2016. gada 19., 20. un 21. novembris
Abel Tasman Coast Track:
Garums: 60 km
Prognozētais laiks: 20h, 3-5 dienas
Mūsu laiks: 16h, 1.5 dienas
Sezona: visu gadu
Naktsmītnes: 4 kalnu būdas ($ 38,-), 18 kempingi ($ 15,-)
Atrašanās vieta: Abel Tasman nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Takaka (24km), Motueka (20 km), Nelson (65km)
Attālums starp takas galapunktiem: 83 km pa šoseju
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT
Inland Track:
Garums: 41.1 km
Prognozētais laiks: 17h, 3 dienas
Mūsu laiks: 14h, 1.5 dienas
Naktsmītnes: 2 kalnu būdas ($ 5,-)
Atrašanās vieta: Abel Tasman nacionālais parks, Dienvidsala
Tuvākās pilsētas: Takaka (24km), Motueka (20 km), Nelson (65km)
Attālums starp takas galapunktiem: 83 km pa šoseju
Oficiālā mājas lapa: ŠEIT
Zeltainas pludmales, zils okeāns, sulīgi zaļi džungļi un grandiozas klintis… Tas ir Abel Tasman Coast Track. Viennozīmīgi ierindojas pirmajā vietā no visiem mūsu piedzīvotajiem Great Walks. Ja būtu iespēja, labprāt šo taku ietu vēlreiz. Ir tikai viens svarīgs nosacījums – laikapstākļiem ir jābūt lieliskiem.
Karstums – jā! Saule – obligāti! Zilas debesis – kas var būt labāks…
Takai nav sezonas ierobežojuma. Arī ar naktsmītņu rezervēšanu šeit nav tik lielas problēmas. Tās pārsvarā ir pieejamas pat vēl iepriekšējā dienā. Uz takas ir 4 būdas un 18 kempingi. Izvēle liela. Atliek nogaidīt vislabākās, vissaulainākās vasaras dienas, rezervēt naktsmītni un doties ceļā. Tā kā uz pāris nedēļām bijām apmetušies netālu no takas sākumpunkta, mums tas arī izdevās.
Pie pārgājiena plānošanas ir jāpievērš uzmanība tikai vienai lietai – paisumiem un bēgumiem. Uz takas ir divi posmi, kurus iespējams šķērsot tikai pie zema ūdens līmeņa. Ja pirmo no tiem – Torrent Bay Esturay var apiet pa apkārtceļu, tad pie otrā – Awaroa Esturay nav variantu. Saplānojām taku tā, lai būtu tur bēguma laikā. Bēgums 20.novembrī solījās būt 11:30 no rīta, tamdēļ nolēmām pirmajā naktī gulēt Onetahuti Bay kempingā, lai pie Awaroa Estuary nonāktu ne agrāk kā desmitos nākošajā rītā.
Starp takas galapunktiem ir 82 kilometru apbrauciens, tomēr šoreiz nolēmām uz otru galu nebraukt ar mašīnu, bet gan pārgājienam pievienot vēl vienu taku – Inland Track, kas ved Abel Tasman takai paralēli tikai dziļāk iekšzemē. Nolēmām pa vienu taku doties turp, bet pa otru atpakaļ pie mašīnas. Trīs dienas šādai cilpai izskatījās reāli.
Pirmā diena
Pirmajai dienai esam ieplānojuši 30 kilometrus. Ņemot vērā, ka šeit nav ekstrēmu uzkāpienu/nokāpienu, šāds attālums ir viegli pieveicams dienas laikā. Un ir vēl pat laiks atpūsties un izbaudīt brīnišķīgās ainavas un pludmales pa ceļam.
Ir kāda būtiska lieta, kas šo taku padara ļoti atšķirīgu no pārējiem Great Walks – uz gandrīz katru kempingu/būdu/ciematu, gar kuriem ved taka, var nokļūt ar kuģīti. Vai kajaku. Tiek piedāvātas arī speciālas tūres visdažādākajās kombinācijās – pārgājiens, kajakošana, kuģītis vai viss kopā. Tūre var būt vienas dienas garumā vai ar nakšņošanu. Izvēle milzīga. Tas nozīmē, ka arī tūristu bari ir milzīgi. To jūtam jau izkāpjot no mašīnas. Esam izvēlējušies startēt sestdienā un laikapstākļi šodien solās būt bezgala jauki, tamdēļ takas sākumpunkts mudž no cilvēkiem. Dodoties ceļā arī pretīmnācēju netrūkst. Visas dienas garumā.
Ikreiz, kad pakāpjamies augstāk krasta klintīs un skatam zemāk paveras zilais okeāns, tajā redzamas vairākas laivas un kajaki. Tie ir gandrīz neatņemama ainavas sastāvdaļa.
Pirmās stundas paiet ļoti raitā solī rikšojot pa nedaudz akmeņaino, plato taku. Ik pa brīdim paejam garām kādai pludmalei vai skatu laukumam. Pie katras pludmales ir pa kempingam.
Torrent Bay Estuary sasniedzam divas stundas pēc bēguma. It kā tas ir pēdējais brīdis, kad līci varētu šķērsot, tomēr var gadīties, ka ir jau jāpeld.. No taku krustojuma krastu neredzam, lai novērtētu situāciju, tamdēļ nolemjam neriskēt – dodamies pa apkārtceļu, kas ir par stundu ilgāks. Bēgumā tās būtu 20 minūtes pa līci, bet pie paisuma mums jāčāpo 1h20min pa taku pār piekrastes kalniņiem. No viena šāda pakalna beidzot ieraugām līci un saprotam, ka esam pieņēmuši pareizu lēmumu. Līcis ir pilns ar ūdeni. Tikai pati augšdaļa no oranžā takas marķējuma stabiņa rēgojas virs ūdens. Ar paisumiem joki mazi.
Apkārtceļš mūs izved caur Torrent Bay Village. Ejot pa smilšaino taciņu garām lielākām un mazākām privātmājām, kas uzceltas kāpās, man rodas sajūta it kā esmu nonākusi kaut kur Pierīgā, Vakarbuļļos. Žogu šeit nav. Taka brīžiem ved tieši gar kādas ēkas stūri. Vasarnīcas gan šeit ir daudz lepnākas kā Vakarbuļļos – ne kurš katrs var atļauties sev īpašumu vietā, kur var nokļūt tikai ar laivu. Šeit nepieved neviens autoceļš. Krastmalā noparkotas daudz motorlaivas. Kaut kur smaržo pēc grillētas gaļas. Pludmalē padaudz cilvēki.
Aiz ciemata taka sāk vest augšup krasta klintīs. Pēc vairākiem uzkāpieniem/nokāpieniem jau pēcpusdienā esam pie Bark Bay. Šeit atrodas viena no Great Walks būdām – tā ir populāra naktsmītne tiem, kuri nevēlas nakšņot teltī. Kuģīši joprojām kursē, un cilvēku pludmalē ka biezs… Paejot garām Bark Bay, esam ienākuši Tonga Island Marine Reserve, kas slavens ar savu absolūti dzidro ūdeni. Tālāk jābūt daudz mazākai kuģīšu un laivu satiksmei. Un līdz ar to arī cilvēku bariem.
Uz brīdi piesēžam kādā skatu laukumā atpūsties. Garām dodas reindžere, kas aprunājas ar katru satikto gājēju par šīs dienas plāniem. Viņa piestāj arī pie mums un apjautājas, kur plānojam nakšņot. Biļete par samaksāto kempingu gan nav jāuzrāda – kad pasakam, ka rezervējām naktsmītni vakar, viņa mums tic uz vārda. Kā jau uz visiem Great Walks, arī šeit ir aizliegts nakšņot ārpus oficiālajiem maksas kempingiem vai būdām. Ja ir vēlme pēc brīvdabas kempinga, tad jādodas vismaz 500 metri nost no takas. Bet paskatoties apkārt, neredzam nekādu iespēju nokāpt no takas – stāvs reljefs, klintis un necaurejami džungļi.
Plānoto Onetahuti Bay kempingu sasniedzam jau pēc pieciem vakarā. Tieši laikā, lai paspētu ātri uzliet telti un nopeldēties okeānā. Daļa no pludmales jau grimst ēnā – saule lēnām slīd aiz kokiem. Un paliek pietiekami vēsi, lai pārāk ilgi ūdenī uzturēties negribētu.
Kempingā ir ap 20 teltis, tomēr tas ir pietiekami plašs, lai visiem būtu ērti.
Laikam okeāna tuvums mazliet atvaira smilšu mušas. To šeit nav pārāk daudz. Okupējam kādu no kempinga galdiņiem un izbaudām mierīgo vakaru.
Otrā diena
Uz Abel Tasman takas naktsmītnes vairs neesam rezervējuši. Tas nozīmē, ka šodien mums jānoiet atlikušie 30km pa taku līdz krustojumam ar Inland Track, pa kuru plānojam atgriezties pie mašīnas. Pie šīs takas varam nakšņot teltī kur vēlamies vai arī gulēt kādā no divām kalnu būdām – mūsu Hut Pass der abās no tām. Tīkamāks, protams, ir otrais variants, tamdēļ pie 30 kilometriem jāpieskaita vēl 13km pa Inland track līdz pirmajai kalnu būdai – Awapoto Hut. Šodiena solās būt gara…
Pārlieku agri startēt nav vērts, jo bēguma laiki mūs ierobežo. Izejam īsi pirms astoņiem. Pie Awaroa Estuary esam ap desmitiem. Bēgums ir pēc stundas, tomēr jau šobrīd ūdens līmenis ir tik zems, ka ar basām kājām to var šķērsot bez problēmām. Nu gandrīz bez problēmām. Izrādās viss kilometru platais līcis ir nosēts ar smalkiem, asiem gliemežvākiem.
Laikam iešana pa pludmali (taka ik pa laikam izved tieši pludmalē un posmi ir jāveic brienot pa smiltīm) dara savu – zābakos esmu dabūjusi smiltis un rezultātā vairākas tulznas. Uzreiz pēc līča šķērsošanas aplīmēju tās ar plāksteriem. Tādi sen nav bijuši lietoti…
Ap pusdienlaiku sasniedzam slaveno Totaranui pludmali. Šī ir vienīgā vieta, kur var piebraukt ar auto. Slavena tā ir ar savām tumši oranžajām smiltīm. Golden Bay jeb latviski Zelta līča ikona. Atceroties cik melnas smiltis baudījām Taranaki vulkāna apkārtnē Ziemeļsalā, ir pārsteigums šeit ieraudzīt kaut ko pavisam citu. Jaunzēlande ir kontrastiem bagāta. Pagrābju nedaudz smilšu zip-lock maisiņā suvenīram.
Kārtīgi izrakušies un izspēlējušies pa zelta smiltīm, dodamies tālāk. Uz brīdi taka ieved iekšzemē pāri koši zaļām, sulīgām pļavām. Patīkama pārmaiņa.
Karstums pamatīgs. Šajā takas galā arī kāpumi/kritumi paliek arvien iespaidīgāki. Starp katru pludmali ir jāuzrāpjas augstu krasta klintīs, lai drīz atkal nokāptu lejup nākošajā pludmalē.
Anapai Bay pludmalē ieturam pusdienas klinšu ēnā. Gājēju šeit ir daudz, daudz mazāk. Pludmales skaistākas un mežonīgākas.
Pie Mutton Cove pludmales nonākam jau divos pēcpusdienā. Ūdens ir kārdinoši dzidrs… Karstums pietiekams. Bezvējš. Kempingā tieši blakus pludmalei pieejams ūdens krāns, kur teorētiski ir iespēja noskalot sāļo ūdeni pēc peldes. Ar to pietiek – pat ja mums priekšā vēl garš ceļš, nespējam atteikties no kārdinājuma šeit uzkavēties. Noliekam somas, noģērbjamies un metamies okeānā… Pelde absolūti dzidrajā ūdenī ir vairāk kā fantastiska… 🙂
Īsi pirms krustojuma paejam garām vēsturiskajai Whariwharangi Bay Hut, kas izrādās ļoti gaumīga koka mājiņa ar kamīnu.
Pēc četriem beidzot esam sasnieguši Inand Track. Nogurums ir jūtams. Iestiprināmies ar enerģijas batoniņu un krekeriem un sparīgi dodamies pieveikt atlikušos 13 kilometrus līdz Awapoto Hut.
Nokāpjot no Great Walk, uzreiz jūtama atšķirība – Inland taka ir daudz mazāka un skarbāka. Pirmos 8 kilometrus līdz Pigeon Saddle tā ved pāri pļavām. Vietām takas īsti nemaz nav. Brienam pa biezu, sulīgu zāli, sekodami marķējumam. Uzkāpiens ir ļot stāvs. Toties apkārt esošā ainava priecē sirdi.
Abiem “atvērusies otrā elpa”, pļāpādami bliežam pa taku labā ātrumā. Tomēr brīdī, kad taka ieved mežā, ātrums pēkšņi pazūd. Mežā taka izrādās ir gandrīz neejama. Dubļi, saknes, akmeņi, krituši koki… Pie autoceļa, kas šķērso Pigeon Saddle, nonākam sešos vakarā. Info zīme ceļa malā vēsta, ka līdz Awapoto būdai esot 5 kilometri jeb 3 stundu gājiens… Kaut kā nelīmējas kopā attālums ar laiku. Ceram, ka nonāksim pie būdas krietni ātrāk – pēc mazliet vairāk kā stundas. Tie tak tikai pieci kilometri… TIKAI... 🙂 🙂 🙂
Jau pēc pirmajiem dažiem simtiem metru saprotu, ka enerģijas batoniņš savu ir nokalpojis. Ir jāapsēžas un jāuzkož vēlviens, savādāk tik grūtu taku kā šī nepieveiksim.
Kad esam rāpušies augšup vairāk kā stundu, Pēteris intereses pēc ieslēdz GPS. Pēc noietā laika mums teorētiski vajadzētu atrasties jau pavisam netālu no būdas, tomēr GPS pārsteidzošā kārtā parāda, ka vēl esot jāiet pusotrs kilometrs. Smadzenes ātri saliek kopā noieto attālumu ar patērēto laiku un tik pat ātri aprēķināto šausmās izmet no galvas, jo vienkārši negribas ticēt, ka mums jākāpj vēl vismaz 30 minūtes… Tāda apjausma it nemaz nav uzmundrinoša…
Tomēr neko darīt. Kāpjam.
Pēc 30 bezgala garām un grūtām minūtēm abi esam tik pārguruši, ka nevelk uz priekšu vairs it nemaz. Dubļi, akmeņi, kalns un kārtējais kritušais koks…
Pēteris vēlreiz ieslēdz GPS. Atlikuši esot vēl 600 metri… Vai, vai... Izklausās smieklīgi maz, tomēr ņemot vērā, ka pēdējais kilometrs mums ir paprasījis pusstundu, šie 600 metri varētu būt vismaz uz 15 minūtēm. Garām un bezgala grūtām 15 minūtēm. Abi smejamies, ka tik pārguruši laikam sen neesam jutušies. 😀 Inland Track neplānoti ir kļuvis par mūsu lielo izaicinājumu. 🙂
Pēc 15 minūtēm no būdas joprojām ne miņas. Kas te notiek?! Pēteris ieskatās vēlreiz GPS, kurš nežēlīgi paziņo, ka vēl jāiet 350 metri. Ak jel...
Turpinām kāpt (jeb rāpot). Paiet vēl desmit minūtes. Stāvot pie kārtējā nokritušā koka, kuram var tikt garām tikai pa apkašu ejot zosu gājienā, saprotu, ka goda vārds man vairs nav spēka to izdarīt. Cik vēl tālu?! GPS rādot, ka 200 metri… Nometos četrrāpus dubļos un lēnām izrāpoju cauri nokritušā koka zariem. Tā kā soma uz pleciem sver diezgan padaudz, otrā pusē paiet kāds brīdis līdz izdodas piecelties.
Vēl sasodīti smagas desmit minūtes rāpjamies pa taku. Brīžiem jūtos kā liliputs. Šķiet takas ierīkotāji to ir veidojuši kādam milzim – akmens un sakņu pakāpieni tādi krietni virs ceļa… Knapi pa tādiem varam uzrāpties. Smejies vai raudi (spēka gan nav ne vienam, ne otram), bet pēc nākošajām desmit minūtēm GPS rāda, ka līdz būdai joprojām vēl 100 metri… 😀
Ap pusdeviņiem vakarā beidzot sasniedzam krustojumu. Pavisam drīz skatam iznirst arī Awapoto būda. Tā atrodas pusizcirtumā (vai drīzāk kādreiz nodegušā un tā arī nesakoptā mežā). Tālumā var redzēt okeānu un rietošās saules staros izgaismotu ieleju. Ir palicis vēsāks un viss tinas dūmakā.
Būdā neesam pirmie. Priekšā ir pāris no Francijas, kuri jau iekurinājuši krāsniņu un gatavo vakariņas.
Iesvempjamies būdā, noliekam somas, apsēžamies un kādas desmit minūtes īsti nekustamies. Pēteris pirmais uzsāk sarunu ar mūsu naktsmītnes biedriem paskaidrojot, ka šodien esam nogājuši 43 kilometrus, no kuriem pēdējie pieci mūs vienkārši nokāva… Kaut kas jāpaskaidro ir, savādāk nabaga francūži ir diezgan lielā neizpratnē redzot mūsu zombijsejas.
Noskalošanās aukstā ūdenī, pārgērbšanās tīrās drēbēs un siltās vakariņas mazliet uzmundrina. Būdā ir mājīgi un silti. Pie svecītes gaismas apdomājam šodienas kopainu. Pēc aprēķiniem sanāk, ka beigās mūsu ātrums bija nokrities līdz mazāk kā kilometram stundā. Ātrāk vienkārši nebija spēka. Traki. Tomēr atskatoties uz brīnišķīgo dienu un lieliskajām pludmalēm, secinām, ka itin viss ir bijis tā vērts. 🙂
Trešā diena
Neskatoties uz iepriekšējā vakara sagurumu, pamostamies enerģijas pilni.
Arī pārējā Inland taka, kā izrādās, nav ne par mata tiesu labāka vai vieglāka kā pirmie padsmit kilometri. Vētrā sagāzti koki, biezi krūmi, saknes, akmeņi un klintis. Kaut kur tam visam pa vidu izlīkumo taciņa, kuru drīzāk varētu saukt par nelielu dubļos iemītu “ziloneni”. Ja nebūtu marķējums, daudz kur varētu apmaldīties. Ir posmi, kur sekojam tikai marķējumam, jo takas vienkārši nav.
Papusdienojam pie Castle Rock būdas un dodamies tālāk.
Holyoake šelteri sasniedzam jau puspiecos vakarā. Tas ir populārs vienas dienas galamērķis no Marahau puses, līdz ar to taka šeit beidzot kļūst viegli ejama. Skatam paveras lieliskas ainavas uz Tinline līci un pludmalēm. Sastopam pretīmnākošus haikerus.
Ap sešiem vakarā (pēc gandrīz divpadsmit stundu garas dienas) beidzot sasniedzam Abel Tasman Coast Track. No krustojuma tikai kilometrs līdz autostāvvietai. Vēl ir pietiekami silts, tamdēļ noskalojamies kādā strautā tieši pie tā ietekas okeānā. Ledains, bet dzidrs un atveldzējošs.
Park Cafe blakus autostāvvietai vēl ir vaļā. Lielisks takas noslēgums bārā ar kausu alus. Jūtamies nopelnījuši… 🙂
***
Šķiet, mums ir izdevies apvienot divus vienā – vislieliskāko taku un visgrūtāko. Abel Tasman Coast Track ir brīnišķīga atpūta ķermenim un bauda acīm. Bet Inland Track iesakām tiem, kuri meklē skarbu izaicinājumu Jaunzēlandes mežos. Abas ir to vērtas!
Ceļš uz Mājām... 
100 m pa asfaltu liktos – aizlekt var. Ko jūs 10 minūtes tur kārpījāties? Vārgulīši! 😛 Paskats noteikti bija labs, kad abi, ieradušies būdā, tur tā sēdējāt un centāties atgūt spēkus 😀
Ienāca prātā – iedomājieties, turpat blakus (bet jūsu nepamanīta) bija īstā taka, a jūs pa blakus džungļiem rāpāties 😀
Būtu jau labi, ja tā būtu… 😀
Jā, kalni ir mānīgi. Citi attālumi, citi aprēķini. Daba noliek pie vietas visu tavu pašpārliecību. 😃
Tad redz no kurienes cēlies nosaukums slavenajai pirātu lapai – no skaista dabas nostūrīša Torrent Bay.
Tā grūtā taka atsauca atmiņā mūsu gājienu līdz Priestera krēslam Norvēģijā un tad atpakaļ pa mežonīgu lietu, kopā ar ūdenskritumu lejā pa pusmetrīgiem akmeņiem, nepārtraukti lēkājot. Viens nepareizs leciens pa vidu un aizplivinies sazin kur. Toč kā liliputiem sajūta.
Lasot šos stāstus baigi var aizrauties, iegrimt tajā, tā dzīvi tas viss. Sajūta, ka Jaunzēlande ir daudz lielāka, tik daudz visa kā tur.
Un vienmēr aizdomājos, kā jūs atrodiet info vienmēr. Es, piemēram nevaru iedomāties, kur meklēt par paisumu, bēgumu, cikos tas. Vai arī mums LV nav tik labi izkopta tā informācija internetā.
Informācija par Great Walks ir plaši pieejama katrā informācijas centrā. Šie konkrētie pārgājieni tiek ļoti reklamēti. Bet arī par pārējām takām un taciņām internetā ir ļoti izsmeļoša informācija pieejama DOC mājas lapā:
http://www.doc.govt.nz/