Koki, kivi un beidzot Taupo!

***
Viena no interesantākajām darba pieredzēm līdz šim saistās ar Cathedral Cove. Divas jaukas, saulainas dienas pavadījām stāvajās nogāzēs, stādīdami mežu. Katrs koks, kas reiz augs šajā mežā, būs par piemiņu kritušajiem karavīriem 1.Pasaules karā.
Vienpadsmit cilvēku komandā divās dienās iestādījām gandrīz pusotru tūkstoti koku. Rāpojām pa nogāzēm, līdām pāri kritušo koku stumbriem un nozāģētiem krūmiem. Garajā zālē un starp ērkšķainiem kazenāju zariem meklējām tukšākas un līdzenākas vietiņas jaunajiem kociņiem.
Bijām priecīgi strādāt lieliskā komandā – darbi netika iedalīti – katrs pielika roku tur, kur tajā brīdī tas bija nepieciešamas. Kāds gāja pa priekšu un sprauda mietiņus vietās, kur varētu stādīt kociņus. Kāds pie katra no mietiņiem atstiepa stādus podiņos. Kāds, kuram visvairāk spēka, staigāja apkārt ar lāpstu un raka bedres. Šis bija visgrūtākais posms, jo ar lāpstu izcirst cietajā un sakņainajā meža zemē bedri nav viegli. Nākošais sasvieda bedrēs mēslojuma tabletes. Nākošais sastādīja kociņus un podiņus uzsprauda staba galā. Skats jauks, kad darbs padarīts. Visa nogāze pilna ar mietiņiem, kuru galos grab pa podiņam… Kad laukums sastādīts, kāds apstaigāja sektoru un savāca podiņus, pārbaudot, vai viss padarīts..
Labs iemesls atgriezties šeit pēc gadiem divdesmit, lai apskatītu, kas no tā visa būs izaudzis..

***
Ņemot vērā sliktos laikapstākļus, mūsu tālākais ceļš no Coromandel pussalas veda uz Taurangu. Neskatoties uz to, ka Jaunzēlandē ir ziemas vidus, bijām manījuši sludinājumus, ka joprojām rit kivi novākšanas sezona un ir vajadzīgi darbinieki. Tā kā atradāmies šajā reģionā, nolēmām izmantot iespēju un pamēģināt vākt šos Jaunzēlandes zaļos simboliņus. Pēc sludinājuma devāmies uz Bell Lodge Taurangā. Gluži tā pat kā Napierā – tas ir hostelis, kurš piedāvā dažādas darba iespējas. Ja paliksi hostelī, viņi tev sagādās darbu. Tā nu bijām priecīgi uzzināt, ka uz kivi novākšanu varam doties jau nākamajā rītā.
Četras dienas pavadījām kivi dārzos. Un ar četrām dienām mums pietika… Ja pirmajā dienā bija interesanti, tad jau otrajā dienā kivi vākšana mūs sāka garlaikot nepajokam. Astoņas stundas tu neko citu neredzi kā tikai neiedomājami daudz kivi, kas karājas tev virs deguna. Un tu centies tos lasīt cik vien ātri iespējams…
Rukājām kā mašīnas. Ja beidz vienu kivi rindu, sāc nākošo. Esot apakšā zem zariem, visas rindas izskatās pilnīgi vienādas. Un ja četras dienas no vietas nekas nemainās, tad ātri sāk zust interese par šo darbu.
Kad ceturtajā dienā sākās problēmas ar nolasīto kastu skaitu – uzraugi nebija pieskaitījuši 30 kastes un papīros, kā izrādās, bija milzīgs bardaks – nolēmām šo darba vietu pamest. Pareizāk sakot – pēc pusdienlaika mums palūdza doties prom un neatgriezties, jo bijām tik nekaunīgi, ka sākām protestēt, sakot, ka mūsu kastu skaits nesakrīt ar viņu saskaitīto… 120 kastu vietā viņi mums ieskaitījuši 90. Dienu vēlāk hostelī no citiem kivi lasītājiem uzzinājām, ka nākošajā dienā uzraugi esot atvainojušies grupai un atzinuši, ka tiešām bija kļūdījušies – vismaz naudiņu saņēmām par visām kastēm. Un tā kā meklēto pieredzi bijām dabūjuši – tagad zinām kā aug kivi – par zaudēto darbu nemaz nesatraucāmies. Mašīnas aizmugurē piekrāvuši veselu kasti ar svaigiem kivi, devāmies prom.

Lai varētu strādāt pie kivi novākšanas, augumam jābūt vismaz 1,70m. Tomēr dažos dārzos garākiem cilvēkiem bija tikai grūtāk – ar smago somu uz vēdera nav viegli strādāt salīkušam.

***
Mūsu tālākais ceļš beidzot veda uz Taupo. Pa ceļam vēl izmetām līkumu gar Hobitonu un pasakaino Waihou Walkway – 4,7 km garu pārgājiena taku gar Waihou upi. Hobita faniem šī vieta ir kā paradīze. Ar saviem zaļajiem pakalniem un dzidri zilo ūdeni tā skaitās Šīras ikona. Saulainā dienā šo vietu iesaku apmeklēt katram, kurš grib izbaudīt Jaunzēlandes vispatiesāko dabas skaistumu!
Jaunā HelpX vieta mums bija sarunāta tikai nākošajā dienā, tamdēļ lietaino dienu pavadījām Rotorua kultūras un vēstures muzejā. Tas ierīkots kādreizējā karsto dubļu vannu sanatorijas ēkā. Muzeja ekspozīcija sākot ar laiku, kad šajās salās pirmo reizi ieradās maori un nosauca to par Aotearoa – “Garo, balto mākoņu zemi”, līdz pat brīdim, kad šeit pirmo reizi spēra kāju baltais cilvēks, un Jaunzēlande kļuva par tādu, kāda tā ir šodien.
Gan man, gan daudziem citiem (it sevišķi tiem, kas lasījuši “Kapteiņa Granta bērnus”) Jaunzēlandes vēsture saistās ar cilvēkēdājiem. Kā tad tur īstenībā bija? Šo faktu mēģināju noskaidrot muzejā. Galu galā izrādās (vai vismaz TĀ māca šodienas maoru bērniem) – maori nemaz nav bijuši briesmīgi negausīgi cilvēkēdāji. Pret pirmajiem baltajiem iebraucējiem vietējie izturējušies draudzīgi un labprāt ar tiem tirgojušies. Ar cilvēka gaļu tie mielojušies tikai kara gadījumā – tas bijis īpašs rituāls apēst uzvarēto pretinieku. Ir kāda būtiska atšķirība: maori nekaroja, lai ēstu, bet tie ēda tāpēc, ka karoja. Un varbūt tāpēc, ka karoja tie bieži, par šīs salas vēsturi radies tāds negants priekšstats.
Vēl pavadījuši nakti Taupo pilsētas autostāvvietā (šoreiz klusāku vietu nakšņošanai mašīnā nebija viegli atrast), nākošajā rītā devāmies uz Tauharu – retrīta un konferenču centru, kas neplānoti kļuva par mūsu mājām gandrīz uz visu ziemu..

Waihou Walkway

Waihou Walkway

Waihou Walkway

Rotorua kultūras un vēstures muzejs. Pat ziemas vidū šeit puķes.

Apskatot pagraba ekspozīciju, kur redzamas kādreizējās dubļu vannu procedūru telpas, jāvalkā ķivere.