Lake Waikaremoana

2016. gada 24. un 25. aprīlis

Garums: 46 km
Prognozētais laiks: 18h, 3-4 dienas
Mūsu laiks: 13h, 2 dienas
Sezona: visu gadu
Naktsmītnes: 5 kalnu būdas ($ 32,-), 5 kempingi ($ 14,-)
Atrašanās vieta: Te Urewera, Ziemeļsala
Tuvākās pilsētas: Wairoa (63km), Gisborne (160 km), Napier (180 km)
Attālums starp takas galapunktiem: 30 km pa grants ceļu
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT

Trīs līdz četras dienas – tik daudz laika esot vajadzīgs, lai izietu taku ap Waikaremoana ezeru. Tā skaitās viena no deviņām skaistākajām pārgājienu takām Jaunzēlandē. Tā kā mums ir vēlme gada laikā iziet tās visas, šai esam nolēmuši pieķerties jau šoruden. Kad uz svētkiem mums darbā beidzot tiek iedotas veselas divas brīvas dienas, sākam sīkāk pētīt takas aprakstu un augstuma līknes. Lai arī prognozētais laiks takai vienā virzienā ir 20 stundas, mēs paļaujamies, ka spēsim taku iziet divās dienās.
Plānošanu nedaudz sarežģī fakts, ka taka nav cilpveida – tā sākas vienā ezera galā un beidzas otrā. Starp abiem sākumpunktiem ir stundas brauciens ar auto pa šauru, serpentīniem pilnu grants ceļu. Tā pat nav šoseja, līdz ar to par stopēšanu nevar būt ne runas. Ir pieejams arī “water-taxi” (60 dolāri no cilvēka), kas gājējus pārvadā pāri ezeram no viena takas gala uz otru. Tomēr mums šoreiz prātā cits plāns. Nolemjam abi iet katrs no savas puses un pusceļā nakšņošanas vietā vienkārši atdot otram auto atslēgas.

Kad svētdienas rītā dodamies ceļā, līst. Tomēr pat prognozētais lietus visas pirmās dienas garumā mūs nespēj atturēt no plānotā. Brauciens no Napieras līdz ezeram gan izrādās ilgāks un smagāks kā šķita, jo ceļš ir ne tikai līkumains, bet arī smilšains un akmeņains.
Vispirms dodamies līdz info centram rezervēt naktsmītni. Esam izvēlējušies nakšņot kempingā takas viduspunktā. Kad to paziņojam info centra darbiniekam, viņš dodas skatīties savos aprakstos. No katra gala līdz šim kempingam esot desmit stundu gājiens… Vai tiešām mēs plānojam tur būt jau šonakt?! Neskatoties uz to, ka pulkstenis jau rāda pirms vienpadsmitiem, pilnā pārliecībā atbildam: “Jā!”
Lai arī izskatās, ka puisim lielas ticības mūsu saprātam nav, viņš pieņem mūsu maksājumu par kempingu.
Vai mums pašiem ir pārliecība?
Ir!
Nu…sliktākajā gadījumā iesim līdz naktij… 🙂

Izlaižu Pēteri pie tuvākā takas gala un pati dodos stundas braucienā līdz otram galam. Pēterim šodien priekšā 20km ar iespaidīgu kāpienu un nokāpienu, turpretī man 26km – gar ezera krastu, bez izteikta reljefa. Ceļā dodos jau pēc divpadsmitiem. Un jau pirmajā pusstundā man sāk rasties aizdomas, ka zinu, kāpēc šai takai tiek prognozēts tik ilgs iešanas laiks… Dubļi, dubļi un vēl vairāk dubļi. Neapejami dubļi, neizbrienami dubļi (ir risks pazaudēt kurpes), slideni dubļi… Taka vietām pavisam aizaugusi ar zālēm. Un zem tām, protams, dubļi…

Un tomēr, neskatoties uz slikto takas stāvokli, Whanganui Hut sasniedzu jau pēc stundas – uz pusi ātrāk kā prognozēts aprakstos. Arī nākošie posmi iet tik pat raiti. Stundas vietā 45 minūtes. Divarpus stundu vietā – stunda un 40 minūtes… Ātrumu piedod gan laikapstākļi (lietus laikā pārāk ilgi zvilnēt uz vietas īsti negribas, jo paliek auksti), gan apkārtējā ainava. Taka ved caur mežu netālu no ezera krasta. Tomēr krasts ir tik aizaudzis, ka tikai brīžiem caur kokiem var saskatīt pašu ezeru. Sīku krūmu, paparžu un smilgu džungļi. Tāda ir visa šī takas daļa. Gandrīz visa šodiena.

Mazliet ātrāk kā plānots – jau pirms sešiem vakarā – satumst. Krēslu pastiprina gan apmācies laiks, gan biezie koki. Pēdējo pusstundu nākas lietot lukturīti, pa ceļam izbaidot kādu oposumu, kurš palielu gabalu vienkārši bizo man pa priekšu. Īsi pirms septiņiem vakarā, pēc sešu ar pusi stundu gājiena esmu Korokoro kempingā. Pēterim ir veicies vēl labāk – viņš šeit jau bijis pirms pieciem (nepilnās sešās stundās). Ņemot vērā, ka naktīs jau ir diezgan auksts un sezona ir beigusies, kempings ir pavisam kluss. Bez mums šeit nakšņo vēl pieci cilvēki. Viņus sajūsmina fakts, ka abi vienas dienas laikā esam atbizojuši līdz pat šejienei. Ja ir jāizvēlas stiept pārtiku vairākām dienām un iet lēnāk vai arī bizot ar vieglām somām, tad labāk izvēlmies otro variantu..

***
No rīta uz stundu dodamies nost no takas, lai apskatītu netālu esošo Korokoro ūdenskritumu. Taka ved gar necilu strautiņu, tāpēc esam pārsteigti par ūdenskrituma apjomiem. Rīta saules staros milzīgā ūdens masa, kas gāžas no 22 metru augstuma, mirdz visās varavīksnes krāsās.
Atgriežoties uz takas, atvadāmies viens no otra un dodamies katrs savā virzienā, lai pēc sešām stundām tiktos pie mašīnas.
Takas otra daļa ved pār Panekiri Bluff kalnu masīvu, kas vareni slejas pār ezera dienvidu malu 600 metru augstumā. Pati taka šeit – kārtīgs “autobānis”. Plata, nogludināta, un stāvākajās vietās ierīkotas kāpnes. Uzkāpiens līdz Panekiri Hut ved pār neskaitāmiem pakāpieniem. Iepriekšējās dienas paparžu džungļus šeit nomainījuši vareni, sūnām noauguši dienvidu dižskābarži. Kāpjot arvien augstāk Sudraba dižskābaržus pamazām nomaina Kalnu dižskābarži, kam lapas sīkākas, cietākas un tumšāk zaļas. Sūnas šeit gan noklājušas stumbrus, gan milzīgām ķeselēm nokarājas no katra mazākā zariņa. Lietus miglā sajūta kā Drūmmežā…
Pēc pāris stundām elsdama un pūsdama sasniedzu takas augstāko punktu pie Panekiri Hut. No šejienes paveras skats uz tālu lejā esošo Waikaremoana ezeru. Esmu tieši zem mākoņu līnijas, tamdēļ horizonts miglā tīts.
Atlicis nokāpiens no Panekiri Bluff. Cauri mežam, pāri saknēm un dubļiem. Pa ceļam piestājot pie pāris klinšainiem skatu punktiem un papriecājoties par mežonīgo ainavu zem kājām, kas brīžiem izpeld no lietus mākoņiem. Pēc sešu stundu gājiena šodien esmu lejā takas galapunktā. Pēc pāris minūtēm ar mašīnu piebrauc arī Pēteris, kas šodien izbaudījis dubļaino taciņu gar ezeru. Divās dienās esam izgājuši mūsu pirmo Great Walk un vēl pa gaismu tiekam atpakaļ hostelī.

***
Šoreiz savu milzīgo mugursomu nolēmu atstāt mājās. Ceļā devos ar 35 litru supervieglu LoweAlpine mugursomu. Kad ar mokām biju tajā iestūķējusi savu guļammaisu un piepūšamo matracīti, daudz vietas vairs neatlika. Pa virsu vēl iespiedu džemperi, silto veļu gulēšanai, gāzes baloniņu un…soma jau bija pārpildīta… Visu pārējo (gan katliņu, gan vējjaku, gan pončo, gan ēdienu abām dienām un dzēriena pudeli) nācās kaut kā kabināt pie somas ārpuses. Kamēr hostelī pakojos, Pēteris bija krietni uzjautrināts, gaidot mirkli, kad mana vieglā somiņa vienkārši saplīsīs no šādas slodzes. Tomēr galu galā – eksperiments izdevās godam. Biju līdz pēdējam gramam ieekonomējusi uz svaru un, līdz ar to, taku varēju izbaudīt pilnā mērā. Ja iegādātos mazāka apjoma guļammaisu, tad ar šo somu varētu doties arī garākos pārgājienos.

***
Lai arī mežaina un dubļaina, Lake Waikaremoana taka ir pārgājjiena vērta. Lai iepazītu Jaunzēlandes mežu dažādību. Lai izbaudītu mazu gabaliņu no Ziemeļu salas mežonīgākā un pirmatnējākā apvidus – Te Urewera Nacionālā parka.
Lieliska atpūta nedēļas nogalei tiem, kas meklē klusumu un dabas klātbūtni.
Un ja nav vēlmes stiept telti un kempingošanas piederumus, tad var palikt labiekārtotās, apsildāmās meža būdās (DOC Huts), kas aprīkotas ar ~40 matračiem gulēšanai, tekošu aukstu ūdeni un gāzi ēst gatavošanai un apsildei. Vasaras sezonā vieta šajās būdās jārezervē iepriekš; ārpus aktīvās sezonas, kad cilvēku mazāk, to var darīt arī iepriekšējā dienā.