“Living in her car…”

Četras ar pusi dienas – tik daudz laika man bija atvēlēts ceļošanai vienatnē, kad beidzot atstāju Tauharas centru.
Es, mašīna un Jaunzēlande.
Visi ceļi vaļā!

Tomēr, kad pirmajā dienā bez apstājas lija lietus, diena tā arī pagāja Taupo bibliotēkā… Kad pēc darba laika beigām tiku izmesta no siltajām un sausajām telpām, nācās meklēt vietu, kur nakšņot. Jau iepriekš biju noskatījusi kādu klusu ieliņu, kur mani varētu neviens netraucēt. Mašīna pa dienu bija izsalusi, tāpēc nācās galvā uzmaukt ziemas mici un kājas ietīt pledā. Kad šādā paskatā lietum līstot, braucu uz savu ieplānoto naktsvietu, mani apstādināja policists. Esot parastā alkohola pārbaude. Speciālā aparātiņā jāierunā savs vārds un dzīvesvieta.
“Rita…” un tālāk es apklusu… Jā, kur tad es dzīvoju? Līdz šim nebiju aizdomājusies, ka manā dzīvē ir pazudusi atbilde uz šo jautājumu.
Kad policists smaidot pārjautāja vēlreiz: “And where do you live?”, pirmais, ko spēju izdomāt, bija: “I’m traveling.”
Pavirši pametis acis mašīnas salonā, policists nolēma atbildēt manā vietā: “Living in her car…” sekoja viņa piebilde…
Vai, vai.. Nu taisnība jau ir, policista kungs, bet nez kāpēc tas tā skarbi skan… 😀
Noskaidrojis, ka esmu no Latvijas un apskatījis manas tiesības, policists man ļāva braukt tālāk.

Otrā diena pagāja nemainīga – lietus ne mirkli nebija pierimis, un vienīgi bibliotēkas siltās telpas mani glāba no nosalšanas. Šī iestāde, starp citu, ir kļuvusi par manu labāko draugu, lai kur es ceļotu. Ja meklē siltu un klusu vietu, kur var pašķirstīt grāmatas vai vēl labāk – tikt pie interneta – dodies uz pilsētas bibliotēku!
Laika prognoze solījās uzlaboties, tāpēc jau vēlā pēcpusdienā pēc ilgām šaubām starp Palmerston North un Hamiltonu, devos ziemeļu virzienā. Pa ceļam pieredzot kārtīgu ziemu ar visu sniedziņu.

Taupo ne velti skaitās viens no aukstākajiem reģioniem Jaunzēlandē – Hamiltona nākošajā rītā mani sagaidīja ar ziediem un sauli.
Apsildījusi degunu studentu pilsētiņā, braucu uz salas rietumu krastu apskatīt Bridal Veil ūdenskritumu. Jau līdz šim varenie Jaunzēlandes ūdenskritumi mani ir sajūsminājuši ar savu iespaidīgumu, bet šis neglābjami aizrāva elpu… Kādu brīdi stāvēju un lūkojos graciozajā skaistumā un sapratu, ka Bridal Veil godam stāv līdzās varenajiem Vorenfosas un Tvinefosas ūdenskritumiem Norvēģijā, kas ir mani paši, paši, paši favorīti.

Ar patiesu prieku izbaudīju silto sauli un zilās debesis nākošajā dienā. Beidzot! Izstaigāju nelielu daļiņu no garās Te Araroa takas, kas stiepjas pāri visai Jaunzēlandei, apciemoju Jaunzēlandes garāko koku – kahikatea, kas savu lapotni pāri mežiem pavēris 66,5m augstumā.
Ielīdu Kaniwhaniwha un Piripiri alās, kur pa sienām rāpo zirnekļiem līdzīgi mega kukaiņi. Kad tos ieraudzīju, kādu brīdi stāvēju pie alas ieejas un mēģināju saprast, kas uzvarēs – manas bailes no šiem radījumiem vai alkas pēc piedzīvojuma? Bet tad nolēmu mest ratā savas bailes no zirnekļiem – ja jau tik tālu ceļu pāri puspasaulei braukusi, jālien vien iekšā!
Kā vēlāk noskaidroju – tie nemaz neesot zirnekļi. Tie esot vēl trakāki par zirnekļiem – tie lecot! Kā izrādās, biju sastapusies ar slavenajiem weta – Jaunzēlandes milzu sienāžiem.
Pa gabalu garāmbraucot (tuvāk nevar – privāta zeme) aplūkoju Denize Bluffs jeb Troļļu mežu, kur trīs varenie Viduszemes troļļi gandrīz apēda hobitu un rūķus vakariņās – troļļu sižets pirmajā Hobita filmā uzņemts tieši šajos mežos.

Noparkoties naktsguļai ne vienmēr izdodas viegli un ātri. Jau pa dziļu tumsu nācās braukt daudzus desmitus kilometru pa briesmīgu grants ceļu, jo abās pusēs ceļam stiepās privātzemju žogi. Galu galā, pavisam nogurusi noparkojos šaurā zāles pleķītī tieši blakus ceļam. Tiesa – līdz pat rītam man garām tā arī neviens nepabrauca, jo atrados pilnīgas nekurienes vidū. Aitu ganāmpulki vien.
Par spīti siltajai saulītei pa dienu, naktis joprojām atgādina, ka šeit ir ziema. Pat zem diviem plediem, džemperī un cepurē no rīta pamodos nosalusi. Un izkāpjot no mašīnas, apkārt pavērās balta, balta pasaule…

Piektās dienas rītā devos New Plymouth virzienā un pēc ilgāka laika, kas pavadīts salas vidienē, atkal ieraudzīju okeānu… Pie horizonta vareni slējās sniegotais Taranaki vulkāns. Un pēc dažām stundām Ņūplimutas lidostā sagaidīju Pēteri atgriežamies no Vjetnamas. Tālākceļš atkal divatā.

Advertisements
Categories: Jaunzēlande | 2 komentāri

Ziņu izvēlne

2 thoughts on ““Living in her car…”

  1. Gunta

    Es tā pārsmējos!!! 😀 Mīļš tas policists!
    Tas koks kahikatea tiešām garš! Viņam zemākie zari sākas kaut kur netālu no zemes vai tālu, tālu augšā?
    Nu jēziņ, kā Tu varēji ielīst tajā alā pie zirnekļveidīgajiem sienāžiem?!?! Turklāt viena pati!!!

    P.s. Tu esi īpašs cilvēks! Ne no parastās sugas. Šitā ceļot vienai pašai, nakšņot mašīnā nekurienes vidū… to spēj tikai ĪPAŠI cilvēki. 🙂 Mīlu Tevi, māsiņ!

    • Kahikatea kokam stumbrs taisns kā zīmulis. Līdz pat galotnei Un zari sākas aptuveni pusē. Pirmā baltā iebraucēja skatījumā – tie bija perfekti masti kuģiem.
      Skatoties uz tādu varenumu, skumji apzināties, ka vēl simts gadus atpakaļ JZ klāja kahikatea meži. Tagad var atrast tikai pa retam kociņam..
      Paldies, Guntiņ! Tavi komentāri mani vienmēr iedvesmo!!! 🙂 :*

Komentāri, piebildes, pārdomas...?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: