Kinlochmore – Glen Nevis

Kinlochmore – Glen Nevis

Šodien no rīta pamodos ar sāpošām kājām. Vakardiena maksājusi savu.

No Kinlochleven man bija paredzēti trīs kalnu trekinga maršrutiņi ārpus West Highland Way. Iepriekšējiem četriem (tai skaitā skaistākajam „trīs māsu” maršrutam) biju pagājusi garām, jo laikapstākļi nebija pietiekami jauki, lai kāptu kaut kur augšā. Ar skumjām slaveno Etive Mor man pat no apakšas neizdevās apskatīt, jo visu laiku tas tā arī palika ietinies baltā miglā. Apraksts liecināja, ka tas esot iespaidīgs skatā no lejas…

Kamēr brokastoju izcilas skotu brokastis, nolēmu, ka taupīšu spēkus tikai Ben Nevisam. Pārējie maršruti lai izpaliek. Tāpēc devos šodien pēdējā posmā uz Fort Williamsu. Dienas pirmajā pusē sanāca iet garām vienam no necilākajiem manis izvēlētajiem papildus maršrutiem uz Beinn Na Caillich. Tā augstums ir tikai ~700 metri, tāpēc virsotni varēja saskatīt. Varēja saskatīt arī taciņu, kas zig zagā veda augšup. Bija grūti tai paiet garām… Bet labi, ka tā izdarīju, jo pēc dažiem kilometriem par sevi atgādināt sāka iepriekšējā dienā pamocītās kājas.

Pēcpusdienā kādā brīdī beidzot ieraudzīju Ben Nevisu… 🙂 Augšējā trešdaļa tīta lietusmākoņos. Nākot tuvāk, uz nogāzēm varēja saskatīt taciņu, kas dažādos zigzagos un slīpumos vijās augšup. Slavenais lielais zigzags uz milža muguras diemžēl jau bija virs mākoņu joslas. Nākot vēl tuvāk, ar sajūsmu saskatīju uz taciņas kustamies krāsainus punktiņus. Un ne tikai lejup, bet dažus arī augšup, kaut bija jau vēla pēcpusdiena.

Nonākot pie hosteļa kalna pašā pakājē konstatēju, ka uz takas ir pavisam dzīva satiksme abos virzienos. Un neskatoties uz to, ka pulkstenis jau rādīja seši vakarā, kāda puišu grupa pat uztaisīja kopbildi un devās pāri tiltiņam kāpt augšā. Piebildīšu, ka kāpiens turp un atpakaļ esot aptuveni 6-7 stundas.

Pie tiltiņa, kas ir izveidojies gluži kā vārti uz/no kalna, stāvēja cilvēki, kas ar binokļiem vēroja taku. Droši vien vēroja savus draugus, grupas biedrus vai ģimenes locekļus. Gandrīz visi iemītnieki, kas apmetas hostelī, ir ieradušies šeit, lai kāptu tur augšā. Visas sienas pilnas ar informāciju par šo kāpienu – vajadzīgais ekipējums, drošība, laika prognozes…

Sapratu, ka šeit laika prognoze pārsvarā nozīmē to, kā jānoekipējas. Tas, ka virsotne ir mākoņos un tur droši vien ir skarbi apstākļi – vējš un lietus vai pat kas sniegveidīgs – tas nenozīmē, ka nevar kāpt. Un tas nozīmē, ka kāpšu arī es.

Pavakariņoju 300 metrus no hosteļa esošajā bārā/restorānā. Ar skotu tradicionālo haggis pildīta vista. Garšīgi. Nākot atpakaļ uz hosteli, mani apstulbināja absolūtā tumsa, kas valdīja ārā. It kā ciemats. Iela, ietve. Bet neviena gaismas ķermeņa. Gāju uz dullo pa ielas vidu, cerot, ka nebūs kāda bedre. Tālumā varēja redzēt hosteļa gaismas, bet manu ceļu tās neapgaismoja.

Un tad ieraudzīju uz kalna nogāzes fantastisku skatu. Aptuveni tajās vietās, kur pa dienu varēja redzēt vijamies taciņu, tagad vijās vairākas īsākas un garākas gaismiņu čūskiņas. Vēlie kāpēji ar lukturīšiem, kas atgriežas no virsotnes. Lejā pie tiltiņa hosteļa priekšā joprojām stāvēja vairāki cilvēki un automašīnas, kas gaidīja savējos no kalna.

Augstākās divas gaismiņas bija manāmas kaut kur pie mākoņu zonas. Tas nozīmē, ka tiem vēl vismaz divu stundu kāpiens lejup. Un jau minētā puišu grupa, kas sāka kāpienu ap 18:00 droši vien tagad ir tikai virsotnē…