Tabourahte – Quarzazate – Tinghir
←Iepriekšējā diena ◊ Nākošā diena→Svētdiena, 29.12.2013
No rīta piedzīvojām nelielu mācību stundu. Sapratām, ka, dodoties nakšņot teltī tuksnesī, ar ūdeni ir jāapgādājas krietni vairāk, kā to esam paraduši darīt Latvijā vai citur Eiropā. Amizanta bija mūsu spēja ar 1 litru ūdens spēt ne tikai pagatavot ēst, uzvārīt brokastu kafiju, bet arī nomazgāt traukus un muti…
Atlikušos 20 kilometrus uz Quarzazati nostopējām velotreniņa atbalsta auto. Pavisam lēnām, sēžot astē pedāļminējiem, tikām aizvesti līdz pat pilsētas centram.
Quarzazate ļoti skaidri iedalās divās daļās – vecā pilsēta ir sarkani mūri gandrīz bez logiem, bez jumta apveidiem. Un jaunā pilsēta, kurā mudž no turīgiem tūristiem un ļoti dārgiem apvidus auto. Ļoti var just, ka šī ir filmēšanas laukumu paradīze, jo tādu šajā apkārtnē ir vairāki. Es nezinu, kā ir Holivudā, bet, šķiet, šeit ir tieši tā… 🙂 Skaties apkārt un neapzināti pēti, vai neatpazīsi kādu slavenu aktieri… Pazīstamākā filma no šeit uzņemtajām ir „Gladiators”.
Vairākas stundas pavadījām pilī (Taourirt kasbah). Šeit iekšā bija patīkami vēss, jo caur mazajiem lodziņiem saule un karstums iekšā netika. Pils ir kā milzīgs labirints entajos līmeņos. Mazas telpiņas, simtiem vītņu kāpņu, šauru gaiteņu un tupiku.
Pulstenis rādīja īsi pirms 15:00, kad nolēmām paēst kādā no vietējām ēstuvītēm, bet pirms tam vajadzēja noskaidrot par autobusu tālāk uz Erfudas pusi. Tā kā pieredze rādīja, ka pārsvarā visi autobusi atiet ap 15:00 (sagadīšanās :)), sapratām, ka tiešām vispirms jāsteidzas uz autoostu noskaidrot par autobusiem un tikai tad jāmeklē, kur ēst…
Autoostā mūs sagaidīja tradicionālais bardaks, kas mūs iedzina šausmās (pie šīs sistēmas pieradām tikai pašās ceļojuma beigās – Fesā). No visām pusēm uzreiz klāt bļaustoši vietējie, kas rauj katrs uz savu taxi vai autobusu… Neļauj ne padomāt, ne aptvert… Ar mokām sapratām, ka autobuss uz Erfudu ir jau tikko aizgājis, bet ir vēl viens uz Tinghir. Tas mums derēja, jo netālu no šīs pilsētas atrodas Todras aiza, ko plānojām apskatīt.
Noskaidrojām, ka autobuss attiešot pēc 5 minūtēm, tāpēc tā arī nepaēduši, kāpām iekšā… Tās piecas minūtes gan pārvērtās par 45 minūtēm, bet tas šeit ir raksturīgi…
Autobuss – reāla grabaža… Un smirdēja kā traks… Un putekļi… Visur… Mēs paši netīri… 🙂 Bet laimīgi… 🙂
Ainava palika arvien tuksnešaināka – vienā pusē pie pamales Atlasa kalnu grēda, otrā pusē – tuksnesis.
Brauciens izrādījās 4 stundas garš. Bažas sākās tad, kad sapratām, ka tā Tinghir varētu būt paliela pilsēta, bet mums nav nekādas kartes vai cita info. Sapratām, ka tumsā braucam uz kaut kurieni, paši nezinādami, uz kurieni… Tāda kreizī piedzīvojuma garša… Kā Pēteris noteica: „Braucam uz fig viņ zin kurieni…”
Pilsēta tiešām bija paliela. Izkāpām autoostā, izvilkām no bagāžas nodalījuma NENORMĀLI netīras, noputējušas somas un, atkaudamies no vietējiem, kas uzreiz bāzās virsū ar hoteļu piedāvājumiem, devāmies uz dullo pa galveno pilsētas ielu uz priekšu. Ar domu – iziesim no pilsētas un tad gan jau kaut kur tumsā uzsliesim telti…
Īsi pirms pilsētas robežas mūs apturēja kārtējais viesnīcas piedāvājums. Šī ēka tiešām izskatījās vilinoša. Mazs zēns piedāvāja numuriņu ar siltu dušu par 150Dh (15eiro). Viesnīcas īpašnieks bija viņa vecākais brālis (kuram arī bija tikai padsmit gadi). Bērni Marokā pieaug apbrīnojami ātrāk kā Eiropā. Viesnīca nepabeigta celt vēl, bet tie daži numuriņi, kas bija, bija tiešām jauki.
Un jā – šajā dušā es redzēju vienīgo kukaini šeit Marokā – MILZĪGU, plakanu tarakānu… Kādi 4cm garu…
Ceļš uz Mājām... 