Erfoud – Sahāras tuksnesis
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Otrdiena, 31.12.2013
Vienos dienā Erfudas centrālajā ielu krustojumā tikāmies ar Avantūristiem. Pirms tam vēl atradām Supratours autobusu kasi un noskaidrojām, ka autobuss no Erfudas uz Fesu attiet vienreiz dienā astoņos vakarā. Paturējām to prātā, jo nākošajā dienā mums bija doma doties tālāk uz Fesas pusi.
Bija jauki dzirdēt latviešu valodu un papļāpāt ar Avantūristu ceļojuma organizētāju Edgaru, kurš Marokā dzīvo jau 6 gadus. Satikt šādu cilvēku man bija svētīgi, jo iepriekšējā vakara trakā pieredze man bija atņēmusi visu drosmi ceļot pa Maroku…
Sasēdāmies pa mašīnām un kādas 40 minūtes braucām iekšā tuksnesī. Pilnīgs akmeņains līdzenums. Nekuriene… Vienīgi džipi, kas nēsājas kā negudri – tādu izklaidi vietējie šeit piedāvā tūristiem. Galu galā beidzot sasniedzām Merzougas smilšu kalnus. Tas jau ir Sahāras tuksnesis – pašas sānu skrandas…
Tuksneša smiltis izrādās ir ļoti, ļoti mīkstas, irdenas. Tās nelīdzinās Latvijas baltajām smiltīm. Tā vien gribas iegulties un vārtīties. 🙂 Tās plūst caur pirkstiem kā mazas, apaļas bumbiņas.
Un jā… Šeit klātienē beidzot iepazināmies arī ar kamieļiem. 🙂 Sapratu, ka viņiem nepatīk, ka viņus aiztiek un paijā… Tādi lepni un lēnīgi dzīvnieki…
Līdz ar tumsu sēdāmies virsū kamieļiem, lai jātu tuksnesī. Pirmajā brīdī sajūtas jokainas, jo nevar saprast, cik stabili tas viss ir. Un kamielis arī ir krietni augstāks kā zirgs. Sēdēšana arī tāda krietni plata sanāk – gurni pēc divu stundu kamieļjājiena nejutās īpaši priecīgi. Lielākās bailes bija par to nokāpšanu. Jo kamielis vispirms nolaiž priekškājas uz ceļiem un tad nosēžas ar pakaļkājām. Man kaut kā negribējās pārmest kūleni… Galu galā šis process izrādījās diezgan ātrs, kā arī paši kamieļvīri stāv blakus un pietur katru, ja tas pārāk sāk svērties uz priekšu.
Iekšā smilšu tuksnesī līdz berberu teltīm jājām gandrīz divas stundas. Pamazām attālinoties no vienīgajām, nelielajām gaismiņām, kas nāca no akmeņainajā klajumā izkaisītajām tūristu mītnēm, palika pavisam tumšs un kluss. Tikai lēni ejoša kamieļu karavāna… Mūs visus sasēja vienā strīpā. Es biju uz paša pēdējā kamieļa, līdz ar to aiz manis bija tikai tuksnesis un tumsa. 🙂
Jaungada nakts smilšu tuksnesī pie ugunskura. Ar vietējo berberu dziesmām un no Latvijas vestajām brīnumsvecītēm un eglīti. Arī laimes liešana neizpalika, kurā izlēju kaut kādu krabi (ceru, ka tas neliecina par atpakaļgaitu… :D). Un virs galvas kārtīgas tuksneša zvaigznes – spožākas un tuvākas kā citur…
Ceļš uz Mājām... 