Waitomo – viena diena pazemē

Noķēruši ziemas atlaides (250 dolāru vietā maksājām 135 dolārus katrs), nolēmām izbaudīt slaveno Black Water Rafting Waitomo alās. Tad nu šoreiz atskats vienas dienas piedzīvojumos. Cik nu varējām iepazinām Jaunzēlandes alas slavenajā Waitomo reģionā.

Kā izrādās, piedāvājumu klāsts šeit ir ļoti plašs. Vispirms mēģinājām kaut ko saprast no tūrisma centros pieejamajiem bukletiem vai informācijas internetā. Galu galā aizbraucot uz pašu Waitomo info centru izdedvās noskaidrot, ka reģionā patiesībā atrodas ap 350 alas, no kurām tikai 26 ir uz publiskas zemes. Par pēdējām, protams, informācija nekur nav pieejama – lai cilvēki nelien uz savu galvu. Pārējās visas atrodas uz privātajām zemēm un vai nu nav pieejamas vispār, vai arī par samaksu tiek piedāvātas dažādas tūres un atrakcijas.
Katra no 18 ekstrēmajām atrakcijām notiek savā alā. Tā teikt – izvēlēsies kompāniju un atrakciju, automātiski izvēlēsies arī alu… Protams informācija ir skopa un tā pati ir izpušķota, lai tikai pievilinātu klientus.
Nolēmām uzticēties nevis glaunajiem, glancētajiem bukletiem, bet gan pāris pozitīvām atsauksmēm, ko atradām internetā – pieteicāmies Kiwi Cave Rafting kompānijas piedāvātajai 5 stundu tūrei, kurā iekļauti gan kāpšanas elementi, gan “melnais” jeb “aklais” raftings – uz piepūstas gumijas kameras pilnīgā alas tumsā laidies lejup pa krāčainu straumi… Grupas izmērs ir seši cilvēki – nav daudz – tas varētu nozīmēt individuālāku pieeju… Nobukojam divas biļetes uz aiznākošo dienu.

Izvēlētajā dienā sola lietu, tomēr tas mūs pārāk nesatrauc, jo atradīsimies taču pazemē…
Pulkstens deviņos no rīta esam norādītajā adresē netālu no Waitomo ciemata. Nelielā koka būdiņā atrodas ofiss. Mūs sagaida gids – Pits, kurš, lai gan šajā kompānijā sācis strādāt tikai tikko (esam viņa pirmā grupa), alās līdis ir jau daudzus gadu desmitus.
Mugursomās ieliekam dvieli, peldkostīmu un lieku zeķu pāri. Sasēžamies sagrabējušā busiņā un dodamies divdesmit minūšu braucienā uz alu. Tā, kā izrādās atrodas 15km attālumā. Protams, uz privātas zemes aiz diviem slēdzamiem vārtiem.
Galā atrodas koka šķūnis ar dušām un pāris slēdzami konteineri ar ekipējumu. Tiekam nostādīti aplītī un katram pēc izmēra tiek iedalīts hidrotērps ar jaku, zābaciņi un gumijas zābaki ar caurumu apakšā, lai ūdenim būtu kur iztecēt. Rīts nav no siltākajiem un aukstajā koka šķūnī uzstīvēt mugurā mitru hidrotērpu nav no patīkamākajām procedūrām…
Kad esam apģērbušies un savas mantas atstājuši vienā no slēdzamajiem konteineriem, atkal tiekam nostādīti aplītī. Šoreiz katram no mums tiek iedalīta ķivere ar lukturīti un kāpšanas sistēma ar nolaišanās ierīci, drošināšanas cilpām un karabīnēm.
Šādi noekipējušies kāpjam atkal busiņā un pa izdangātu lauku ceļu dodamies vēl dziļāk aitu ganībās. Pēc kādām desmit minūtēm esam klāt – starp zaļajiem pakalniem ielejā vīd neliels krūmāju puduris, uz kuru aizved labi iemīdīta taciņa. Tur, kā izrādās, esot alas ieeja – nezinātājs nemūžam nepateiktu, ka šeit apakšā atrodas milzu ala ar pazemes upi…
Mums tiek dots pirmais uzdevums – visiem kopīgi sakāpt uz neliela akmens, lai nobildētos. Baigi priecīgi un jautri gan neizskatāmies, jo esam nosaluši ne pa jokam. Tas ir ziemas sezonas mīnuss.
Pirms kāpjam lejā pie alas, zālainā nogāzē pie žoga piestiprinātām virvēm tiekam apmācīti lietot nolaišanās ierīci. Kad gids pārliecinājies, ka visiem viss ir skaidrs, esam gatavi piedzīvojumam.

Alas ieeja izrādās ir ap 50 metrus gara plaisa zemē. Caur to redzams, ka 30 metrus zemāk pustumsā plūst pazemes upe. Vienīgā iespēja pie tās piekļūt – nolaisties pa virvi. Ar papildus drošināšanu no gida pa vienam vien tiekam nolaisti lejā. Alas dibenā nav diez ko siltāks kā augšā, un upes ūdens patiesībā ir pat ļoti auksts, tamdēļ priecājamies, ka esam tikai seši – gaidīšana sanāk mazāka.
Lejā upes krastā piestiprinātas piepūstas kameras. Katrs dabūjis pa kamerai, dodamies augšup pa straumi melnajā pazemes tumsā. Ūdens dziļums līdz ceļiem, bet, ņemot vērā spēcīgo straumi, iešana nav viegla. Kādā brīdī gids mūs izved pa kādu sānu eju prom no upes. Ar visām kamerām četrāpus izspraucamies caur nelielu caurumu, lai pēc brīža atkal izlīstu pie tās pašas upes. Pie katras interesantākās pozas katrs tiekam nobildēti ar nelielu “ziepju trauciņu”, kas glabājas pie gida.
Pēc 15 minūšu iešanas esam nonākuši palielā velvē, kur sākas mūsu nākošais piedzīvojuma etaps. Apsēžamies upes krastā, izslēdzam lukturus un ļaujam, lai acis pierod pie tumsas. Virs galvas visi griesti pilni ar glowwormiem – mirdzošajiem tārpiņiem. Sajūta kā sēdētu zem zvaigžņotas debess. Un varētu pat teikt, ka šis ir neaizmirstami skaists mirklis, ja vien nebūtu tik sasodīti auksti…
Kad glowwormi pabaudīti, slēdzam iekšā lukturus, sēžamies kamerās un ar noteiktu intervālu viens no otra laižamies iekšā straumē, lai dotos atpakaļ. Tumsā īsti nevar saskatīt akmeņus vai straujos upes pagriezienus, kāpumus, kritumus. Mēģini noturēties uz kameras un ceri, ka ķivere pasargās, ja gadīsies ietriekties kādā alas sienā… Ir jautri. 🙂
Papeldam garām dienasgaismas izgaismotajai alas ieejai un turpinām raftot lejup pa upi pazemes tumsā. Kādā brīdī straujākā krācē izveļos no kameras un ātri vien to pazaudēju. Straujajā ūdenī neplānoti sadzērusies vairākus kārtīgus malkus ūdens, kaut kā izķepurojos krastā. Manu kameru gids ir noķēris un, ņemot vērā, ka upe ir pavisam sekla, nav nekādu problēmu iekāpt tajā atpakaļ.
Kad kādu laiku esam raftingojuši (varbūt 20 minūtes? Precīzi nezinu, jo pazemē laika izjūta pazūd..), stājamies krastā un sākas mūsu nākošā izprieca – “caving” (“līšana alās”). Jāsaka kā ir – šajā posmā esmu ļoti vīlusies… Konkrētā ala patiesībā ir samērā plašs pazemes tunelis pa kuru plūst sekla, krāčaina upīte. Nekur nav nekādu sānu atzaru vai nišu. Līdz ar to lai padarītu mūsu rāpelēšanos interesantāku, gids liek līst cauri nelieliem caurumiem starp akmeņiem vai līst pāri klints šķautnēm alas sienās. Ņemot vērā, ka jebkuru no šīm vietām var mierīgi apiet, pazūd jebkāds prieks to darīt. Pie katras pozas atkal tiekam nobildēti. Rodas sajūta, ka gids skatās pulkstenī un mēģina izdomāt, ko lai vēl mums piedāvā, kā lai vēl tās solītās piecas stundas aizpilda…
Kad šis process man sāk apnikt ne pa jokam, beidzot tiekam nosēdināti upes krastā un katram tiek izsniegta glāze ar karstu citronu dzērienu no gida nestā termosa. Tas nāk tieši laikā, jo esmu pamatīgi nosalusi. Iedots tiek arī pa vienam šokolādes batoniņam uz diviem cilvēkiem. Par šo tiešām gribas pasmaidīt – laikam ziemas atlaižu cena ir pārāk maza, lai varētu atļauties iedot šokolādi katram… Bet tā kā par šādu ekstru nekur netika minēts, jūtamies priecīgi, ka vispār kaut ko dabūjam iekost.
Kad dzēriens izdzerts un šokolāde notiesāta, laiks doties atpakaļ. Stiepdami katrs savu kameru, čāpojam augšup pa straumi atpakaļ uz alas ieeju.
Atlicis pēdējais izaicinājums – izrāpties no alas virszemē. Gids pa nostieptajām virvēm izrāpjas pirmais, lai mūs no augšas drošinātu. Kāpšana ir viegla, bet interesantu to padara fakts, ka klints ir gluma un slapja un kājās mums ir gumijas zābaki.
Kad visi esam tikuši virszemē, čāpojam atpakaļ uz busiņu, lai dotos uz šķūni pārģērbties. Lai gan šķiet, ka nekas daudz nav darīts, nogurums tomēr ir jūtams.

Lai arī vecas un pa pusei salūzušas, dušas ir siltas. Un beidzot ir uzspīdējusi arī saulīte. Tikuši sausās drēbēs, beidzot sasilstam. Busiņš mūs aizved atpakaļ pie ofisa un mūsu mašīnām. Tur katram tiek piešķirta garda tomātu zupa ar baltmaizi. Malkojot zupu, noskatāmies alā uzņemtās bildes. Par tām jāmaksā 25 dolāri, bet tā kā bilžu kvalitāte ir patiešām zema, nolemjam atstāt šo pasākumu tikai mūsu pašu atmiņā un iztikt bez bildēm.

Pasākums ir beidzies. Kopumā prieks par piedzīvoto ir, jo līdz šim neko tādu nebijām darījuši. Tomēr varam apstiprināt jau iepriekš dzirdētu atsauksmi par šādām tūrēm kopumā – “ir interesanti, bet tas, kas tiek piedāvāds, ir par maz priekš šādas cenas”. Par 135 dolāriem vēl var ko tādu izmēģināt, bet, ja būtu maksājuši pilno vasaras cenu – 250 dolārus – būtu vīlušies.
Iespējams kompānijas izvēle tomēr nebija no labākajām. Telpas un ekipējums šeit bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Dušas atradās šķībā, vecā koka šķūnī. Hidrotērpos bija milzīgi puslīmēti caurumi. Ķiveres īsti neturējās uz galvas, jo stiprinājumus nebija iespējams noregulēt. Pieres lukturiem reizēm bija jāuzsit, lai tie vispār sāktu darboties…
Daudz vairāk biju gaidījusi tieši no raftingošanas procesa. Tas bija pārāk īss, jo daudz laika aizņēma virvju posmi. Kā arī trase nebija lineāra – stiepjot kameru pašiem nācās iet pa upi uz augšu, lai laistos pa to atpakaļ lejā. Šajā ziņā plus ir jādod The Legendary Black Water Rafting kompānijai, kura piedāvā tikai raftingošanu bez kāpšanas elementiem – ielien alā pa vienu caurumu un iznāc virszemē pavisam citur… Bet tā kā neesam paši izmēģinājuši, nevaram spriest par šīs kompānijas plusiem/mīnusiem.

***
Tā kā mums abiem ar šo “alošanas” pieredzi ne tuvu nav pieticis, joprojām neliek mieru tās 26 alas, kas atrodoties uz publiskās zemes un teorētiski esot pieejamas…
Tamdēļ nogaidām, kad citi pasākuma dalībnieki ir devušies prom, un uzsākam sarunu ar mūsu pieredzējušo gidu par citām alām.. Gids izrādās ļoti pļāpīgs. Un lai arī neskaitāmas reizes mums atkārto, ka “šo informāciju jau nu viņam nevajadzētu mums atklāt…”, viņš mums izstāsta precīzi visu par vienu no lielākajām šī reģiona brīvajām alām – Gardner’s Gut. 18 kilometru garās alas ieeja atrodas uz publiskas zemes un, ja vien tu zini, kur meklēt, pie tās viegli var nokļūt katrs… 🙂
Jau tajā pašā vakarā pa tumsu (alā dienasgaismu tāpat nevajag…) dodamies meklēt nemarķēto, bet labi iemīto dubļaino taciņu, kas pēc 15 minūtēm mūs aizved pie neliela strautiņa, kas izplūst no klints plaisas. Nejaušam garāmgājējam prātā nevar ienākt, ka tad, ja tu iebridīsi šajā strautā un ielocīsies cilvēka platuma plaisā, tad tas tevi aizvedīs uz plašām un iespaidīgām pazemes velvēm.
Nezinot, kas mūs sagaida, ap sešiem vakarā pateicām attā naksnīgajam mežam un uz trīs stundām nozudām pazemē…

Ļoti negribējās slapināt kājas, tāpēc pirmās piecpadsmit minūtes spītīgi centāmies izvairīties no iebrišanas strautā. Ejas sienas bija tik tuvu kopā, ka ar ķermeni iespīlējoties šaurajā ejā, izdevās apiet ūdeni. Tomēr šādā veidā rāpjoties, ātri vien pamatīgi nogurām. Tamdēļ kāpām vien strautā, kas brīžiem bija līdz potītēm, brīžiem līdz ceļiem un devāmies tālāk.
Izstaigājām apmēram kilometru no alas garuma. Izložņājām visus sānu atzarus, kā galveno orientieri vienmēr paturot pazemes upi, kas apjukuma gadījumā mūs izvestu virszemē. Brīžiem ejas bija tik šauras, ka nācās sāniski vai tupus tām spraukties cauri. Brīžiem virs galvām pavērās neizgaismojams plašums…
Galu galā atdūrāmies pret neizbrienamu upes dziļumu un stāvām, nepārvaramām sienām. Šeit neizbēgami būtu jāslapina visas drēbes, ko aukstajā ūdenī nevēlējāmies darīt, tamdēļ griezāmies atpakaļ.
Dienas emociju kopsumma – LIELISKA!

Un jā. Šoreiz no alām man nav neviena foto, ar ko padalīties… Organizētajā tūrē savu kameru izmantot nedrīkstēja, bet vēlāk vakarā lienot pazemē un slapjumā, to līdzi negribējās ņemt.
Pievienoju bildi no kāda cita apskates objekta šajā reģionā – Mangapohue Natural Bridge. Iespaidīga izmēra zemes slānis, kas vēl daļēji sedz caur kanjonu plūstošu upi. Visticamāk, reiz šeit bijusi ala, kura pamazām iebrukusi. Uz dabiskā “tilta” aug koki, un kādu brīdi nākas saņemties pirms spert soli zem šīs varenās zemes masas…

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 3 komentāri

Ziņu izvēlne

3 thoughts on “Waitomo – viena diena pazemē

  1. Gunta

    Kāpēc bija jau mitrs tas hidrotērps, kas jāuzstīvē sākumā?
    Tā fotogrāfēšana ik pa laikam mani biedētu – sak’, šajā vietā viņa vēl bija dzīva… 😀
    Gids īstajiem atklāja informāciju par citu alu! Neprasījās jums līdzi?; jo izklausījās pēc riktīga alu fanātiķa 😀
    Ak mūžs, un beigās vēl piemini alu, kas, iespējams, pamazām iebrukusi! Man būtu bail alās līst! Kārtējo reizi pārliecinos, ka Tu esi viena drosmīga meitene! 🙂

    • Mitrs hidrotērps bija tamdēļ, ka tūres notiek vairākas reizes dienā – hidrotērpi nepaspēj izžūt, līdz tas tiek izsniegts jau nākamajam lietotājam.
      Gids ar saviem bērniem esot šo alu izložņājis vēl pāris dienas atpakaļ. Cik sapratām, viņam “ielīšana kādā alā” skaitījās sestdienas regulārais pasākums…
      Gan lienot alās, gan kāpjot vulkānā, utt – man vienmēr kaut kur pakausī ir tā apziņa – “a ja nu kaut kas notiek tieši šajā brīdī…”
      Bet tad jāmēģina sev atgādināt, ka šāda mēroga dabas katastrofas notiek tik reti, ka ar mazo cilvēka mūžu, tās nemaz nevar aptvert. Un baidīties kaut ko darīt tikai tāpēc, ka kādreiz kaut kas ir noticis un var atkārtoties, nav vērts… 🙂

  2. Gundars

    Īsti vietā šis ieraksts! Vajadzēja kaut ko tieši tādu – drusku ar piedzīvojumua piegaršu, bet ne par daudz. 😉 Šādas reizes atgādina, ka ne viss pasaulē ir perfekts. Un tas jo vairāk izceļ to kas tāds ir.

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: