Prom no putekļu pilsētas

Tinghir – Gorges Toudra – Erfoud

Pirmdiena, 30.12.2013

Rīts izrādījās ļoti, ļoti auksts. Priecājāmies, ka iepriekšējā vakarā mēs nejauši tikām ieaicināti viesnīcā un nepalikām teltī… Droši vien būtu atsaluši līdz pēdējam…
Ejot prom no viesnīcas, vēlreiz satikām jaunāko no brāļiem. Viņš, padzirdējis, ka mēs taisāmies meklēt taksi uz Todras aizu, ieteica labāk turp doties kājām, bet atpakaļ braukt ar taksi. Ceļš, kurš paņemot kādu pusotru stundu, esot ļoti interesants.
Tā kā tūrisma norāžu Marokā nav, sākumā vairākkārt apmaldījāmies, meklējot īsto virzienu ārā no pilsētas. Galu galā, jautājot vietējiem, tikām nosūtīti no šosejas lejā ielejā – oāzē. Ja neskaita, ka gājiens kopumā paprasīja četras stundas, kas manam sāpošajam ahilejam bija par skarbu, tad pati oāze ir apskates vērta. Tā ir kā maza pasaule tuksneša vidū. Viss zaļš un sulīgs. Strautiņi un kanāliņi, iekopti dārzi, līkloču taciņas. Palmās augšā sulīgas, tumšas dateles. Mūsu acīm ļoti neierasta un eksotiska ainava. Brīžiem sajutos kā staigājot par tropu māju LU Botāniskajā dārzā.

Pēc Todras aizas apskates sākām lūkoties pēc iespējas nobraukt atpakaļ lejā uz Tinghir pilsētiņu. Kā parasti, mums uzreiz pieslējās vairāki vietējie, vedot pie takša un sakot, ka tikai 10 dirhami no katra… Ka tūlīt braukšot, tik jāsagaida šoferis… Bagāžnieks jau vaļā un jau gatavi krāmēt iekšā mūsu somas. Man bija zudusi ticība šiem cilvēkiem, tāpēc noteicu, ka pagaidīsim šoferi… Ja pēc 5 minūtēm (kā viņi solīja) neizbrauksim, iesim prom.
Šoferis ieradās pēc 2 minūtēm. Pārprasām – cik? Arī šoferis apstiprina to pašu – tikai 10Dh no katra… Pētera soma tiek jau ielikta bagāžniekā. Pārprasām vēlreiz – kad brauksim? Tagad, tagad… Arī mana soma jau tiek ņemta man nost no pleciem, lai liktu iekšā bagāžniekā. Un te pēkšņi šoferis sāk runāt par to, ka cena ir par vienu cilvēku, bet mašīnā ir 6 vietas… Vai nu jāgaida citi pasažieri, vai arī jāmaksā par citiem…
Tā ir klasiskā situācija kā vietējie tevi iedzen stūrī… Šoreiz mans mērs bija pilns. Momentāli pagrābu savu somu, nošņācos un metos prom, meklēdama kādu tūristu auto, kuri mūs varētu paķert līdz pilsētai. Pēteris man sekoja. Tas nostrādāja. Taksis mums brauca pakaļ un paziņoja, ka „jā, tūlīt pat vedīšot – katram 10Dh un ne vairāk…” 🙂
Pa ceļam uz ciematu salasījās arī pārējie pasažieri, un mums sanāca izbaudīt kā tas ir – braukt 6 cilvēkiem (neskaitot šoferi) vienā taksī. Nemaz tik traki nebija – vecais mersis ir patiesi ietilpīgs un visiem bija ērti.

Tinghir autoostā nopirkām biļeti uz Erfudu. Šoreiz kā par brīnumu bez vietējo „palīdzības”. Autobusam vajadzēja attiet pēc 45 minūtēm, bet tas kavējās par kādu stundu… Kā parasti te viss kavējas. Stāvēju tajos putekļos un haosā, klausījos tajā skaļajā vājprātā apkārt un sapratu, ka esmu no tā visa nogurusi… Sapratu arī, ka šī Tinghir pilsētiņa ir riktīga putekļu un graustu pilsēta… Un ka mēs paši esam pārvērtušies par netīriem putekļu bērniem… 🙂
Kad beidzot atbrauca autobuss, sapratu, ka šis ir vēl švakākā stāvoklī kā vakardienas buss. Es pat teiktu, ka šāds grausts reti kur redzēts… Brauciens izrādījās četras stundas garš… Sajūtas divējādas – no vienas puses pamatīgs nelabums no autobusa kratīšanās un smirdoņas pēc izpūtējgāzēm. Bet no otras puses – sajūsma par apkārtējo ainavu, kādu vēl nekad nebiju redzējusi. Absolūts līdzenums, ja neskaita Atlasa kalnu grēdu gar kreiso malu pie horizonta. Šoseja kā zīmulis taisns līdz pat apvārsnim…

Jau gandrīz iebraucot šodienas galamērķī – Erfudā, autobuss piestāja benzīntankā uzpildīties. Autobusā iekāpa pāris vietējie berberi lupatās ietinušies no galvas līdz kājām. Viens no tiem aplūkoja pasažierus un pieslējās mums. Viņam esot transports uz Merzogu… Ko mēs darīšot? Viņam esot viesnīca… Utt… Kā parasti…
Centāmies pieklājīgi atbildēt, ka mums nevajag viesnīcu, ka mums ir telts, savi plāni… Bet viņš neatlaidās. Autobuss atsāka braukt, bet viņš joprojām mums bāzās virsū. Pat, ja palikām arvien asāki savos vārdos, ka mums NEKĀ NEVAJAG. Es sēdēju ejas pusē un, kad viņš runājot jau sāka gandrīz gāzties man virsū, kādā brīdī neizturēju un ar plaukstu atvairīju viņa seju no sevis. Nepieskāros viņam – tikai ar žestu viņu atstūmu tālāk. Tas bija kā uguns pakulās. Viņš sāka bļaut, ka viņš ESOT BERBERS, bet mēs lai tinoties no šejienes… Apkārtējie cilvēki izlikās neko neredzam. Autobuss tuvojās autoostai, un es sapratu, ka mēs abi tak esam pilnīgi neaizsargāti viņu zemē, un, ja neļaujamies viņu uzspiestajām lietām un tirgum, tad viņi mums sāk uzbrukt… Tas man bija pēdējais piliens šodien… Vienkārši sāku raudāt… Nevarēju vairs savaldīties.
Tas nostrādāja (tā gan nebija plānots vai domāts). Berbers uzreiz apklusa un apsēdās pāris krēslus tālāk. Un, kad kāpām ārā, pat mierīgi man pateica „my friend”. Tas gan manu satraukumu nespēja izkliedēt, tāpēc, jau tumsā ierodoties Erfudā, pirmā un vienīgā mana doma bija – atrast tuvāko viesnīcu vienalga, cik tas maksās, un nozust numuriņā, jo tā bija vienīgā drošā vieta. Un tā kā tajā ciematā vispār bija tikai trīs viesnīcas, tas nenācās grūti.
Man bija zudusi drosme ceļot pa Maroku uz savu galvu. Un biju neizsakāmi priecīga, ka mūsu nākošās dienas plānā bija tikties ar Avantūristiem – ceļotāju grupu no Latvijas.