Londona – Milngavie

Rīga – Londona – Glāzgova – Milngavie

Sēžu Londonas Stansted lidostā uz zemes. Visapkārt izlikusi pusi savas somas saturu. Ir jāpārpako soma pēc lidojuma, bet tā nāk miegs…
Tā kā neesmu pirmo nakti šajā lidostā (reiz te pavadīju 12h naktī, gaidot uz nākamo lidojumu), tad mani vairs nepārsteidz šejienes šī brīža situācija. Pa kaktiem visur var manīt kādu guļammaisā ielīdušu gulētāju vai vienkārši snaudošu ceļotāju, kas gaida rīta reisus. Ir arī krēslu zonas, bet tās ir tik apdzīvotas, ka uzreiz meklēju nomaļāku, klusāku vietiņu kaut kur uz grīdas.
Pēdējais lidojums jau izlidoja pirms ~15 minūtēm, tapēc te iestājies klusums. Drīz sāks strādāt apkopēji.
Būs jānodrošinās ar dzeramo, kamēr veikali vaļā. Tad jāsakārto soma, jāizritina paklājiņš un jāliekas uz auss…

Kaut kā nejauši biju izvēlējusies diezgan skaļu zonu, kur jau pirms četriem no rīta cilvēki sāka reģistrēties lidojumiem. Nācās celties augšā. Citur vēlāk manīju, ka cilvēki guļammaisos vēl saldi guļ.
Tagad dzeru milzīgu krūzi ar kafiju, un mēģinu atmosties…
Jūtos diezgan švaki, jo gulējusi īsti neesmu – bija šausmīgi auksti. Tieši virsū pūta kondicionieris, un, lai gan visā lidostā it kā ir diezgan silti, drebulis tik un tā kratīja. Vienā brīdī izvilku no somas abus džemperus un uzstīvēju mugurā. Bet tas pūtējs izvilka līdz kaulam tik un tā. Meklēt citu vietu nebija jēgas, jo kondicionieri te ir visās malās.
Soma kopā sver 12,5kg. Ja pieliks ikdienas ēdamo un dzeramo, tad 13kg būs noteikti. Par pāris kilogramiem vairāk kā Spānijā. Bet gan jau pastiepšu.
Tā īsti joprojām ar prātu vēl neesmu aptvērusi, kur atrodos. Laikam beidzot jādodas meklēt transports uz Londonu. Tad varbūt aptveršu, kādā ceļojumā esmu devusies…

Sēžu uz Glāzgovas koncertzāles lielajām kāpnēm un klausos kā kāds ielu muzikants skaisti spēlē uz akustiskās ģitāras un dzied Roda Stjuarta dziesmu:
„I am sailing… I am flying…” 🙂
Ko vēl vairāk var vēlēties… 🙂
Ja nu vienīgi – lai nelītu. Jo velkas uz lietu.

Šeit tā sēžot, sajūta savāda un reizē patīkama… Pilnīga brīvības sajūta. Neesi piesaistīts nevienai vietai, nevienam notikumam, plānam, cilvēkiem. Viss, kas tev pieder, atrodas vienā mugursomā. Tu to vari jebkurā brīdī uzmest plecos un doties, kur vien sagribas. Tev nav ne jausmas kur pavadīsi nākošās stundas, kur nākošo nakti. Nav ne jausmas, kas tevi sagaidīs rīt. Esi šeit, starp cilvēkiem, bet tajā pašā laikā tevis te nav. Esi kā ēna. Redzi visus, bet tevi pat nepamana. Jo galu galā citiem esi tikai garāmgājējs. Brīvība. Salasi sirdī un atmiņās druskas no šī brīža un dodies tālāk pēc jaunām sajūtām.

Astoņu stundu garais brauciens no Londonas un Glāzgovu izdevās lielisks. Divas reizes piestājām speciālās apstāšanās vietās šādiem tālsatiksmes autobusiem un citiem tālbraucējiem.
Paspēju pagulēt, izbesīties, izklausīties mūziku, izpriecāties par skaistiem dabas skatiem aiz autobusa loga, kas palika arvien iespaidīgāki tuvojoties Anglijas ziemeļiem. Paspēju nosalt, pārsalt, vēlreiz pagulēt, vēlreiz noklausīties visu līdzpaņemto mūziku, vēlreiz izbesīties… Un tad vēlreiz to visu… Un vēlreiz… Pa astoņām stundām sēžot autobusā var daudz ko paspēt. 🙂 Bet nekādā mērā nenožēloju, ka izvēlējos lidot uz Londonu un braukt ar autobusu. Bija interesanti. Šoferi šādā braucienā ievēro katru pasažieri pēc sejas. Rūpējas par pasažieriem.

Iebraucot Glāzgovā, pirmā doma, kas man bija – jānopērk camping gaz, kamēr veikali vaļā. Tāds plāns man jau bija sākotnēji. Bet tagad – stāvot tik milzīgas, dzīvas pilsētas centrā un pat nesaprotot, kur tieši skaitās centrs ar veikaliem, es aptvēru, ka atrast tik specifisku lietu kā camping gaz, varētu būt pagrūti… Nolēmu vienkārši apskatīt pilsētu un, ja neatradīšu meklēto, tad gan jau kaut kā iztikšu pagaidām bez siltas maltītes.
Devos milzīgā krustojumā uz dullo pa labi. Šķērsoju dažus kvartālu, kur ieraudzīju sporta preču veikalu. Izskatījās gan, ka tas ir parastais lupatu un botu veikals, bet vismaz cerība, ka pārdevējs kaut ko ieteiks. Un ieteica ar! 🙂 Norādīja uz kāpnēm un paziņoja, ka otrajā stāvā viņiem esot manis meklētās preces. Tur arī atradu camping gaz. Un ne tikai to. Vēl daudz, daudz ko citu no ekipējuma, kas man noderētu sportam un dažādai ceļošanai. Un tas viss par vājprātīgi zemām cenām. Jutos kā paradīzē nonākusi. Bet tā kā neko lieku panest nevaru, nolēmu te iegriezties vēlreiz pēc divām nedēļām, kad būšu Glāzgovā atceļā uz Londonu. (Uzreiz piebildīšu, ka pēc divām nedēļām nostaigāju šo ielu šurpu turpu un veikalu tā arī vairs neatradu…)

Šausmas! Tik briesmīgi uzceltā teltī nekad vēl neesmu gulējusi. Ceru, ka rīt pamodīšos joprojām teltī, nevis kādā slapjā maisveidīgā veidojumā. Variantu nebija – bija jāceļ telts purvainā vietā – ķērpjos, kur mietiņi neturas īsti iekšā. Vienkārši nav īsti kur tos iespraust.
Mīksti jau gan ir. Tikai nelīdzeni. Ļoti nelīdzeni. Mantas visu laiku slīd virsū.

Jauka, jauka diena bija, bet vakars gan izvērtās tāds nejaukāks. Vakariņās atkal dabūju apēst divas pārpalikušās maizītes un uzdzert aukstu ūdeni. Un brokastīs būs tikai rieksti. Izrādās tas camping gaz baloniņš, ko nopirku, tomēr neder manam deglim. Veikalā mani apmānījuši pārliecinoši sakot, ka derēs – es tieši viņiem rādīju savu degli un jautāju vai šis baloniņš ir domāts tam. Tapēc pagaidām palieku bez iespējas uztaisīt ēst un uzvārīt tēju. Un toties somā esmu dabūjusi puskilogramu smagu un palielu krāmu, jo ārā gluži mest to baloniņu negribas. Pavisam nelāgi. (Laikam gan vajadzēja uzreiz izmest, jo izvazājusi līdzi visā ceļojumā, galu galā to atstāju Londonas lidostā, jo lidmašīnā, protams, tādu nevarēja vest…)

Sēžot Glāzgovā Džordža laukumā, apskatījos, ka, lai izietu no pilsētas un atrastu nomaļu vietu, kur celt telti, ir jānoiet vismaz 20km. Tapēc devos uz Glāzgovas vilcienu staciju un jautāju pēc vilciena uz Milngavie. Pēc paliela apjukuma (stacija ir milzīga…) atradu meklēto. Kāds darbinieks man laipni parādīja uz apakšējo līmeni (izrādās zem neiedomājami plašās stacijas ir vēl otrs līmenis…) un iemācīja pareizi izrunāt ciemata nosaukumu: „Milgau”. Un jāsaka tas tā it kā mutē būtu paņemta tenisa bumbiņa… 😀 Bija arī interesanti sajust skotu akcentu angļu valodā. Nojaušu, ka dēļ tā būs diezgan pagrūti ar skotiem saprasties.

Atbraucu uz Milngavie – uz West Highland Way sākuma punktu. Un kādai garāmgājējai palūgusi, lai mani nofotogrāfē pie sākuma punkta stabiņa, nostaigāju apmēram pirmo stundu no šī slavenā 156 kilometru garā maršruta. Sāka jau krēslot un pretimnācēji uz mani tā dīvaini skatījās, jo parasti šo ceļu droši vien sāk no rīta. Kāds vīrietis sveiciena vietā man pat pateica: „Goodnight”. Tapēc nolēmu palikt šajā briesmīgajā pļavā, jo negribēju riskēt sagaidīt tumsu vēl neatradusi teltsvietu.