Augstāk kalnos

Imlila – Toubkal refuge

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→

Ceturtdiena, 26.12.2013

Naktī silti nebija. Vējš mūsu karaliskajā teltsvietā vilka pa visiem gaņģiem… Bet kaut kā, saspiežoties kopā, izdevās pagulēt. Gaismā vēl vairāk novērtējām iespaidīgo skatu visapkārt… Atradāmies kā uz kanceles virs apkārtējiem ciematiem…
Gan iepriekšējā vakarā, gan no rīta dzirdējām lūgšanu sirēnas. Katra ciemata skaļrunis savā laikā un skaļumā skandināja lūgšanas, kas bija dzirdamas cauri visām ielejām un atbalsojās kalnos.

Ap 9:00 devāmies ceļā uz Toubkalu. Prognozētais laiks no Imlilas līdz Toubkal refuge ir 6h. Mums izdevās aiziet 5,5 stundās. Ar vairākām īsākām un garākām pauzēm. Kāpums ir no 1700m vjl. līdz 3200 m vjl. Pa ceļam satikām vairākus vietējos ar ēzelīšiem. Ir tāda iespēja samaksāt 15 Dh (1,5 eiro) par somu, un tā tiks uznesta augšā ēzeļa mugurā. Bet mēs nolēmām stiept savas somas paši. Man bija riktīgi žēl tos lopiņus, jo taka ir stāva un akmeņaina.
Citus ārzemju tūristus satikām ļoti maz, jo decembra beigas nav gluži tradicionālā sezona Toubkalam.
Bez neviena mākonīša diezgan pamatīgi karsēja saule. Un nemanot dabūjām sāpīgi sarkanas, apcepinātas sejas.
Pusceļā bija neliels ciematiņš (pāris mājas). Tur pirmo reizi nogaršojām berberu tradicionālo tēju – stipra piparmētru tēja un ļoti, ļoti salda. Garšīga… 🙂

Refuge 3200m vjl. augstumā jau atradās sniegotajā zonā. Šķiet sniegs sākās no kādiem 3000 m vjl.
Saulītē silti, bet ēnā (un tad, kad saule vakarpusē aizlīda aiz kalniem) neganti auksti.
Refuge diezgan tukšs. Istabiņā ar 30 gultas vietām bijām tikai 8 iemītnieki. Mēs, protams, uzreiz iekārtojāmies augšējā stāva gultās – patīk mums parāpties… 🙂 (Nākošajā dienā, kad knapi dzīva atgriezos no Toubkala, es gan to mazliet nožēloju, bet apakšējā stāvā gulēt es vienalga negribētu.. 🙂)
Refuge izrādās nebija virtuves. Bet pajautājām un mums atļāva izmantot viņu privāto virtuvi, kurā viņi gatavo pasūtītās vakariņas (visi pārējie iemītnieki ēda tās).
Dušas telpas bija ļoti aukstas, bet pa vienu no krāniem tecēja vismaz remdens ūdens. Kaut cik bija iespējams nomazgāties.

Nolēmām nākošajā rītā celties jau četros, lai kāptu augšā uz saullēktu. Citi, kam to teicām, brīnījās par tādu neprātu. Pārējie kāpa ar noalgotu gidu, bet mēs nolēmām, ka paši gudri – nevajag mums gidu.
Lai tik agri spētu piecelties, astoņos jau devāmies gulēt. Iepriekš izstaigājuši takas sākumu, lai zinātu, kur vēlāk tumsā doties.

←Iepriekšējā diena    ◊    Nākošā diena→
Advertisements
Komentēt

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: