Fesa – Ala – Fesa
←Iepriekšējā diena ◊ Pēdējā diena→Piektdiena, 03.01.2014
Mājās bijām noskaidrojuši, ka 30km uz dienvidiem no Tazas atrodas viena no iespaidīgajām alām. Kartes mums nebija, nekādas precīzākas informācijas arī nē. Zinājām tik, ka Taza ir kaimiņpilsēta Fesai.
Tā nu devāmies uz autoostu, paklausījāmies, kurš no bļāvējiem sauc „Taza”, un pieslējāmies tam. Esam sākuši saprast, ka šāda sistēma labi strādā. Katrā autoostā vai vienkāršā apstāšanās vietā mazos ciematos ir atbildīgie par konkrētu maršruta autobusu. Viņi zin (sazvanās ar autobusā esošo atbildīgo), kad attiecīgais autobuss tuvojas, un sāk saukt pasažierus un pārdot biļetes. Vai arī lielākās pilsētās, lielākās un sarežģītākās autoostās katram galamērķim ir savs atbildīgais. Saklausi to, ko tev vajag (vai arī vienkārši uz dullo kādam uzjautā un tevi novirzīs, kur vajag), nopērc pie attiecīgā cilvēka biļeti, un viņš tevi aizvedīs uz attiecīgo autobusu. Par šādu pasažieru savākšanu viņi saņem procentus. Tas pats darbojas arī uz takšiem, uz viesnīcām, uz ēstuvēm, uz tirgošanos. Visur ir starpnieki, kuri saņem naudu par klientu atrašanu.
Jau braucot autobusā un skatoties uz ceļa zīmēm, sapratām, ka viss nebūs tik viegli un ātri kā to bijām iztēlojušies, jo izrādās Taza ir vairāk kā 100km attālumā… Autobuss vilkās kā gliemezis, apstājoties katrā mazajā ciematā. Galā ieradāmies īsi pirms 13:00. Jautājot vietējiem, uzzinājām, kurā virzienā ir jādodas ārā no pilsētas uz alām. Taza izrādījās paliela pilsēta, un ceļš nepārtraukti veda kalnā. Karstums…
Tikai ap pustrijiem beidzot bijām nonākuši vietā, kur varēja sākt stopēt. Sapratām, ka ir traki – esam tikai ceļa sākumā, bet jau ir tik vēls – pēc tam vēl atpakaļ uz Fesu būs jātiek… Nolēmām, ja tuvāko 15 minūšu laikā nenostopēsim auto, kas mūs aizvestu vismaz līdz pagriezienam uz alu (no kura tad atliktu vēl ~4km, ko iet), tad griezīsimies atpakaļ… Paveicās… Pēc brīža apstājās auto ar spāņu jauniešiem, kuri devās tieši uz pašu alu.
Alā ir divas biļetes – par nelielām naudiņām tiec iekšā lielajā priekštelpā (160m augsta „halle”), vai arī maksā 30 eiro (divām personām) un lien iekšā 3km garajā tunelī. Spāņu jaunieši izvēlējās pirmo variantu, jo gribēja tikt atpakaļ uz Fesu vēl pa gaismu. Bet tā kā skaidri gribējām izrāpot visu alu, palikām bez jauniegūtajiem kompanjoniem un auto.
Iedeva mums kombinzonus, ķiveres, lukturus. Un kopā ar gidu (pavisam jaunu puisi) devāmies iekšā. Brīžiem uz dibena, vēdera vai vēl nez kā jālien pavisam šauros caurumos. Brīžiem lielas velves ar stalaktītiem. Ezeriņi. Kopējā augstuma starpība no ieejas esot 200m uz leju pazemē. Kādas divas stundas ložņājām un rāpojām pa sarežģītajiem pazemes kambariem un tuneļiem. Lieliskas emocijas ilgākam laikam!
Alā bez mums bija vēl tikai viens pavecāks pāris. Kad iznācām no alas, jau bija krēsla un izskatījās, ka viņi ir vienīgā cerība, kas mūs no tās nekurienes varētu aizvest līdz kādai dzīvākai vietai – ideālā gadījumā – Tazai, kur mēs varētu atrast autobusu vai vilcienu.
Kad uzjautājām, vai viņi brauc uz Tazu, viņi atbildēja: „Nē, mēs braucam uz Fesu…”
Lieliski! Tā bija brīnumjauka atbilde, uz ko pat nebijām cerējuši. 🙂 Brauciens gan ilga 3,5 stundas, jo viņi izvēlējās kādu nelielu kalnu ceļu, kas nepārtraukti līkumoja tā, ka man slikti metās. Pēteris to nosauca par bezgalīgo ceļu…
Abi pensionāri bija no Šveices. Pirms 6 gadiem nopirkuši māju Fesā un visus šos gadus cīnījušies ar vietējiem meistariem, lai tie to restaurē. Sieviete daudz stāstīja par savu negatīvo pieredzi ar marokāņiem. Viņi strādāt negrib, bet naudu prasa arvien vairāk. Solījumus netur, blēdās utt… Tagad māja esot beidzot pabeigta, un pāris mēnešus gadā abi šveicieši brauc uz šejieni dzīvot.
Kad pavisam vēlu atgriezāmies Fesā, izrādījās, ka viņi dzīvo gandrīz blakus mūsu viesnīcai. Šis ceļojums brīžiem atnes tādas sakritības un veiksmes, ka atliek tikai smaidīt… 🙂
Ceļš uz Mājām... 