Bezgalīgie vīnogu lauki jeb pirmais darbs Jaunzēlandē.

Stāstu par mūsu pirmo darba pieredzi pagaidām var iedalīt divās daļās – “Esk Valley vīnadārzs” un “pārējie”… Atšķirība kā starp dienu un nakti.
Kad divas nedēļas bijām pavadījuši pie Doras un Graeme, sākām meklēt darbu. Lai dabūtu vīzas pagarinājumu (papildus trīs mēneši), vismaz trīs mēneši jānostrādā lauksaimniecības darbos vai vīnkopībā. Un tā kā abi vēlējāmies strādāt ārā, pie dabas, tad skatījāmies uz vīna dārziem vai kivi novākšanu. Internetā sludinājumi daudz. Tomēr, kad sāc zvanīt un jautāt, izrādās otrā galā ir nevis vīnogu vai augļu dārzu saimnieki, bet gan hosteļi. Ja tu dzīvosi konkrētajā hostelī, tad viņi tev sagādās darbu. Noteikumi pavisam vienkārši – ja aizej no hosteļa, zaudē arī darbu…
Iesākumā centāmies ignorēt šādus sludinājumus, bet drīz vien sapratām, ka citu variantu šeit nemaz nav. Ja gribi darbu, dodies uz kādu no hosteļiem (klātienē!) un piereģistrējies. Tad, ja paveiksies, tad tuvāko dienu laikā arī sāksi strādāt. Vislielākās izredzes dabūt sezonas darbu ir Hawkes Bay, jo šajā reģionā atrodas neskaitāmas vīna darītavas un augļu dārzi. Pirms devāmies pusotras dienas braucienā uz dienvidiem (Hawkes Bay atrodas 700 km attālumā no Whangarei), sazvanījām divus hosteļus Napierā un uzjautājām, vai viņi mums varēs garantēt darbu jau otrajā dienā pēc ierašanās. Atbilde bija – . Tomēr lielu ticību tā neiedvesa, jo bijām dzirdējuši ne visai labus stāstus par to, kā hosteļi sola darbu. Kad esi sācis pie viņiem dzīvot un jautā jau precīzākus jautājumus par darba iespējām, tad viņi sāk izvairīties no atbildes… Hostelis nav darbā iekārtošanas birojs – darbu garantēt nevar.

Norunātajā dienā pēcpusdienā ieradāmies Napierā pirmajā no hosteļiem. Sarunu sākām nevis par naktsmītnes, bet gan darba iespējām (jo zinājām, ka naktsmītne tāpat būs jāņem, ja darbu dabūsim). Laipns hosteļa saimnieks labu brīdi zvanīja dažādiem paziņām, lai atrastu mums darbu. Paveicās. Divas brīvas vietas esot. Jau pēc stundas mums bija norunāta tikšanās ar turpmāko darba devēju. Turpat hosteļa virtuvītē iepazināmies ar Deividu. Viņš runāja tik ātri un tik daudz, ka spējām saprast tikai daļu no teiktā… Aiz katra teikuma sekoja jautājums: “Ok?”, uz ko spējām tik novilkt: “Ok…
Mums rokās tika iespiesti līgumi, kuri esot līdz rītdienai jāizlasa (kādas padsmit A4 lapas), jāaizpilda, un rīt septiņos trīsdesmit jāierodas adresē, kuru viņš nosūtīšot sms veidā. Ok? Ok… Kāds darbs? To mums rīt izstāstīšot… Ok? Ok… Punkts.

Bijām dabūjuši darbu jau uz nākamo rītu. Par to bijām laimīgi, tāpēc mierīgu sirdi varējām ievākties hostelī. Un ja pirmajās dienās domājām par dažādiem variantiem kā nomainīt dzīvesvietu (uz lētāku un privātāku), saglabājot darbu, tad jau pēc nedēļas šo hosteli bijām tik ļoti iemīļojuši, ka palikām tajā pat aizejot no Kīta sagādātā darba… Hosteļa saimnieks Kīts šeit ir radījis tik sirsnīgu un foršu atmosfēru, ka nevienam nemaz negribas doties prom…

Nākošajā rītā, kā sarunāts, 7:30 bijām īsziņā atsūtītajā adresē. Izrādās – vīna dārzs. Ar vīnogulājiem bija nostādīts gan plašais laukums, gan apkārtējie pakalni. Pēc brīža no vīnogulāju rindām iznāca saulē iedezis vīrs ar bisi rokās un patronu jostu ap vidu. Korijs ik pa brīdim izšaujot gaisā, lai aizbaidītu putnus. Vīna dārzā ir izvietoti arī vairāki speciāli putnubiedēkļi, kas, apmēram, reizi minūtē izdara šāvienam līdzīgu troksni (atrasties šādā brīdī blakus putnubiedēklim nav patīkami – troksnis ir diezgan graujošs…). Korijs stāsta, ka putni gan ir kļuvuši jau tik gudri, ka klausās šāvienu intervālus. Vispirms izšauj kalnā, tad zemāk, tad otrā pusē – un tagad ir laiks paēst ogas – un visi barā laižas vīnogulājos… Visu dienu nostrādājot šādā vidē, efekts interesants – naktī sapņoju, ka esmu karā un visapkārt šauj… 😀
Bez liekas runāšanas, zibenīgā ātrumā Korijs mums sāka ierādīt darāmos darbus. Ap vīnogulājiem bija aplikti sieti, kuros putni regulāri izplēš caurumus. Caurumi daudzviet bija arī gar sieta malām – paviršas aiztaisīšanas dēļ. Ar plastmasas klipšiem, kurus pašiem nācās salauzīt no ruļļa, tad nu lāpījām visu ciet. No malas tas izskatījās viegli un ātri izdarāms, tomēr kad sākām darbu, sapratām, ka esam krietni lēnāki kā Korijs bija parādījis… Sieti, pinās, klipšus uzlikt nebija tik viegli, drīz sāka sāpēt pirksti no smalkā, bet samērā grūtā darba. Tomēr jau pēc dažām stundām jutāmies lepni, ka mūsu darba temps ir krietni pieaudzis (lai gan joprojām mūsu veiklība krietni atpalika no Korija)… Otrajā dienā pirksti bija kļuvuši tik jūtīgi, ka nācās tos aptīt ar plāksteri.
Internetā atradām ziņu, ka šī vīna darītava esot saņēmusi zelta medaļu kā gada labākais vīns Jaunzēlandē. Jutāmies priecīgi, ka varam strādāt tik īpašā vietā, neskatoties uz to, ka darbs bija smags (vīnogulāju rindas brīžiem atradās tik stāvās nogāzēs, ka četrrāpus nācās rāpties augšā un lejā) un karstums nežēlīgs. Aiz sietiem redzamie vīnogu ķekari bija bagātīgi un sulīgi (nē, mēs tos neēdām daudz 😀 )…

Pēc trīs kārtīgi nostrādātām dienām (ļoti, ļoti kārtīgi nostrādātām dienām…), darbs bija padarīts. Divatā bijām pārbaudījuši katru centimetru garajās vīnogulāju rindās un rūpīgi aiztaisījuši pat mazākos caurumus. Priecīgi devām ziņu Deividam, ka mums nepieciešams jauns darbs (kā izrādās, mēs strādājām kompānijā, kas pēc vajadzības nodrošina apkārtējos augļu un vīna dārzus ar darbiniekiem). Nākošajā rītā ieradāmies jaunajā norādītajā adresē, kur priekšā bija jau seši citi tādi paši darbinieki kā mēs. Satikām šī vīna dārza saimnieku, kurš atšķirībā no Korija pavisam neveikli un lēni (ļoti lēni…) sāka ierādīt darbus. Jādara bija tas pats, kas Esk Valley dārzā, tikai šeit tas izskatījās daudz lēnāk un klibāk.
Esk Valley bijām redzējuši daudz dažādus sietus (gan pēc izmēra, gan uztīšanas veida). Trijās dienās strādājot ar tiem, bijām izpētījuši katra sieta plusus un mīnusus. Sapratuši, kā labāk tos uztīt tā lai nepaliktu caurumi. Un pats galvenais – kā to izdarīt pēc iespējas ātrāk… Nonākot jaunajā darba vietā bijām šokēti gan par pārējo strādnieku kūtrumu, gan briesmīgā stāvoklī esošām vīnogām (daudzas jau bija sākušas bojāties). Bijām pārsteigti arī par caurumiem, kas tiek pieļauti sietos pat pēc mūsu darba pabeigšanas. Zinot, cik gudri ir putni, brīžiem nejutām jēgu mūsu darbam. Bija sajūta, ka saimnieks patiesībā no vīnogu audzēšanas neko īsti nesaprot. Un, kad uzzinājām, ka viņam patiesībā pieder arhitektūras birojs un vīnogu audzēšana ir tikai viņa eksperiments brīvajā laikā, nejutāmies pārāk laimīgi. Darbs šeit pietika tikai vienai dienai, tāpēc nākošajā dienā saņēmām jaunu sms ar nākošo darba vietu.

Šoreiz mums bija jābrauc gandrīz 40km, lai pastrādātu 2 stundas (neapmierināti ar grūtībām izstiepām to uz trim stundām, jo strādājam taču uz stundu likmi..). Šoreiz darbs bija uzlikt sietus privātajam vīna dārzam (pārdesmit nelielas vīnogulāju rindas ar lielākoties sažuvušām un brūnām vīnogām). Deivids uz šejieni no Napieras bija atsūtījis divus auto (četrus cilvēkus). Iepazināmies ar čehu pāri – Evu un Pavelu, kuri mums izstāstīja, ka šāds pāris stundu darbs esot regulāri. Katru rītu nākas doties uz kādu mistisku adresi, nezinot, kas tevi sagaidīs… Reizēm nostrādāsi visu dienu, reizēm divas stundas. Reizēm norādītajā adresē būs arī darbs, bet reizēm tur tu satiksi tikai saimnieku, kurš tevi vedīs vēl pārdesmit kilometrus līdz dārzam. Šādā veidā nopelnīt neko īsti nevarot…

Sapratām, ka Esk Valley laikam bija bijusi mūsu vienīgā labā iespēja, kuru palaidām garām. Ja vien mēs būtu bijuši tik gudri un nolaiskojušies tur vismaz nedēļu, tad varētu arī pietiekami nopelnīt. Tomēr mēs kā čaklas un apzinīgas bitītes visu milzīgo darba apjomu bijām sarāvuši trīs dienās…

Ņemot vērā, ka diena bija tikai pusē (nekādu citu darbu uz šo dienu Deivids mums nevarēja piedāvāt), nolēmām to izmantot jauna darba meklējumiem. Šoreiz vēlējāmies tikt vaļā no jebkādiem starpniekiem – dabūt darbu pa tiešo no dārza saimnieka, nevis caur hosteli vai darbinieku aģentūru. Šoreiz mūsu izvēle krita uz ābolu vākšanu (lai cik garlaicīgi tas arī neizklausītos…), jo bijām nopratuši, ka tas varētu būt ilgstošs un patstāvīgs darbs. Braucot mājās uz Napieru lūkojāmies pēc ābolu dārziem, kuros redzami āboli kokos, kastes novākšanai un vēl labāk – paši vācēji ar kāpnēm. Tas nozīmē – ka ir sākusies ābolu vākšanas sezona un darbinieki vajadzīgi.

Veiksme vai vienkārši realitāte – nezinu – bet pašā pirmajā dārzā, kur piestājām, darbu arī atradām… 🙂

Lai lauztu pirmo darba līgumu, nācās nostrādāt vēl trīs dienas pie vīnogām. Šoreiz Deivids mūs aizsūtīja uz gabaldarbu – sāpošām mugurām sprinta tempā “klipšojām” sietiem apakšas. Lai nopelnītu kaut minimumu, jānoiet divi kilometri sieta. To izdarīt nepilnās astoņās stundās nav viegli. Un ilgāk strādāt mums atkal neizdevās, jo ap diviem dienā kapitulēja lielākā daļa no darbinieku komandas – muguras neizturēja slodzi… Līdz ar to – atkal dabūjām piespiedu brīvas pēcpusdienas. Pēdējā dienā vienkārši palūdzām Deividam brīvdienu, jo mūs jau ar steigu gaidīja jaunajā darba vietā. Neskatoties uz daudz dzirdētajiem stāstiem, ka Jaunzēlandē darbu uzreiz dabūt nav nemaz tik vienkārši (daudzi nedēļām meklē un neko neatrod), mēs uz pāris dienām strādājām pat divos darbos reizē…

Tā nu nedēļu pēc ierašanās Napierā un bezgalīgajos vīna dārzos bijām dabūjuši jaunu darbu – ābolu novācējs un kvalitātes kontroliere. Strādāsim vienā no lielākajām augļu un dārzeņu audzēšanas un tirdzniecības kompānijām pasaulē Terners&Growers. Par to, kā mums iet jaunajos amatos, nākošajā ierakstā. Ja Pēterim vēl bija nojausma, ko nozīmē vākt ābolus, tad man līdz pat pirmajai darba dienai nebija ne jausmas, ko ābolu dārzos dara kvalitātes kontrolieris…

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 5 komentāri

Ziņu izvēlne

5 thoughts on “Bezgalīgie vīnogu lauki jeb pirmais darbs Jaunzēlandē.

  1. Gunta

    Čau, čau! 🙂
    Jā, latviešiem šis darbīgums un čaklums ir asinīs un vienmēr visus izlutina ar savu nasko strādāšanu 🙂 Pārējie gan jau arī izpētījuši situāciju un saprot, ka jāstrādā ir raiti, bet ne pārāk, – lai ir izdevīgi arī pašiem 🙂
    Kāds tad bija īstais Jaunzēlandes vīns – garšīgs? Kaut malciņu taču pagaršojāt, ne? 😉
    “Ja Pēterim vēl bija nojausma, ko nozīmē vākt ābolus, tad man līdz pat pirmajai darba dienai nebija ne jausmas, ko ābolu dārzos dara kvalitātes kontrolieris…” – kontrolieris kontrolē ābolu lasītājus, tātad Tu tagad esi Pētera boss, ne tā? 😀

    Vispār tā interesanti – katru mēnesi vai pat ik pa divām nedēļām jauns darbs. Nekad neiestājas rutīna 🙂 Bet tai pašā laikā – darbiņš tik smuki un tīri izdarīts, bet nav laika papriecēt acis pašiem,jo dzīves virpulis jau rauj tālāk, uz citām vietām. Kad Jaunzēlande būs sakopta, varēsiet atgriezties 🙂
    Izbaudiet! Ceru, ka tas ir tas, ko sapņoji darīt un lai pietiek laika arī dvēseles baudām! 😉

    • Tas ir tas foršākais – bieži mainīt darbu, nestresojot par to. Tā teikt – izmēģināt visu ko. Ja nepadosies šis, nekas – būs cits darbs… 🙂
      Par vīnu runājot. Malciņu nepagaršojām, toties pēdējās dienās vīnogas gan noēdāmies… 😀

  2. Daiga

    Čau, čaklie latvieši!! 🙂

    Ritin, tev tak ir rakstnieka talants! Lasot tavu aizraujošo tekstu, es mazliet piededzināju ceptos kartupelus! 😀

    Ja sanāk, uzraksti, ko labu “jaunzēlandisku” esat nogaršojuši. 🙂

  3. Njāa… tādas aizdomas ka izlasītais ir interesantāks par pašu darbu 🙂
    Lai veicas jaunajā darba vietā 😉

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: