Golden Bay. Pļaujam zāli, lasām ziedus un retinām ābolus.

Pavasaris tuvojās beigām. Bijām nolēmuši dot Golden Bay otru iespēju. Cerējām, ka saulainais Zelta līcis mūs beidzot pamielos ar siltu saulīti. Bijām atraduši brīvprātīgo darbu netālu no Abel Tasman nacionālā parka. Kādā privātmājā esot vajadzīga palīdzība ar zāles nopļaušanu, logu nomazgāšanu un citiem ikdienišķiem darbiņiem.
Līdz brīvprātīgajam darbam mums bija divas dienas, kuras nolēmām izmantot, lai apskatītu Golden Bay tālāko galu.
Pirmajā dienā lija lietus. Tikko biju izgājusi Heaphy taku, tamdēļ vēlējos atpūsties hostelī, izmazgāt drēbes, izžāvēt telti, pončo un visu pārējo, kas bija izmircis pārgājienā. Atradām jauku hosteli Takaka pilsētiņā. Ar plašu, mājīgu iekšējot dārzu, kuram pa perimetru izvietotas vairākas dzīvojamās mājiņas. Virtuve un dušas atradās atsevišķā ēkā. Veļas mazgātuve arī. Atpūtas terases pa visu perimetru.
Viss būtu ideāli, ja vien kāds nebūtu pārplēsis pušu debesis… Gāza kā ar spaiņiem. Arī hosteļa īpašnieks, paskatīdamies debesīs, noteica, ka tas esot kaut kas ļoti netipisks un ekstrēms… Pēc dažām stundām viss iekšējais dārzs un terases pārvērtās par pludojošiem baseiniem. Tādā mitrumā, protams, arī drēbju un mantu žāvēšana pārvērtās par kārtīgu challenge visas dienas garumā.

Nākošajā dienā par spīti ne visai labajām laika prognozēm devāmies uz Farewell Spit. Tas ir smišains zemes rags, kas iestiepjas okeānā 26 kilometru garumā. Te nav nekā cita kā tikai kāpas. Lielākā daļa no raga ir dabas rezervāts, kurā ir aizliegts iet bez atļaujām, tomēr pussalas pašā sākumā ir ierīkota taka. Tā ved gar vienu pludmali iekšā ragā kādus piecus kilometrus, tad šķērso kāpas un gar otru pludmali ved atpakaļ. Lielākoties gājējiem jābrien pa smiltīm. Visas trīs stundas, ko pavadījām uz takas, lija. Bez apstājas. Tomēr par spīti tam pastaigāties pa bezgalīgajiem kāpu plašumiem bija interesanti.
Tepat netālu atrodas arī izdaudzinātā Wharariki pludmale. Tūrisma ceļveži iesaka šeit sagaidīt saulrietu pie slavenajām Archway Islands klintīm, kas stalti slejas okeānā netālu no krasta. Tā kā saule pat nedomāja izlīst no lietus mākoņiem, līdz pludmalei neaizgājām.
Atceļā apskatījām Te Waikoropupu avotus, kas ievērojami ar iespaidīgo ūdens daudzumu, kas iztek no pazemes. Taka uz avotiem ved gar plašu, ūdeņiem bagātu un strauju upi. Un patiešām negribas ticēt, ka tikai pārsimts metrus tālāk vairs nav ne tērcītes. Avotu vietā ir dzidrs dīķītis, no kura izplūst upe. Vietām dīķīša ūdens virmo tā it kā tur būtu zemūdens straume. Tās ir tās vietas, kur no zemes ik sekundi izplūst 14 000 litri svaigs ūdens.

Nākošais rīts mūs beidzot sagaidīja ar sauli. Tomēr bija jau sarunāts, ka šodien ieradīsimies mūsu jaunajā brīvprātīgajā darbā. Tamdēļ no rīta tik paspējām izložņāt Labyrinth Rocks (klinšu veidojumi šeit izveidojuši savdabīgu dabisku labirintu) un uzkāpt līdz Rawhiti alai, kuras plašā ieeja pārbagāta ar stalaktītiem. Ap pusdienas laiku jau bijām ceļā uz Marahau.

Farewell Split

Lietus, bites un zemestrīce…

Desmit dienas nodzīvojām pie Breta, kuram vajadzēja palīgus pavasara darbiem. Katru vasaru viņš privātmāju izīrē par iespaidīgu naudas summu. Veiksmīgākie darījumi ir uz 300 dolāriem dienā. Lai māja izskatītos šīs summas vērta, pavasarī Brets to cenšas uzpost, cik vien var. Mazgājām sienas, grīdas, mēbeles. Ravējām dekoratīvās dobes. Pļāvām zāli un centāmies tikt galā ar dzeloņainajiem krūmiem, kas apsēduši mājas apkārtni. Mazgājām logus un fasādi.
Brets pats šajā mājā īsti nedzīvo, līdz ar to tā ir pavisam tukša. Uz šīm divām nedēļām viņš bija ieņēmis vienu no guļamistabām, bet mums atvēlējis viesu guļamistabu, no kuras pavērās fantastisks skats uz okeānu un Motuekas un Nelsonas pilsētām tālu ielejā. Pie horizonta vīdēja Ričmondas kalni, kuros pavasara sākumā bijām izgājuši Alpine Route. Tuvumā nebija nevieni kaimiņi. Māja lepni atradās kalna galā tieši pie Abel Tasman nacionālā parka robežas.
Lai cik tas vairs nebūtu pārsteidzoši – gandrīz katru dienu lija lietus… 😀 Smieklīgākais bija Breta stāstītais, ka šis esot super saulains reģions. Ka šajā gada laikā šeit lietu varot manīt reti… Katru dienu, kad mūsu āra darbi aprāvās, jo sāka gāzt kā ar spaiņiem, Brets šokā grozīja galvu. Katru vakaru viņš pētīja laika prognozi nākamajām dienām. Un katru dienu tā bija nemainīga – lietus, lietus, lietus… 😀 Brets izmisumā plēsa matus – pie šādiem laikapstākļiem bija ļoti grūti saplānot darāmos darbus. Mums toties bija jautri – “saulainais” Golden Bay mūs bija pievīlis otru reizi. Vairs uz to nelikām nekādas cerības. Mierinājām Bretu, ka varam pielāgoties jebkādiem laikapstākļiem un izstiept tās četras strādājamās stundas uz visu dienu.
Kādā no dienām ziņās pat tika izsludināta ārkārtas situācija. Dienas laikā šeit solījās nolīt tik ekstrēms lietus daudzums, ka draudēja izskalot ceļus. Brets tūdaļ aizbrauca uz Motueku iepirkt pārtiku, jo esot liela iespējamība, ka stāvais piebraucamais ceļš kļūs nelietojams. Ar izteiksmīgām emocijām viņš mums stāstīja līdzīgu atgadījumu no cita gada, kad pēc ekstrēma lietus šļūdonis esot aizskalojis viņa ceļu..

Vienīgais mierinājums par laikapstākļiem bija fakts, ka tie šeit nav patstāvīgi. Ekstrēms lietus un karsta saule varēja nomainīties vairākas reizes dienā. Paspējām gan pasauļoties, gan izbraukāt tuvāko apkārtni. Canaan Downs, kas atrodas Abel Tasman parka vidienē ir LOTR filmēšanas vieta. Izstaigājāmies pa zaļajām pļaviņām pār pakalniem, gar dzidrajiem strautiņiem, kas jauki čalo starp akmeņiem un klintīm. Aizstaigājām arī līdz Harwoods Hole, kas ir 183 metrus dziļš un 50 metrus plats caurums zemē. Stāvot augšā pie klints malas, dibenu redzēt nemaz nevar. Kādā brīdī koki un krūmi izzūd pavisam un lejā vīd melns caurums, kuru vairs īsti neizgaismo dienas gaisma.
Kādā no pēcpusdienām devāmies arī laivu braucienā pa oekānu. Kajakošana šeit ir ļoti, ļoti populārs atpūtas veids – zilais okeāna ūdens, krāšņās pludmales… Skaisti… Hah… Kad izvēlējāmies kajakošanas dienu, bijām pievērsuši uzmanību saulei un lietum, bet aizmirsuši kādu būtisku faktoru – vēju. Rezutlātā skaistā kajakošana izvērtās par graujošu mētāšanos pa viļņiem, kas stiprajā vējā bija līdz pat metram. Tā kā peldējām uz Sit-On-Top kajakiem, no apgāšanās viļņos nebaidījāmies. Tomēr izairēšana no līča pretvējā mums paņēma krietu laiku un spēkus. Aiz zemes raga stūra aizvējā atpūtāmies, apskatījām slaveno Split Apple Rock un Kaiteriteri pludmali un devāmies atpakaļ. Atdevām kajakus par pusstundu ātrāk, jo bijām tā pārguruši un nosaluši, ka neko vairs negribējās.

Šīs divas nedēļas pie Breta izvērtās patiešām ekstrēmākās mūsu Jaunzēlandes ceļojumā. Bez trakajām lietus gāzēm, mūs pārsteidza arī citas dullības. Kādā dienā ārā ravējām. Es uz brīdi iegāju iekšā uz tualeti, kad izdzirdēju Bretu paniski kliedzam: “Aizver logus, aizver logus!!!!!”
Iznācu no tualetes un ieraudzīju Bretu un Pēteri panikā skraidām pa viesistabu un raujam ciet visus logus un durvis. Jāpiebilst, ka viesistabai ir vairākas stikla bīdāmās durvis, kas ļauj atvērt divas no sienām pilnībā. To aizvēršana prasa piepūli un labu laiku.
Paskatoties ārā pa logiem, uzreiz arī sapratu iemestu – māju bija apsēdušas tūkstošiem bites…
Nedomājot metos uz guļamistabām raut ciet logus arī tur. Sajūta, goda vārds, kā šausmu filmā…
Pēc pusminūtes neiedomājami milzīgais bišu spiets savācās lielā, melnā mākonī, lēnām aizlaidās lejā šosejas virzienā un nozuda mežā otrpus ceļam. Visi trīs stāvējām istabā un ieplestām acīm noraudzījāmies tam pakaļ.
“Kaut kas nenormāls…” Brets izdvesa…
Izrādās abi bija stāvējuši ārā pie terases, kad milzīgais bišu mākonis bija parādījies aiz ēkas stūra… Vēl ilgi, atceroties to paniku, ko šīs bitītes izraisīja abos vīriešos, man nāca smiekli…

Kādā naktī pamodos no pamatīgas kratīšanas. Pirmajā brīdi domāju, ka tas ir Pēteris, kurš kaut kādu iemeslu dēļ mani izmisīgi cenšas pamodināt. Tomēr, kad atvēru acis, ieraudzīju, ka Pēteris mierīgi sēž gultā. Izrādās – ZEMESTRĪCE. Čīkstēja visi mājas stūri, klabēja bīdāmā skapja durvis (nekādas citas brīvstāvošas mēbeles neskaitot gultu telpā nebija). Man bija sajūta, ka dzirdu katru siju sev virs galvas. Pēc brīža no savas istabas izklumpačoja Brets bļaudams: “Zemestrīce, zemestrīce!!!”
Šoreiz es biju tā, kurai iestājās panika – ko darīt?! Skriet ārā no mājas?! Pēteris mani mierināja, ka neesot ko satraukties – šī esot droša māja, tā nesabrukšot.
Mūs kratīja pamatīgi kādu minūti. Pēc Breta teiktā šī esot ilgākā zemestrīce, ko viņš savā dzīvē piedzīvojis. Uzreiz arī pieslēdzāmies internetam, lai noskaidrotu, kur ir epicentrs. Izrādās pie Kaikouras bijusi 7,8 magnitūdu zemestrīce. Atradāmies vairāk kā 200 km attālumā, bet jutām to pamatīgi, jo atradāmies uz fault line (zemes plātņu robeža). Tāda paša iemesla pēc arī Velingtona izjuta šo zemestrīci pietiekami stipri, jo fault line iet tieši tai cauri.
Mazākas zemestrīces ik pa brīdim turpinājās visu atlikušo nakti un vēl vairākas dienas. Paspējām tik ļoti pie tā pierast, ka vairs nepievērsām uzmanību, ka ik pa brīdim zeme zem kājām nolīgojās.

Pēc desmit dienām darbi bija izdarīti. Pal laimi laika prognoze bija mainījusies – priekšā solījās ilgāks saulains un karsts laiks. Atvadījāmies no Breta un devāmies iziet Abel Tasman Coast Track, par kuru atsevišķā ierakstā ŠEIT.

Gaidām, kad lietus pierims, lai varētu atgriezties pie darbiem.

Harwoods Hole. Tik iespaidīgs, ka vienā kadrā grūti ievietot.

Canaan Downs

Split Apple Rock

Darbs ar skaistu nosaukumu – kivi ziedu lasīšana

Pēc vairāku mēnešu ceļošanas cipariņš kontā bija sācis izskatīties draudoši kārns. Bija pienācis laiks meklēt darbu. Motuekas pilsētas apkārtne ir viens no reģioniem, kur var viegli atrast sezonālo darbu, jo ap pilsētu ir neskaitāmi ābeļu un kivi augļu dārzi.
Internetā bijām atraduši Happy Apple hosteli Motuekas nomalē, kurš savā mājas lapā bija ielicis ziņu par sezonālo darbu. Parastie noteikumi, kas darbojas daudz kur Jaunzēlandē – dzīvosi hostelī, sagādāsim darbu. Šoreiz gan tik gludi negāja. Vai nu hosteļa saimniecei bija slikts garstāvoklis vai vēl kāds cits iemesls, bet tikām atšūti diezgan strupi. Sēdējām mašīnā, spriedām, ko darīt, un sapratām, ka mums tiešām darbu vajag un šis hostelis ir vienīgais šāda veida hostelis šajā pilsētā. Pēteris gāja vēlreiz runāties, un šoreiz hosteļa saimniece bija pielaidīgāka. Iedeva mums kontaktus firmai, kas šobrīd lasa kivi ziedus. Piezvanījām un saņēmām konkrētu jautājumu: “Cikos varat sākt strādā?”
Nebijām gaidījuši, ka darbu dabūsim jau pēc dažām stundām. Ātri papusdienojām un dienas vidū jau stāvējām kivi dārzā, kur mūs ierādīja darāmo darbu. Izrādās kivi augiem ir vīrišķie un sievišķie augi. Lielajos augļu dārzos šos augus stāda atsevišķi – ir vīrišķie dārzi un sievišķie. Katru pavasari vīrišķajos dārzos novāc ziedus, no kuriem rūpnīcā izdabū ziedputekšņus. Tos uzsmidzina uz sievišķajiem augiem, kuros rudenī ievāc kivi augļus.
Mums iedalīja somu, kurā vākt ziedus, un maisu, kurā tos pārbērt. Astoņas stundas katru dienu staigājām zem kivi augiem un lasījām noteikta izmēra ziediņus – tie nedrīkstēja būt vēl pumpuros, un tie nedrīkstēja būt jau izplaukuši.
Uzmanība bija jāpievērš arī tam, cik tīri un akurāti nolasa visus ziedus. Jo jebkurš pusatplaukušais zieds, kurš netika novākts, nākošajā dienā bija jau atvēries. Un aiz tāda paliela, atvērta zieda vairs neko nevarēja redzēt. Bija dažas rindas, kur kāds slinkāks lasītājs bija strādājis pavisam slikti – pēc nedēļas tur bija vieni vienīgi atvērušies ziedi – starp tiem atrast vajadzīgos pumpuriņus bija pavisam grūti. Šāda iemesla dēļ katru dienu katrs lasītājs centās strādāt tajā pašā rindā, kur iepriekš. Ja tu zini, ka pats šeit lasīsi arī rīt, tad darbu dari ar lielāku atbildību.

Maksāja par savāktajiem kilogramiem – desmit dolāri par kilogramu. Tas nozīmēja – jo vairāk savāksi, jo vairāk saņemsi. Tad nu centāmies lasīt, cik vien jaudas. Dienā ap 12-15 kilogramiem izdevās savākt. Lai būtu jautrāk, manā un Pētera starpā sākās sacensība. Kad tiku labos ziedos, rāvu cik jaudas. Reizēm pat nekaunīgi čiepu no blakus rindām, ja manīju, ka tur sakrājušies lieliski ziediņi, bet pašlaik tos neviens nelasa. Dažas dienas ar lepnumu knapi izstiepu no rindas maisus uz kādiem 17 kilogramiem. Un mans lepnums vienmēr noplaka, kad ieraudzīju kā Pēteris laiski izstiepj no rindas 20 kilogramus… 😀 Lai cik es ātri strādātu, viņš vienmēr savāca krietni vairāk… Un uz jautājumu, kā viņš to dabū gatavu, viņš vienmēr paraustīja plecus un noteica: “Es nezinu, es baigi neiespringstu…” 😀

Nekur līdz šim nebiju redzējusi tik daudz cilvēkus ar sarkanām acīm un tekošu degunu. Alerģija. Šajā reģionā gaisā virmoja kaut kas nelabs. Vai nu tie bija ļoti spēcīgi ziedputekšņi vai arī ķimikālijas, ko šeit pavasaros smidzina visos dārzos negantā daudzumā. Nekad nebiju piedzīvojusi alerģiju, tomēr šeit tā mani noķēra neiedomājami stipri. Ņemot vērā, ka saasinājumi bija tieši vakaros hostelī, kivi ziedus, kurus lasīju pa dienu, īsti nevarēju vainot. Mocījos pusotru mēnesi ar pamatīgi sāpošu kaklu, tekošu un aizpampušu degunu un sarkanām acīm. Dzēru vairākas pretalerģijas zāles, pilināju acīs, pamēģināju arī saaukstēšanās līdzekļus. Pilnīgi nekas nelīdzēja pret šo trakumu. Katru rītu nācās taustīties uz vannasistabu, lai atmērcētu skropstas un varētu atvērt acis. Acu gļotāda bija tik ļoti iekaisusi, ka tā bija kļuvusi dzeltena.
Aprunājoties ar citiem cietējiem, sapratu, ka pret šo alerģiju šeit cīnīties ir bezspēcīgi. Aptiekās nopērkamie alerģijas līdzekļi vienkārši nepalīdz. No tās tiku vaļā tikai tad, kad pēc pusotra mēneša beidzot pametu šo reģionu.

Trakā ābolu retināšana

Pēc trīs nedēļām kivi ziedi bija nolasīti. Nācās meklēt jaunu darbu. Šobrīd noritēja ābolu retināšanas sezona tāpēc visvieglāk darbu bija atrast tieši šajā jomā. Hostelī gan nekādi darba piedāvājumi nebija un no citiem hosteļa iemītniekiem neko nebijām dzirdējuši par vakancēm. Pāris dienas dzīvojām hostelī un čekojām interneta sludinājumus, bet sapratām, ka šādi darbu atrast būs pagrūti. Nogaidījām saulainu dienu un devāmies braucienā ap Motueku, piestājot katrā ābeļu vai kivi dārzā. Izbraukājām kādus padsmit dārzus, bet nevienam diemžēl nevajadzēja darbiniekus.
Tas bija arī saprotami, jo tuvojās Ziemassvētki un neviens nevēlējās pieņemt darbā jaunus darbiniekus, kuriem pēc tam būtu jāmaksā par Ziemassvētku brīvdienām.
Galu galā, jau gandrīz atmetuši cerības, piestājām pie Birdhurst ofisa. Tā ir viena no lielajām kompānijām šajā reģionā, kas audzē ābolus un kivi. Paveicās. Tieši šodien viņi meklēja dažus papildus darbiniekus, kas palīdzētu ātrāk nobeigt ābolu retināšanas sezonu.
Darbiniece noskatījusi mani no galvas līdz kājām, sāka brīdināt, ka darbs esot ļoti smags un ka tas laužot visus kaulus… Tā kā tik un tā pastāvējām uz to, ka šo darbu noteikti vēlamies un esam gatavi strādāt fiziski smagi, tikām pie līguma uz pusotru nedēļu. Tas bija tieši tas, kas mums vajadzīgs, jo uz Ziemassvētkiem jau domājām par tālāku ceļošanu.
Pie ābolu retināšanas tika izmantotas kāpnes. Pēteris ar tādām jau bija strādājis lasot ābolus, bet es nē. Tamdēļ uzskatīju šo darbu arī par labu treniņu kāpņu izmantošanas iemaņām – tās man būs noderīgas vēlāk vasarā, kad lasīsim ķiršus.

Pirmās divas dienas strādājām uz stundu likmi, lai iemācītos kā retināt ābolus. Katrs zars, katrs ābolu čemurs bija jāpārskata un jāskaita, cik ir āboli vienā čemurā. Zara sākumā drīkstēja pieļaut trīs ābolus; zara galā jau vairs divus (šis skaits gan mainījās atkarībā no ābolu šķirnēm vai koku izmēriem). Pārējie āboli bija no koka jānorauj un jānomet zemē. Jānorauj bija arī sliktie āboli – par mazu, par kroplu, par saskrāpētu utt.

Strādājām kopā ar pieredzējušu puišu komandu no Vanuatu salām, kuri gadu laikā ir iemācījušies strādāt tik ātri, ka priekšinieks cenu par koku esot nolaidis līdz 0,70 centiem. Lai kā arī centāmies strādāt ātri, pirmajā dienā nespējām izdarīt pat pusi no minimuma… Jāatgādina, ka Jaunzēlandē minimālā alga ir 15,25 dolāri stundā. Darba devējs nedrīkst maksāt mazāk. Līdz ar to mums stundā vajadzētu noretināt 22 kokus. Ja nē, tad darba devējam būs jāpārmaksā. Un tā kā viņš, protams, to negribēs darīt, mūs var atlaist, ja nespēsim izpildīt minimumu…
Otrajā dienā sākām klusām vērot, kā īsti strādā Vanuatu puiši. Mums radās sajūta, ka viņi ābolus nemaz neskaita. Ātri izlaiž pirkstus cauri zariem un norauj katru ābolu, kas šķiet par daudz. Sākām darīt tieši tāpat, vērojot, vai uzraugs kaut ko iebildīs. Minimumu joprojām nespējām izpildīt, bet mūsu temps bija krietni uzlabojies.

Sākot ar trešo dienu sākām strādāt gabaldarbu. Mums tika iedalīts jauns uzraugs Ārons – kārtīgi notetovējies būdīgs onka ar skūtu galvu un pīrsingotu seju. Tikām aizvesti uz citu ābeļdārzu, kur Ārons paziņoja, ka par koku šeit esot 0,50 centi. Pirmajā brīdī mums mutes atvērās. Bet tad viņš paskaidroja, ka viņš sākumā labāk iedošot mazāku cenu un tad pacelšot, ja mēs nespēšot izpildīt minimumu, nekā otrādāk.
50 centi par koku – tas nozīmē 30 koki stundā. Abi nolēmām strādāt kopā, jo, viens otru uzmundrinot, spējām dabūt lielāku ātrumu. Tomēr lai kā arī rāvāmies, vairāk par 20 kokiem stundā neizdevās izretināt… Atmetām itin visu, ko bijām iemācījušies pirmajā dienā. Kāda tur ābolu skaitīšana un pētīšana, kurš mazāks… Rāvām visus, kas vienkārši iekrita acīs. Ka tikai ātrāk… Mums brīžiem kļuva žēl to nabaga kociņu. Sapratām, ka šāda brutāla retināšana neko labu ražai nedos, tomēr mierinājām sevi ar domu – ja priekšinieki negrib maksāt, tad mums nav jāstrādā pienācīgi. Kāda alga, tāds darbs.
Pēc dažām stundām Ārons pacēla cenu – 0,85 centi par koku. Tas jau izskatījās cerīgāk. Turpmākās dienas tā arī spējām turēt tempu nedaudz virs šīs cenas. Un, kad uzzinājām, ka par dažām rindām Ārons esot iedevis pat 1,20 par koku, sapratām, ka tīri labi varam nopelnīt.

Nākošajā nedēļā devāmies uz jaunu dārzu. Iesākumā tur atkal tika iedoti 0,50 centi par koku. Šoreiz bez solījumiem cenu pacelt. Smieklīgi… Tempu bijām jau uztrenējuši; es ar kāpnēm pratu apieties jau pietiekami labi. Tad nu tā arī rāvām – 30 kokus stundā. Un ne mazāk… Kāda cena, tāds darbs… Tiesa, mēs bijām vienīgie no komandas, kas to spēja izdarīt (jeb vienīgie, kas bija tik nekaunīgi, ka atļāvās strādāt pavirši un brutāli). Skatoties uz visu pārējo komandu, Ārons pēc pāris stundām cenu atkal pacēla uz 0,85 centi, par ko mēs tikai klusībā priecājāmies.

Kad pēc pusotras nedēļas darbs bija galā un mēs saņēmām algu, izrādījās, ka tur bija bijuši koki pat par 2,65… Galu galā – ar visu mūsu čakarēšanu un mānīšanu par cenām bijām ļoti labi nopelnījuši. 🙂
Bija pienākuši Ziemassvētki (kādi gan tur Ziemassvētki vasaras vidū…), un mēs sakravājām mantas mašīnā, lai palēnām ceļotu atpakaļ uz salas vidieni, kur mums jau sen bija sarunāts darbs ķiršu lasīšanā.
Pirms aizbraukt no šī reģiona vēlējāmies iziet vēl kādu pārgājienu skaistajā Kahurangi nacionālajā parkā – nolēmām uzkāpt Mt Owen kalnā. Bet par to nākamajā ierakstā.