Calenzana – d’Ortu di Piobbu

Calenzana – d’Ortu di Piobbu

Naktī garām braukāja mašīnas, bet man tas īsti netraucēja. No rīta vācu meitene Marija man teica, ka viņa dēļ mašīnām neesot izgulējusies. Modinātājs skanēja 6:00, bet piecēlos ap 7:00. Labāk ir kārtīgāk izgulēties, jo iepriekšējās divas naktis negulēju daudz. Pēc astoņiem devos ceļā.

Calenzanas ciematā īsti nevarēju atrast sākumpunktu ceļam. Gāju uz dullo pa mazajām ieliņām. Iegāju arī tupikā. Bet ciemata galā tomēr nejauši uzgāju uz īstā ceļa. Tur sev 100 metrus priekšā ieraudzīju vācu pāri. Bet pie izejas no ciemata bija neliela baznīca. Nolēmu tajā ieiet, tāpēc neķēru viņus rokā.
Iegāju baznīcā, noliku somu, nometos ceļos un nepaspēju pat sākt lūgšanu, kad dzirdu, ka kaut kur baigi gāžas ūdens. Skatos – laukā gāž! Nevis līst, bet reāli gāž. Biju šokā – no kurienes pēkšņi uzradās lietus ja brokastojot pat saule spīdēja!? Domāju par tiem, kas atrodas jau uz ceļa – viņi pat nepaspēja somas vai sevi apklāt, kad jau bija salijuši… Nespēju noticēt tādai brīnumainai veiksmei, kas man bija – tieši atrados zem jumta! Mierīgi iepakojos lietus pārvalkos, un tad jau arī lietus bija norimis. Devos ceļā.
Vēlāk gan vairākas reizes šodien uzlija. Un diezgan stipri. Tā ka biju pamatīgi slapja. Un ne tikai no lietus. Kāpjot stāvajā kalnā, zem pončo labi svīst…

Iepazinos ar pāri no Dānijas – Jenss un Kity. Viņi gaidīšot pazaudēto somu Calvi, tāpēc tālu šodien neiešot.
Vienā posmā mani šodien pārsteidza pamatīgi grūta taka. Nu tā ka ir jādomā kā tikt augšā vai lejā. Un brīžiem nūjas un dzeramā pudele pat traucēja, jo, lai rāptos, bija jāizmanto arī rokas. Vienā trakākajā brīdī bija arī pirmās ķēdes. Vajadzēja ar rokām ieķerties ķēdē, ar kājām atsperties pret klinti un atmuguriski laisties lejā. Brīdi pārdomāju visu, līdz saņēmos… 🙂
Ar 14 kg uz muguras tas nav viegli…
Labi, ka šajā brīdī es biju panākusi divus pavecākus francūžus. Un mani bija panākuši zviedru pāris un francūzis Ludvigs, ar kuru vēlāk šeit kopīgi pavakariņoju. Tādā kompānijā pārvarēt šo grūto posmu bija vieglāk. Viņi mani sauca par “courageous” (drosmīga), jo eju viena… 🙂
Pēdējie km bija pavisam mierīgi – bez lietus, bez vēja un pa ērti ejamu taku. Īpašs brīdis bija, kad tālumā aiz kalna nogāzes ieraudzīju šo kalnu namiņu, līdz kuram vēl bija ~1h, ko iet.

Šobrīd esmu d’Ortu di Piobbu naktsmītnē/kempingā 1520m augstumā. Ierados šeit ap 14:30. Tātad 6h ceļā – tieši tā kā ir rakstīts uz norādēm.
Lietus vairs nelija un vakarā uzspīdēja pat saule. Bet silti nav, jo ir stiprs vējš.
Šeit nav elektrības un nebūs 3 dienu gājuma attālumā. Tas nozīmē, ka nevaru uzlādēt fotoaparātu. Man rāda 39% baterija. Redzēs, kā izdosies izvilkt…