidītu driskās.
Tieši pirms saulrieta bijām tikuši līdz Nugget Point. Kopā ar vēl kādu pāri metāmies gandrīz kilometru garajā skrējienā no autostāvvietas līdz bākai, lai paspētu noķert kadrus ar saulrietā izgaismoto bāku. Nepaspējam. Tomēr arī bez saulrieta uz klints raga uzceltā bāka izskatījās iepaidīga.

Kaka pilsētiņā iebraucām jau tumsā. Šis reģions pret kempingotājiem vairs nav diez ko draudzīgs. Visur kempingošanas aizliegumi, tamdēļ naksnīgā braucienā tikām līdz Balclutha pilsētai, kur nakšņojam kā ierasts – ielas malā.

Šī pagaidām izrādījusies visneveiksmīgākā brīvprātīgā darba meklējuma pieredze. Joprojām nebijām saņēmuši nevienu atbildi. Diena pagāja sēžot mašīnā un nezinot, kurā virzienā doties… Bija auksts, pūta stiprs vējš un brīžiem smidzināja. Tikai nākošās dienas vidū beidzot saņēmām pozitīvu atbildi no kādas ģimenes Kvīnstaunā. Vēl vienu dienu nozvilnējām kādā bezmaksas kempingā netālu no Kromvelas un aiznākošās dienas rītā ieradāmies mūsu jaunajās mājās. Šeit mūsu palīdzība bija vajadzīga gan tikai uz nedēļu, tomēr tas bija labāk kā nekas.

***
Kvīnstauna – tulkojumā nozīmē “Karalienes pilsēta”. Tā ir izvietojusies stāvu kalnu pakājē ainaviskā Wakatipu ezera krastā. Gaumīgā koka arhitektūra pilsētai piešķir ļoti īpašu atmosfēru. Vairākkārt esam dzirdējuši, ka pilsētas robežās dzīvot esot ekstrēmi dārgi. To varot atļauties reti kurš. Arī viesnīcām un hosteļiem te cenas ir augstākas kā citur. Un tie parasti ir rezervēti jau nedēļu uz priekšu (kādā no Kvīnstaunas apmeklēšanas reizēm vēlāk vasarā centāmies atrast kādu vietu hostelī – neiespējami…). Tie, kuri strādā Kvīnstaunā, pārsvarā dzīvo apkārtējās piepilsētās, kas atrodas 10 minūšu braucienā no Kvīstaunas centra. Stāvie kalni neļauj pilsētai īpaši izplesties.
Centrs pārpilns ar tūristiem. Izklaides ap pilsētu tiek piedāvātas ļoti daudz. Pārsvarā tās būs ekstrēmās aktivitātes. Mēs izbaudījām gan zipline, gan vairāk kā 100 m augstās virves šūpoles Shotower kanjonā (paldies Robim!). Bez kafejnīcām, restorāniem un ierastajiem tūristu veikaliņiem, šeit var atrast ļoti daudz specializēto ekipējumu veikalu āra aktivitātēm un ceļošanai. Fergburger ēstuvē var nobaudīt patiesi gardākos burgerus. Par to liecina arī cilvēku rinda, kas vienmēr izstiepusies pa trotuāru divu veikalu attālumā… Nu kā pēc desām.

Nedēļu nodzīvojām desmit minūšu braucienā no Kvīnstaunas lepnā privātmājā. Brīvprātīgais darbs. Palīdzējām nopļaut zāli un uzkopt dekoratīvās dobītes ap piemājas mauriņu. Lisa un Blērs izrādījās ļoti aizņemti cilvēki, kuru dienas ir saplānotas pa minūtēm. Bet pat ja komunikācija ar saimniekiem šoreiz nesanāca (tikāmies gandrīz tikai ēdienreižu laikā), izbaudījām dzīvošanu skaistā istabiņā ar skatu uz sniegotiem kalniem. Ravējot dobes, vislabākā draudzība laikam izveidojās ar četrām vistām, kuras ļoti aktīvi “palīdzēja” no zemes izkaplēt visas sliekas. Ravēšanai gan tas īsti nepalīdzēja, jo mums bija ļoti jāuzmanās, lai kaplējot nepadarītu vistas bezgalvainākas… Viņu mīļākā nodarbe bija pašaut galvu tieši zem mūsu kapļiem, lai pēdējā brīdī izķeksētu vēl kādu papildus tārpiņu.

Gandrīz katru pēcpusdienu un brīvo dienu devāmies kādā braucienā. Kvīnstaunas parkā par brīvu var spēlēt disku golfu (pašam tik šķīvīši jāsagādā). Ap pilsētu ir daudz pastaigu taku. Pie Arrowtown pilsētiņas atrodas vēsturiska ķīniešu apmetne; arī šajā reģionā reiz bijušas zelta atradnes. Arrowtown vēsturiskais centrs ir īstā vieta, kur saulainā vasaras dienā idilliski pasēdēt āra kafejnīcā un baudīt kafiju vai kādu saldējumu.
Pat, ja ārpus ziemas sezonas apkārtējie slēpošanas kūrorti ir slēgti, uzbraukt augšā ar mašīnu ir to vērts arī vasarā. Tā ir lieliska iespēja paskatīties uz pilsētu un apkārtējiem kalniem no putna lidojuma. Brīvajā dienā izvēlājāmies doties uz The Remarkables. Tie, kas ir pārāk slinki, lai kāptu kalnos, šeit var sajust īstu kalnu garšu jau pēc pusstundas gara, viegla brauciena ar auto. Viss gan neiegadījās kā plānots, jo izvēlētās brīvdienas rīts sagaidīja ar svaigu sniegu kalnos, kas bija nokāpis zem 2000 m vjl. Ātrais pārgājiens līdz Alta ezeram beidzās ar četru stundu fiziski smagu bridienu pa dziļu sniegu, no sniega baltuma apžilbušām acīm un pamatīgi saulē apcepinātu seju (kuram tad ienāca prātā paņemt pretsauļošanās krēmu…). Vēl nedēļu pēc tam staigāju ar “baltām” saulesbrillēm. Ja Jaunzēlandes ziemā sniegu tā arī nebijām izbaudījuši, tad šeit augšā izpriecājāmies līdz sirds dziļumiem.
Ja ir pietiekami daudz drosmes doties mazliet pārgalvīgā braucienā ar mašīnu, tad iesakām Skippers kanjonu. Tas ir 20 kilometru garš iebrauciens pa grants ceļu, kurš nav diez ko izcilā kvalitātē. Vienā virzienā mums tas paprasīja gandrīz stundu. Skarbā ainava aizraus. Adrenalīnu izdosies noķert ceļa šaurākajās vietās. It sevišķi ja kādā līkumā nāksies sastapties ar pretīmbraucošu auto. Ir posmi, kur izmainīties ir neiespējami. Vienu reizi mums nācās braukt atpakaļgaitā. Un ņemot vērā, ka šaurā ceļa vienā pusē ir dziļa aiza, nerviem bija kur pakutēt… Ceļa galā (it kā ceļš turpinās arī tālāk vēl 20 kilometrus līdz pat Branches fermai, bet tur bez kārtīga džipa vairs netikt cauri) atrodas Skippers kanjona vecā skola un pāris ēkas, kas saglabājušās no laikiem, kad šeit notika aktīva zelta ieguve. Šī ir vēl viena vieta, kurai reiz tika prognozēta varena nākotne, bet līdz ar zelta ēras beigām viss iegrima aizmirsītbā. Šeit pat bijusi labi pieprasīta viesnīca – tik liela cilvēku plūsma veda caur šo reģionu. Visas ēkas joprojām tiek uzturētas labā stāvoklī un skolas telpās izvietots neliels muzejs ar simts gadu vecām fotogrāfijām.

Kvīnstaunā turpmākajos mēnešos atgriezāmies vēl vairākas reizes. Gan atpūtas braucienā, gan caurbraucot. Un vienmēr tuvojoties pilsētai sajūsmināja grandiozā ainava. Stāvie kalni no visām pusēm sargā karaliskās pilsētas mieru.

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 2 komentāri

Ziņu izvēlne

2 thoughts on “Pavasaris Dienvidsalā III. Klusais dienvidkrasts un piedzīvojumu galvaspilsēta Kvīnstauna.

  1. Gunta

    Izbūvētās kāpnītes pāri žogam noteikti bija amizants skats. Žēl, ka mums tādu nebija bērnībā tām sētām, kurām līdām pāri čiept ābolus 😀
    He he, jums uzdāvināt lietussargus, lai jūs kārtējo reizi neizlītu līdz kaulam? 🙂
    Žēl, ka nav bilde ar tām jūraslauvām. Gribētos apskatīt.
    Par kaplēšanu kopā ar vistām tā pārsmējos! 😀 Viņas bija pārliecinātas, ka viņām palīgā atsūtīti divi slieku uzracēji! 😀

    • heh, vai tad tik bieži sūdzos, ka izlīstam līdz kaulam? 😀 Laikam tāda ir Jaunzēlande. Lietussargs mums mašīnā ir. Tik tas lietus parasti bez brīdinājuma atnāk…
      Bildīte ar jūraslauvām ir. Kopā ar Pēteri vienā kadrā. Tie tumšie “pleķi” bildes labajā pusē ir guļošs jūraslauva un ronis. Nesanāca noķert kadru, kur tie bija pacēluši galvas.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: