Gartness – Rowardennan

Gartness – Drymen – Conic Hill – Balmaha – Rowardennan

Sēžu uz celma un veros fantastiskā ainavā pār Loch Lomond ezeru. Priekšā slejas iespaidīgs paugurs – Conic Hill, kuram pa iegareno muguru vijas augšā taciņa, pa kuru ejam var saskatīt vairākus krāsainus punktiņus. Šis paugurs būs pirmais kaut cik iespaidīgais kāpiens manā ceļā. Nedaudz augstāks par Gaiziņu – 361m. Pēc kartes spriežot varētu būt, ka pēc stundas būšu virsotnē.

Naktī izgulējos labi, neskatoties uz to, ka pirmo nakts daļu lija stiprs lietus. Vakarā ejot gulēt, bija vēsi, tamdēļ uz guļammaisa pārklāju sev pāri savu lietus pončo. Tomēr tas bija kļūdaini, jo naktī pamodos no tā, ka man ir nežēlīgi karsti. Kad noņēmu pončo, konstatēju, ka mans guļammaiss ir slapjš. Jo zem neelpojošā pončo bija izveidojies kondesāts. Bet tas netraucēja man silti izgulēties līdz pat rītam.

Piecēlos ap 7:00 un ar milzīgu kaudzi salvetēm rūpīgi veicu telts noslaucīšanas procedūru. Jo tā bija slapja gan no ārpuses, gan iekšpuses. Bet neskatoties uz to un neskatoties arī uz milzīgo caurumu telts grīdā, kuru pamanīju vakar vakarā, un neskatoties arī uz dažām pilēm, kas man ik pa brīdim naktī pilēja uz sejas, es un manas mantas bijām pilnīgi sausas. Arī guļammaiss līdz rītam bija paspējis izžūt.

Ceļš visu rītu ved caur mežu. Milzīgu, iespaidīgu mūžamežu. Skaisti.

12:25

Esmu Skotijas viena no mazākā paugura virsotnē, bet jūtos tā it kā visa Skotija būtu man zem kājām. 🙂

Graužu riekstus un lūkojos uz Loch Lomond ezeru rakursā no augšas. Tā ļoti no augšas…

Un tālumā redzams Ben Lomond (augstākais kalns šajā apvidū – 974m). Rakursā krietni no lejas…

Ja būtu binoklis un pacietība, tad varētu visapkārt saskaitīt tūkstošiem aitu. Jo te nav mežu. Te ir zaļa un brūna viļņojoša ķērpju jūra pilna ar maziem, baltiem punktiņiem, kas saka: „Bēēē…”

Kamēr kāpu, rāpos pa akmeņiem un peldēju pa dubļiem augšā, ik pa brīdim muguru pacepināja saule. Tagad tā kaut kur nozudusi un ir pavēss, kaut arī nekāds stiprs vējš nav. Tapēc būs jārāpjas lejā dzert karstu kafiju ciematā ezera krastā – Balmaha.

14:10

Milzīga kafijas krūze un veikalā pirkts ar Latvijas pastēti paštaisīts hamburgers… Ko vēl vairāk var vēlēties… Esmu Balmahā.

Līst. Pēdējos pārsimt metrus līdz ciematam nācās tomēr nostaigāt ar lietus mēteli. Ja vējš nav, tad pončo nosedz gan mani, gan somu ciešami. Uzlikt gan pašai to ir pagrūti. Paveicās, ka garām gāja kāds vācu pāris, kas palīdzēja uzkārtot pončo uz somas. (Vēlāk ne reizi vien es pati neskaitāmiem mēģinājumiem to darīju pati)

Kāpiens lejup no Conic Hill izrādījās grūtāks kā biju gaidījusi. It sevišķi pirmie 50 metri. Viltīgā taciņa, kas kartē smuki iezīmēta un norāda, ka pēc neliela gabala uzvedīs atpakaļ uz West Highland Way, izrādījās stāva, akmeņaina nogāze. Ļoti stāva. Ar manu 13 kilogramīgo mugursomu uz pleciem trīstik stāva… It kā jau nelielie akmentiņi nebija kustīgi un ik pa brīdim varēja atrast nelielas iedobes, kur uzlikt pēdu vai vismaz papēdi, bet tomēr droši es nejutos. Ilgi pārdomāju katru soli, ko spēru lejup. Jo zināju, ka, ja novelšos, tad šādā slīpumā apstāties nav ko cerēt – noripošu līdz pat apakšai…

Pašā kalna pakājē īsi pirms Balmahas ceļš ieveda Robina Huda cienīgā mežā, kur kokiem zari dažbrīd bija resnāki par Latvijas mežos sastopamo priežu stumbriem… Ejot pa šādu mežu, viegli iztēloties, kā daudzus gadsimtus atpakaļ šeit Makleodu klans aizstāvēja savu zemi…

Balmahā ir lieliski ierīkots Loch Lomond nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā iespējams uzzināt visu par šo reģionu. Sākot ar kontinentu bīdīšanos 410 miljonus gadu senā pagātnē un beidzot ar šodienas restorāniem un naktsmītnēm. Conic Hill izrādās ir robeža starp Lowland un Highland – diviem vizuāli diezgan atšķirīgiem reģioniem, kuri reiz piederējuši katrs savam kontinetam. Šodien, šķērsojot šo kalnu, esmu ienākusi Augšzemē, pa kuru ceļošu turpmākās dienas.

Pie info galda sēdēja izskatīgs formā tērpies Loch Lomond nacionālā parka reindžeris, kā viņam bija uzdrukāts uz formas. Viņa darbs ir aizsargāt rezervātu no tūristiem, kas grib celt telti kaut kur citur, nevis kempingos. Vārdu sakot – aizsargāt no manis. 🙂 Būs šovakar krietni jāpadomā pirms kaut kur celšu telti. Lai neatnāk ciemos kāds reindžeris un neliek samaksāt 500 pondus lielu soda naudu… 🙂

Ir auksts un līst lietus. Būs jādodas ceļā. Šodien tikai pusceļš.

21:50

Brīnišķīga sajūta… Esmu mīkstā gultā baltos palagos… Plānots tas nebija. Sanāca bezizejas situācija. Bet 66 pondi, ko samaksāju par šo brīnišķīgo naktsmītni bija to vērts. Un vēl kārtīgas brokastis dabūšu.

Izejot no Balmahas šodien, lija lietus. Visu laiku. Ne stipri, bet pietiekami, lai kristu uz nerviem. Pārstāja līt tikai tagad pašā vakarā. Lietus ļoti, ļoti, ļoti apgrūtina iešanu. Jo nav iespējams atpūsties. Katrs celms, ceļmala, akmens vai pat soliņš, kas citā laikā būtu draudzīgs, tagad – lietus laikā – ir dubļains un slapjš ienaidnieks. Pat vienkārši somu uz brīdi noņemt no pleciem nav iespējams, jo nav kur to nolikt.

Tā nu mana sparīgā iziešana no Balmahas ar katru kilometru kļuva arvien lēnāka, lēnāka un smagāka.

Un ar katru kilometru cena, ko biju gatava šonakt maksāt par kārtīgu kempingu auga augumā.

Ceļš sākumā veda gar pašu ezera krastu – gar skaistu oļainu pludmali. Visur aug ozoli. Gan atsevišķi kociņi pludmalē – ar izskalotām saknēm, gan ozolu meži. Īsti, biezi ozolu meži.

Pēc pludmales pārējos visus ~10km ceļš bija šaura, akmeņaina un stāva taciņa cauri mežiem. Un bieži vien dubļaina. Dubļi man jau bija līdz ceļiem nosmērējuši bikses.

Tā kā Loch Lomond rezervāta dēļ nedrīkst celt teltis ārpus kempingiem (par to brīdinošas zīmes  bija manāmas ik pa daždesmit metriem), tad sapratu, ka man jānakšņo pēdējā iespējamā kempingā pirms iespējas sākt kāpt Ben Lomondā.

Kad pamatīgi nogurusi un sāpošām kājām sasniedzu Sallochy kempingu, tas bija kā izmiris. Pētot visus iespējamos info stendus, nonācu pie saprašanas, ka, lai samaksātu par šo kempingu (kurā izrādās nemaz nebija dušas), ir jāreģistrējas un jāmaksā internetā… Un visur bija brīdinošas zīmes, ka bez maksas šeit kempingot nedrīkst. Tikai nestādījos priekšā, kā viņi to pārbaudīs, jo tur nebija neviena dabinieka. Un līdz ar to nebija arī neviena, kam pajautāt, kur lai es te meža vidū rauju internetu?!

Tā nu atelpas brīdi nedabūjusi, gāju tālāk vēl ~3km līdz Rowardennan, no kurienes sākas kāpiens uz Ben Lomond. Info lapā gan bija ziņas tikai par viesnīcu šajā ciemā. Pēdējiem spēkiem jau pēc sešiem vakarā sasniedzu šo viesnīcu, ielūkojos paklājiem iztapsētajā, glaunajā vestibilā un sapratu, ka pat nejautāšu cenu… Nolēmu pamēģināt vēl paieties līdz ciemata beigām. Pēc ~1km sasniedzu info māju, kurā bija norādes uz Rowardennan hosteli vēl pēc 1,5km. Pēdējām cerībām devos līdz tam, bet galā izrādījās – visas vietas jau šonakt esot aizņemtas. Tā kā rezervāta robeža, aiz kuras beidzot varēju celt telti kur gribu, bija tikai pēc ~8km, griezos atpakaļ 2,5km uz lepno viesnīcu cerībā, ka tur vēl būs kāda brīva istaba. Cena, ko biju gatava maksāt jau bija trīskāršaugusi. Kad sasniedzu viesnīcas vestibilu, uz letes atradās zīmīte ar aptuvenu tekstu: „Mēs esam jau aizvērušies!” Sapratu, ka varu palikt arī bez pajumtes lietus laikā un ar aizliegumu celt telti… Devos iekšā viesnīcas bārā, lai atpūtinātu plecus no somas un padomātu par situāciju. Drošības pēc uzjautāju bārmenim, vai tiešām viesnīca jau ciet. Viņš norādīja uz pie letes sēdošu vīrieti (viesnīcas darbinieku), kurš man laipni paziņoja, ka esot vēl viena brīva istaba par 66 pondiem… Ar visu iespējamo servisu un brokastīm…

Tā nu esmu šeit šajā lepnajā numuriņā. Pagaidām jūtos izcili labi. Izmantoju karstos radiatorus un izmazgāju savas drēbes, kuras citādā vietā neizžūtu līdz rītam.

Cerams, ka Ben Lomonds rīt no rīta būs vaļā no mākoņiem un mani gaidīs jauks kāpiens 974 metru augstumā…